page

Once upon a time Mark found a dead bird. But Shadow didn't find it.

two page spread

Iegrāmatošanai; no pirmdienas celtnieki varēs celt, bet visiem Luksemburgas iedzīvotājiem būs jāvalkā maskas. Sen gribēju uzmērīt kādu krāsainu masku ar ko iepriecināt kaķus, kas tagad nez no kurienes uzrodas pilsētā. Varbūt vienkārši jāietin galva avīzē un jāatstāj caurumi redzēšanai un baurošanai. Karnevāls turpinās vienvārdsakot..

Img for test

Please, take a look. Perhaps, I need to do something completely different..

1

2

3

Iegrāmatošanai; nu patīk man tā pašizolācija un vīrusa izraisītais tukšums visapkārt, ko padarīsi..

Vakar biju naktī braukāties ar vienriteni. Un ko domājies, pretī Deli veikalam, kabatā pie pasta, stāvēja un ko vaktēja vesels bars poliču. Nu, kādi 7 gabali. Tas nekas, ka mašīnas pa Arlonas ielu tajā laikā parādījās reiz kādās piecās minūtēs, turklāt gluži pretējā virzienā, proti virzienā uz Luksemburgu. Es apbraucu viņus ar lielu līkumu, bet cilvēku ar vienriteni nepamanīt tukšā piepilsētā ir baigi grūti. Tā nu man atkal nācās iepriecināt veselu baru poliču. Iepriekšējo reizi tas notika pirms daudziem gadiem, kad braucu no Vinčun treniņa Beggenā. Pēc treniņa mēs ar Tjago vazājāmies pa kaut kādiem vietējiem pilsētas festivāliem un mājās no centra es devos ap vieniem naktī. Pusceļā, pie Delhaize benzīntanka, stāvēja vienā kaudzē kādi padsmit drošsirdīgie Luksemburgas policijas darbinieki un stādināja nost retās automašīnas. Toreiz man nebija kur sprukt un nācās braukt vien viņiem garām. Nobraucu no ietves un no mugurpuses apbraucis visu to klusi stāvošo un uz mani lūkojošo baru, devos tālāk, līdz no kāda poliča atskanēja jautājums man.. kam sekoja zviedziena zvalve no visa tā bara.. Liekas, ka jautājums bija saistīts ar alkohola testu.

Springtime

Here, in a place I live, everything is blooming.

bb

Iegrāmatošanai; Laura savā 3,5 gadu vecumā atklāja nāvi. Kad mēs devāmies pa Rekentāles ielu uz mājām Štrosenē, viņa ieraudzīja ietves malā beigtu, uz muguras gulošu melno strazdu. Puniņam ir skumji, kāds salauzis putniņu, putniņš izkritis pa logu, putniņam acīs ir krustiņi, putnis ir salūzis utt man nācās klausīties kāds stundas divas un citu dienu atkal uzplaiksnījumi no šīs grūti aizmirstamās ainas, atgādināja par mazo melno, uz muguras gulošo strazdu Rekentāles ielas malā.

Luksemburgā viss zied. Ir pat grūti izdomāt, kas šobrīd nezied. Mežā zied lieliem ziedu ķekariem savvaļas ķirši un salātzaļie kļavu koki, zemāk kaut kādas spilgti zilas un pilnīgi baltas meža puķes, kuru nosaukumu es nezinu, pļavu malās kvečes plūmju krūmi pārklājušies ar baltu dūnu kārtu. Pienenes pilsētas pļavās tik spilgti dzeltenas, ka jāmiedz acis, tulpes un narcises gandrīz katrā apstādījumā. Nabaga alerģiju un korona-vīrusu apsēstais cilvēks, ievelc pilnas plaušas šī skaistuma vidū un nomirsti..

Aizbraucu no rīta uz veikalu pēc paikas. Tuvojoties Belle Etoile, manīju, ka cilvēku ar ratiņiem rinda stiepjas no viena veikala gala līdz otram.. bet tas ir tiešām garš lielveikals. Griezos apkārt un devos mājās. Ledusskapī un tā saldētavā kaut kam vēl jābūt, lai izdzīvotu vismaz dažas dienas vīrusa laikā. Vakarā jāklausās premjerministra paziņojums, kā dzīvot tālāk šīs pandēmijas apstākļos. Cilvēku saslimst mazāk, cerības viņos ir aizvien vairāk un veikalā tauta vairs nekaujas.. laikam.

black cats

I'm not saying there won't be an Accident now, mind you. They're funny things, Accidents. You never have them till you're having them.

that was Eeyore from The House at Pooh Corner

vomiting black cats vomiting

Iegrāmatošanai; Esmu atsācis vēlos vakaros braukāties ar vienriteni pa rajonu. Nekādas starpības, kā tas bija bezvīrusa laikā. Cilvēku nav tik pat. Izņemot vienu. Katru vakaru ap pl. bez piecpadsmit vienpadsmitos kāds vīrs baltā plašķī un garu lietussargu rokā (tas viņam bija rokā neatkarīgi no gadalaika un laika apstākļiem) devās pa Kiem ielu garām mērijai uz kaut kurieni. Tagad es to vairs nesastapu.

Nu labi, es jau arī pa vakariem braukājies neesmu gadus divus. Pa to laiku ne tik vien cilvēki ar lietussargiem pazūd..

Muterītei Rīgā atsākusies depresija. Fofas dzer, bet nu vairs nepalīdz. Viņai divu gadu cikls. Kā reizi sanāca kritiskais periods, kad caur tālrādi viņas dzīvē ieradās Covid-19. A ko vēl vairāk vientuļa pensionāra depresijai vajag? Tur arī ar aizlauztu nagu pietiktu.

Tagad visi sasparojušies taisīt visādas tiešraides, onlain seminārus, muldētavas un vēl visādos nosaukumos dēvējamas digitālas izdarības, kas mani vēl jo vairāk attur lūkot vai feisbukos nav kas interesants noticis, kā tas bija iepriekš. Jā, tur visu laiku notiek kas tik zvērīgi interesants, ka lai to visu apskatītu, man paša dzīvei laika nepaliks.

Un vēl. Drīz pilnmēness.. ;)

mutton march

virus is near

Iegrāmatošanai; Luksemburga ielas kā manos bērnības sapņos, tukšas - ne dvēseles.

Lasu Rīgas Laika Bankovska rakstu “Kurš kuram ir parādā” un štukoju, kurā brīdī “brīvais internets” nomira man. Liekas, ka tas bija nedaudz pirms ar Geocities lapu aizklapēšanas, kad man radās aizdomas, ka viss, “brīvais internets” ir cauri. Un lai arī internetā pavadītā laika daudzums diezko daudz nemainījās, tomēr mana attieksme pret internetu palika kaut kā līdzīga nabadzīgam radiniekam, kas apciemo savu vecmāmiņu, lai vēl paspētu izspiest no viņas kādu rubli aliņam, kamēr šī vēl dzīva. Un nu es pie tējas krūzes gremdējos atmiņās, kā tūkstošgadu mijas laikos mitinājos interneta kafejnīcās un tērēju savu grūti, sapelnīto naudeli, restaurējot Klostera ielas pagrabā kaut kādas grabažu mēbeles, lai sēdētu tīklā. Velns viņu zin, ko es tur sēdēju. Atceros kaut kādas lapas par Jungu, Kropotkinu, antiutopijām, raganām un sātanismu, atceros, ka nejauši ieklīstot pornolapā, panikā aptverot, ka nevaru to visu aizvērt, jo spiežot krustiņus atveras vēl desmit lapas, iemācījos Ctr+Alt+Del taustiņu kombināciju. Flopī disketēs nokačātu Cold Meat Industry leibla mūziku, lai pēcāk to varētu klausīt uz mājas, no humanitārās palīdzības nopirkta, veca kompja. Nekādos ircos es nesēdēju.. hm, nan taku ne bloga, ne randiņu nebija. Tiešām, kā es izniekoju savu dzīvi? Laikam jau tieši tā pat kā tagad, tikai ar citiem instrumentiem.

dancing hills

I made my own dancing hills.

from ash

Iegrāmatošanai: kamēr Luksemburgā plosās Melnā nāve Covid-19 veidolā, cilvēki slēpjas savos laptopos. Bērnu laukumi ciet, apkārt tikai klejo kaut kādi dienesti spīdīgās vestēs un sūta noklīdušos cilvjus mājās. Lai ieietu Delhaze veikalā jāstāv rindā, kur attālums vienam no otra ir jābūt laikam metrs. Cilvēki ir apzinīgi ar divu metru precizitāti. Man nav iebildumi kaut pret piecdesmit metriem, taču gaidīšana nesniedz tik lielu apmierinājumu, kā sēdēšana autobusā pie loga. Plauktos ir atgriezušies konservi, makaroni un citas lietas, ko ikdienā te neviens neizmanto, bet kas bija daudzu mierinājums sākoties šim šausminošo notikumu pilnajam laikam. Šausminošais notikums nu ir svētdiena divu nedēļu garumā un to bez konserviem un tualetes papīra nenodzīvot. Tā viņi laikam bija iedomājušies. Nu labi, kad es ieraudzīju, ka visā milzu makaronu nodaļā ir palikusi pēdējā paciņa ar nūdelēm, kas man nekad dzīvē nebija interesējusi, arī es piebiedrojos šai histērijai. Tagad sēžu te pie laptopa, ēdu nūdeles un klausos kaut kādu āziešu metālu Ningen Isu. Vita prasīja vai tas ir igauņu. A kāda starpība, ja tā padomā, vai gan viņi var dziedāt par ko pavisam citu. Sāpes tēmas taču visiem ir puslīdz vienādas.

Pagrabā, kad pumpēju vienritenim riepu pienāca klāt kaimiņš un uzjautrināts jautāja: “cīnāties pret vīrusu?” “Cenšos no tā aizlaisties,” atbildēju es. “Es arī cīnos!” un rāda man kaut kād droši vien smalka baltvīna pudeli. Nu viņš banķieris, tā ka vīnam būtu jābūt smalkam enīvei. Es to lietpratīgi nopētīju un atzinīgi pamājis ar galvu atbildēju, “have a nice fighting”

Laura and woodcarving

I made this wood carving for the Lithuanian friend. Laura is posing on the other side of hole.

Cauractiņš

Iegrāmatošanai: tikko beidzās pirmā šā gada izstāde, kur piedalījos. Pat nez kādēļ skumji sametās, kā pēc padarītiem darbiem man mēdz notikt. Šogad kā liekas zīmēt nesanāks, visu laiku kaut kādas kokgriezumu gatavošanas izstādēm un tamlīdzīgām padarīšanām. Laikam par to būtu jāpriecājas. No vienas puses ir labi piedalīties izstādēs, jo tas palīdz paraudzīties uz savu daiļradi kaut kā plašāk un paanalizēt tos virzienus kādos uz dullo virzos, saņemties izdarīt vienu darbu no sākuma līdz galam. Ļauj apzināti kaut ko pašam savā daiļradē pamainīt. Nemaz nerunājot, ka izstādes darbojas kā maziņš tramplīniņš profesionālajā izaugsmē, pat ja rezultātu neviens nav paredzējis vērtēt. Taču tā visa jezga ar noformēšanām, runāšanām, rakstīšanām utt besī. Principā, mana interese par piedalīšanos sākas brīdī, kad rodas kāda ideja darbam un beidzas tajā brīdī, kad kokgriezumam ir uzlikta beidzamā vaska kārta. Nu jā, citu mākslinieku veikumu paskatīt. Bet tā jau ir cita lieta. Lai skatītu citu darbus, nav jāpiedalās, pietiek ar aiziešanu palūrēt, kad neviena nav, kad nevienam nav jāsaka komplimenti, jāspiež rokas un jābučo nepieskaroties vaigi, jādzer šampis un savādāk jānovēršas no darbu pētīšanas. Starp citu, leišu izstādē vienīgie, kas māksliniecēm dāvāja ziedus, bija latviešu kolēģi. Izņemot mani.. es tur piedalījos: bilžas Feisbukā

Redesign No 11

I redesigned an image that I drew previously.

Once upon a time Mark found money. Look, how much money I have! Told Mark. But Shadow didn’t hear anything that Mark is telling. Shadow was too busy.

No 11, version 2

Reiz Marks atrada naudu. “Skaties, cik daudz man naudas!” teica Marks. Bet Ēna nedzirdēja, ko Marks saka. Ēna bija aizņemta.

Iegrāmatošanai; ķeros klāt grāmatas pārzīmēšanai. A ko, Margrits, piemēram, lielāko daļu dzīves pavadīja pārzīmējot savus iepriekš-radītos darbus. Viņš gan to darīja naudas apsvērumu dēļ. Bet es lūk neesmu materiālists, man galvenais, lai smuki viss izskatās.. vismaz pagaidām.

Aizvilka mani vakar Vita uz vietējos Ziemassvētku tirdziņu. Tas bija kaut kāds jokains veidojums. Tirdziņā piedalās vietējās sabiedriskās organizācijas. Mani tādas aktivitātes nekad nav saistījušas - es stāvēju un skumu pie Štōsenes Karatē kluba kioskiņa, kur tika piedāvātas pankūkas, kamēr Vita ar Lauru met acis pa dalībnieku būdiņām. Pie Luksemburgas daivinga apvienības bija vislielākā rosība, jo tur tika tirgoti kaut kādi no skata parasti hamburgeri ar karstvīnu. Un tādā garā. Starp citu, Luksemburgas daivinga organizācijas nosaukums ir kaut kas tik pat nedabīgs manai saprašanai kā, piemēram, Sahāras mežcirtēju apvienība. Vispār, reiz vasarā, man braucot ar vienriteni no boksa, garām uz elektriskā skrituļdēļa pabrauca kaut kāds kekss, kam no mugursomas ārā torčīja ūdenslīdēju pleznas. Tas mani droši vien izbrīnīja vairāk, nekā viņu es uz vieriteņa ar boksa inventāru piesietu pie mugursomas. Ko Luksemburgā darīt ar nirēju pleznām? Kaut gan, ir cilvēki, kas pērk telpu noformēšanai visādus tipa japāņu aukstos ieročus. Varbūt daivings un pleznas Luksemburgā ir kaut kas tamlīdzīgi orientēts, tas ir kā stila elements, kas sevī apvieno bezcerīgu neskaidrību un dīvainus sapņus..

Ā, nu jā, par tirdziņu. Vita tur nopirka ar roku apzīmētas kladītes pierakstiem un dekoratīvas lelles galvu, ko dāvāt draudzenes mazajam. Citi apmeklētāji pirka pārsvarā uz vietas dzeramas un ēdamas lietas. Bet es biju priecīgas, kad atkal varēju doties mājās pie saviem apgrauztajiem zīmuļiem, lai pabeigtu krāsot zīmējumu. Karoči, esmu taupīgs nūģis.

lost face

Once upon a time Mark lost his face. Shadow found it but didn't say anything.

No 13

Reiz Marks pazaudēja seju. Ēna to atrada, bet neko neteica.

Iegrāmatošanai; tuvojas Ziemassvētki. Štrosenē pie Barblē ceļ augšā mazos kioskiņus. Es nesaprotu, kurš uz tiem ies, jo te tauta ir tik pasīva, ka Jaungada sagaidīšana ir klusāka kā sestdienas atlaižu dienas ratiņu stumšanas troksnis tuvējā lielveikalā. Kad notiek tā saucamie gadatirgi, tur vispār neviena, izņemot tirgotājus, nav. Es nez, varbūt viņiem maksā pašvaldība par to, ka tirgotāji te stāv.. skumjš skats. Kapitālistiem vispār nekas neinteresē. Vietējā pašvaldība uztur tipa galeriju, kurā ik pa laikam izstāda kaut kādus māksliniekus. Cik tur esmu bijis, nekad neesmu sastapis nevienu mākslas baudītāju. Taču restorāni gan lielā cieņā, cik metu aci logos, tik tie vienmēr pilni ar izbadējušos tautu.

Illustration for book

Once upon a time Mark get a balloon somewhere. He showed it to Shadow. But Shadow didn't see that balloon.

No 10

Reiz Marks kaut kur sadabūja balonu. Viņš rādīja balonu Ēnai. Bet Ēna neredzēja balonu.

Iegrāmatošanai; Biju nodomājis vairs te Luksemburgā sēņot neiet, kaut arī dzīvoju diezgan netālu no meža. Te sēnēm ir kaut kāda rūgtenkodīga, sīva piegarša neatkarīgi no sēnes sugas. Nu labi, sēr piepes un pūpēžus es neesmu nočekojis, bet visādām bekām un bērzlapēm ir. Tomēr daba paliek daba un nespēdams tai cīnīties pretī, es āvu kājas meža kedās un devos ar vienriteni meklēt sēnes. Nu ne jau sēnes lasīt, bet tikai apskatīt kā tās aug ;) Nekā, nevienas pašas, jopcik. Un labi vien ir, es tak nespētu cauri birzij iziet, ne sēni nenolaužot..
Toties redzēju daudz gāztu koku. Ja paliks sausāks, ņemšu strumus, došos mežos nodarboties ar nelegālo green woodworking (nezinu, kā to pareizi tulkot – vienkočošana, zaļkokamatniecība?). Jāuzgriež kāda karote vai kas cits. Kā reizi no Amazones saņēmu Barn the Spoon jaunāko grāmatu “Wood Craft: Master the Art of Green Woodworking”. Ja tikai mani nenoķers kāds meža dienests vai sportists - dabas entuziasts, kādi te, ietinušies modernajās hidro, airo un kādās tur vēl krāsainās stātītēs, skraida pa mežu. Te jau redz nevar darīt visu, kas ienāk parasta latviešu cilvēka prātā. Civilizācija tomēr, Luksemburga, jopcik.

Snow time

Once upon a time Mark went to skate. But Shadow didn’t.

No 9

Reiz Marks gāja slidot. Bet Ēna negāja.

Iegrāmatošanai; Luksemburgā bija uznācis zvērīgs karstums. Man liekas, ka bija pat 38 grādi. Biju sapampis no karstuma un saaukstējies, dabūjis kaut kādu deguna vīrusu, kā dēļ ārā nāca neona spilgti dzelteni puņķi un vispār taisījos atsprāgt.. bija reāli sūdīgi. Kādā no sāpju stāvokļiem, atminējos bērnībā mums bioloģijas učene Leiškalne stāstīja kā veci cilvēki skalojot ar sālsūdeni degunu. Tam izrādījās tiešām labs efekts, diemžēl uz ļoti īsu brīdi. Un vēl, man sākās trušu ganīšanas haltūra. Anuka atveda arī savas jūras cūkas pie mums uz māju. Sarijos pretsāpju fofas un priecīgs sagaidīju nezvērus. Diemžēl atmiņā nesaglabājās vispār nekas, ko viņa man par tām stāstīja. Labi, ka ir internets. Pilnīgi nesaprotami zvēri. Viņi visu laiku tikai ēd, kakā un slēpjas. Man liekas, ka mums ir kaut kas kopīgs.

Ainārs atsūtīja sms, ka pie mums laikam meitenes staigā ar plikiem cičiem. Tāds karstā laika blakus efekts man nebija ienācis prātā. Izgāju ārā paskatīties. Neviens dvēseles vispār. Kā izmiris. Pēc ilgākas pastaigas pie horizonta samanīju meiteni īsos šortiņos, nesot suni, piespiestu pie krūtīm.

Mark and his Shadow

Once upon a time, Mark to desided to sew on the teddy bear's eyes. Shadow put on black glasses. "Why did you put on black glasses, Shadow?" Mark asked. But Shadow didn't answer anything.

No. 4

Reiz Marks izdomāja lācītim piešūt acis. Ēna uzvilka melnas brilles. “Kādēļ tu uzvilki melnas brilles, Ēna?” jautāja Marks. Bet Ēna neko neatbildēja.

Iegrāmatošanai: Luksemburgā ir karsti. Vairs nekā cita te nenotiek.

Mark and his Shadow: bird

Once upon a time Mark found a dead bird. But Shadow didn't find it.

No. 3

Iegrāmatošanai: Biju šorīt aizšāvis ar vienriteni uz pilsēteli Holzen, kas no Luksemburgas pilsētas kādus 11 kiļus uz Dienvidrietumiem. Gluži pagājušās nedēļas nogalē, svētdien biju aizšāvis uz Bertranži, bet tā kā tur ir puslīdz viss izbraukāts, tad nolēmu pavizināties pa riteņbraucēju celiņiem, kas Luksemburgas valstī esot sabūvēti aš 600 km garumā un samanīju zīmes uz šo vietu. Nu un ko domājies, izrādās kruta lieta tie celiņi, ko tik ilgi dzīvojot te, es biju gluži veltīgi palaidis garām. Toreiz redzēju norādes, bet dibens jau bija nosēdēts un spēki tikai tik, cik atpakaļ uz mājām aizmīties caur Eiropas skolu Māmerē. Tā nu šorīt, kamēr visi skatīja saullēkta sapņus, es devos iepazīt nepazīstamās vietas. Neizsakāmi čoina. Tu brauc pa to riteņotāju ceļu, nekādu mašīnu vai tamlīdzīgu tupu trokšņi. Kad ceļš ved caur krūmājiem vai mežiem, klausies putniņu dziesmas. Kad apkārt lauki, tad dzirdi vēju un govju priecīgās māvas. Ar tām govīm ir tieši tā pat kā cilvēkiem. Lielākais bars nodarbojas ar ēdamā ierīšanu vai tā atgremošanu, bet katrā barā gadās kāda viena vai dažas govis, kam vientuļais vienriteņotājs izraisa baigo interesi. Tām es mēdzu pamāt ar roku vai retās reizēs parādīt kādu vienkāršu flatland triku. Cik nu māku.

Holzena, kā jau gaidīts bija patīkama maza pilsētele. Vienkārši simpātiska Luksemburgas mazpilsētiņa. Balta baznīcele ar skopu aprakstu blakus, kas tur un kad. Mazliet tā kā pakalnā un tādēļ ainavisku bildi apkārt. Pilsētiņa ar daļēji apdzīvotiem senajiem siena šķūņiem un ne pārāk lielos daudzumus moderno arhitektūru un vienkāršu, bet atpazīstamu arhitektūru no pagājušā gadsimta pirmās puses. Kaut kādu nesaprotamu strūklaku ar mikro amfiteātri tai un tradicionāli garlaicīgiem kapiem pilsēteles nomalē. Pilsētiņas iedzīvotājiem patīk iziet no mājas ar suņiem. Pie tam vairākiem uzreiz un ne maziņiem, kas interesanti. Patīk skraidīt apkārt pa riteņbraucēju ceļiem, kas tur apkārtnē ir vairāki. Vēsturiski tā ir zemnieku pilsēta, tādēļ saglabājusi attiecīgu romantiku ar zemes apstrādes ierīču iekārtām visur kur, ne pārāk dekoratīviem , taču saimniecībā lietojamiem apstādījumiem un fermu dzīves aromātu. Modernu Festivālu namu ar pie tā stāvošiem nu jau mazlietojamiem sabiedriskajiem divriteņiem, kas gan bija pieslēgti ar manuprāt sen kā vairs nelietojamiem saslēdzējiem. Un tur lūk es sastapu to, kas mani piesaistīja šai vietai uz nākamajām 10 minūtēm. Pie paša Festivālu nama stāv pamesta nepabeigta villa. Var mierīgi lūrēt caur režģu sētu, nekādu krūmu priekšā un diezgan tuvu ielai. Kaut kāds neoklasicisms. Ārēji māja uzbūvēta, bet notektrubu un iekštelpu apdares nav un nav arī pārējais, kas pa māju. Arkveida logi. Baigi smalkie dekoratīvie ciļņi ar puķu galvām, gaišā akments apdare – tipa smilšakmens. Vošim izskatījās pasakaini labi un smalki un tā daile tur pamazām iet uz grunti. Kas šim reģionam ir baigi neraksturīgi. Nu, bet tādu villu arī šajā valstī arī ir baigi neraksturīgi būvēt. Laikam kāds franču aristokrāts, kam šajā ciemā mīļākā guvernante dzimusi, izdomājis uzbūvēt publisko rezidenci, kur braukt vasarās govis vērot, bet nejauši nomiris aiz ilgas dzīves un pārāk smalkām manierēm. Apmetis loku apkārt pilsētelai un vienu pa vidu, devos atkaļ caur Māmēres staciju uz mājām. Pa ceļam izvairoties no suņu kakām pie pilsētas un bubļu pikučiem pie vietām, kut tikko pļauta zāle. Kad biju uzbraucis uz šā riteņbraucēju ceļa pagājušo nedēļu man gadījās redzēt riteņotājus dzeltenos ietērpos, kas pieklājīgi sveicināja ar luksemburgiešu Mojien. Šoreiz pārsvarā gadījās sarkanmelni riteņotāji, kas nekā nesveicināja un vispār bija ļoti aizņemti ar savām lietām, pārlieku nopietnām, aiz stilīgām saulesbrillēm noslēptām sejām un viena milzu apaļa, bet laipna tante uz elektro velosipēda. Gadījās kāds, kājām ejošs, milzu izmēra onka, buktētās, melnās biksēs, pelēkbālu seju un nekurienē vērstu skatienu. Izskatījās pēc no vēža mirstoša garīdznieka, kurš pēdējo reizi izgājis raudzīt saules gaismu Luksemburgas lauku vidū. Pazemes pārejā zem Māmeres dzelzceļa stacijas gandrīz uzkāpu mirušam tritonam. Tas saritinājies bija mēģinājis patverties no izkalšanas dekoratīvā bruģa padziļinājumā. Tāda izdzīvošanas stratēģija tritonam nepalīdzēja. No pārdomām par to, cik nenosakāms ir katra sasniedzamā patvēruma drošums, mani izducināja pa Arlonas šoseju traucošais “antīko” sporta mašīnu spiets. Visas spīdīgas kā ievaskotas skrejvaboles dažādās krāsās. Drīz mājas, tēja un pankūkas. Pastaigāt vairs nevaru, kājas neklausa.. vecums klāt, pat šņabi nevajag.

Vakar bija Ainārs – kurjers no LV. Atveda kvasu un alu. Teica, ka pēdējo reizi brauc. Parādīja, kāda viņam ierīkota koika busiņā, kur viņš guļ, kad nav pie ruļļiem. Polsterēts dēlis, virs kā iekārs pakaramajā uzvalks.. nezinu priekš kam viņam tas. Teica, ka dabūjis darbu Satiksmē. Nauda tā pati, plus garantijas un dienesta auto. Vispār, šis jau esot par vecu tādiem pasākumiem – 54 gadi. Un džeks bija dusmīgs uz Luksemburgas latviešiem visiem pēc kārtas. Saka, ka Vācijā nekādu desu, kaut nakts vidū var savākt preci un visu sarunāt var. Bet Luksemburgā pilnīga Žo. Vienojāmies, ka te tautai galvā sakāpis, tā sakot, nauda pūsli uz smadzenēm spiež. Lai arī patiesībā, pilnmēness kā reizi ir pašā dullākajā pilnmēnesībā.

Eve

Anniversary card for a friend.

Sum sum!

Iegrāmatošanai: Šodien Luksemburgā brīvdiena, jo kaut kādi svētki. Līst lietus.

Mark and his shadow

Once upon a time Mark met his shadow. The shadow gave him a fish.

Sketch

Iegrāmatošanai: šodien no rīta, kamēr visi gulēja, es aizlavījos uz tuvējo skeitparku un veiksmīgi nokritu no skeita tā, ka tagad tālāk par dīvānu aizrāpot vairs nevaru. Ar vienriteni man tik traki negāja, jo ievainojumu raksturs bija gluži cits. Nekādus drošības pasākumus es neģērbu un tas kritiens bija tāds, ka nekādi palīglīdzekļi nebūtu līdzējuši, jo kritu uz sāna. Un vispār, ja cilvēks vecumdienās sadomā iemācīties skeitot, kaut arī arī tikai ar kruīzeri, tad galvu viņam sargāt vairs nevajag, jo tur jau tā viss ir slikti.

Kādu vakaru es dirnēju uz balkona un samanīju pa mūsu ielu tuvojošamies bomzi. Saproti, vietā, kur dzīvoju, tas ir Strassen, bomži nemēdz būt. Nu viens bija, viņš dzīvoja Hoegarten pieturas būdiņā. Ik katrs Latvija pensionārs varētu apskaust šī bomža prikidu, kas sastāvēja no North Face, Fjallraven un tamlīdzīgiem biezo brendiem. Viņam bija arī sava ekskluzīvā zīda sega. Taču bomzis ir bomzis. Viņa smaka un ainavu degradējošais iespaids uz Strassenes sabiedrisko telpu bija pārāk liels, lai vietājās institūcijas to paciestu un onkāns kādu dienu veiksmīgi nozuda. Tas, kurš nāca bija Cits bomzis. Cits bomzis bija tumšādains, melniem zirgastē sasietiem matiem un meklējošu skatienu. Meklējošais skatiens, pēc visa spriežot, meklēja somas. Šim bomžim bija īpatnība, viņš bija vācējs. Viņš vāca somas. Citam bomzim to bija daudz, bet viena piesaistīja manu uzmanību. Nu, principā tā laikam nebija soma, bet gan bērniem domāts spilgti dzeltens ceļojuma koferītis. Varētu teikt, ka tas pat spīdēja, jo tā dzeltenā bija ļoti dzeltena krāsa koferītim. Pēc kāda laika Cits bomzis pa to pašu ceļu pameta mūsu burvīgo rajonu. Taču nu viņš vairs nebija tik pamanāms, jo dzeltenais koferītis viņa kolekcijā vairs nebija redzams.

Vakarā man bija paredzēts doties izmet miskastes maisu. Es atvēru durvis, bet tur pie durvīm stāvēja šis pats spilgti dzeltenais koferīts. Pirms pāris nedēļām zem mūsu mājas esošajā parkā tā stāvēja mugursoma. Šo somu savāca policija, jo laikam pastāvēja draudi, ka tur varētu būt spridzeklis. Ņemšanās ar somu bija ilga un komplicēta. Tikai vēlāk es uzzināju, droši vien tas bija tādēļ, ka Luksemburgā vairs nebija sapieru, kas varētu visu nepieciešamo izdarīt ātri un profesionāli. Viņi visi – abi divi pirms dažām nedēļām uzgāja gaisā atmīnējot otrā pasaules kara kaut kādus pārpalikumus. Tā kaut kā ir sanācis, ka mums blakus dzīvoklī dzīvo slovāku baņķieris.. tādēļ mūsu ģimenē iestājās neliels satraukums. Turklāt, kā viņš te iekļuva, mājai taču kods pie durvīm. Policiju saukt domājām kaut kad vēlāk. Nākošā diena brīvdiena – Marijas Debesbraukšanas diena. Kaimiņi jau sešos, grabinot savus golfa piederumus, aiztinās uz velnsviņzinkurieni. Mājās valdīja klusums, visi palikušie gulēja. Es gribēju doties uz skeitparku. Izgājis pa durvīm, pie sevis atvadījies no locekļiem un ģimenes, atvēru koferīti. Tur bija saspiests liels Hello Kitty kaķis.

Nu bāc, zinkā mani tagad visi gruzī par šito pārgalvīgo koferīša atvēršanu.. A es viņu nevarēju neatvērt. Nu ne jau patoloģiskas ziņkārības dēļ, kas man nepiemīt. Vienk es vēl ticu, ka kaut kur ir saglabājies arī kaut kas labs, kaut kas cilvēcīgs un, ka pasaulē dzīvo Santaklauss, kas ir bomzis, kurš nēsā apkārt savas nevienam nevajadzīgās dāvanas. Un, ka pasaule ir sagājusi dēlī ar savām pedofilijām, teroristiem un visu šito pārējo miskasti. Bet es lūk vēl nē, un Cits bomzis arī nē, kaut arī pārējiem liekas svādāk.

Poster

Poster for Haapsalu Graphic Design Festival 2019.

LIFE

Iegrāmatošanai: Aināram šodien (nu jau vakar) dzimene. Šoferis un nezin cik gadsimtus veca kravas busiņa īpašnieks, kas regulāri ir “tapā” un tāds ari vadā kravas, Viktors uzdāvināja šim kasti ar ukraiņu šņabi. Rīt Čiekurkalnā smaržos darbnīcas grils un notiksies bakhanālijas. Bet man rīt kurjers no Latvijas (arī Ainārs) atvedīs kasti gaišā alus, taču ne šašlika, ne bakhanāliju nebūs. Aiziešu uz boksu Hollerihā norauties pa degunu.. a ko, veidi kā priecāties par dzīvi var būt ļoti dažādi.

mans 1. aprīļa draudziņš

Šobrīd, pēc plakāta pabeigšanas, atslābinos gremdējoties pagātnes atmiņās un jūtūbojot 90. gadu hītus. Raušu asaru un visādi citādi neveselīgi slīcinos nostaļģijas tumšajos akačos.

whale with ice cream

it was hot summer.. but I didn't draw much.

ink on whale

Iegrāmatošanai: karstā vasara pamazām izbeidzas. Esmu notrencis to tik pat viegli, kā visu savu dzīvi.. un tik pat vientulīgi. Un es esmu ķēries pie lielveikala ķīmisko yogurtu un tamlīdzīgu veidojumu piedāvājuma degustēšanas. No dažiem metas caureja, no dažiem vēlme to visu garšu noskalot ar tīru šņabi, bet gadās arī tīri ēdamas lietas. Vajadzēja pierakstīt kuŗš bij kas, jo atmiņā neko neesmu saglabājis. Es vispār arī saldējumus atceros tikai pēc tā kā noformēta etiķete, taču kā īstens neintelektuālis nekad nelasu, kas tur rakstīts virsū.

Poison

Dead bird and a bottle with something horrible inside it. My first experience in coloring with Krita program.

...

Iegrāmatošanai: mūs met ārā no dzīvokļa. Onka atnāca, paskatījās, teica, ka viss ok. Pēc nedēļas atnāk ierakstīta vēstule ar "pārkāpumu" uzskaitījumu un termiņu līdz kuram jāizvācas. Tāda lūk luksemburdziešu dāvana Ziemassvētkos. Kravāju mantas un nevaru vien nobrīnīties, kā es tik īsā laika sprīdī esmu spējis savākt tādu netveramu kaudzi ar drazu..

Un vēl. Vakar no Aušana braucu ar autobusiem uz māju pusi. 28. kaut kur priekšgalā kāds apdzēries, bet varbūt mūžam tāds, luksmeburdziski lamājās un ik pa laikam mēģināja dziedāt. Nēģeru meitenes, šo skaņu iespaidā, spieda ciet ausis un bolīja acis. Pie Vobāna autobusā ierāpās divi luksmeburdziešu panki (jā jā.. es neticēju un vēl joprojām nespēju noticēt, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams). Viņi pēc visa spriežot piepelnījās ar ielu žonglēšanu, jo rudbārdainajam onkam pie somas ar jogas paklājiņu un ko nu tur vēl, piesieti rēgojās trīs mētājami ķegļi (nu vai kā to sauc). Meitene turēja pavadā vilku suņu pāri. Viņi nobāzējās man blakus, autobusa vidū esošajā apaļajā laukumā. Vilku kuce visu laiku man slējās klāt un centās laizīt roku.. es neiebildu, bet panku meitene gan. Kā jau Luksmeburgā, suņiem bija klāt īpašie suņu reģistrācijas zetoniņi.. te viss ir reģistrēts, pat panku suņi. Pie Lidla sagurušie, klepojošie panki izkāpa un es pamāju kucei ardievas. Viņa neatskatījās.

Ieva

That is for facebook friend:

penguins summerr

Iegrāmatošanai: parastas Ziemassvētku skumjas un bezcerības uzplūdi. A ko? Es esmu vecs un krunkains pusaudža prāta īpašnieks ar izgāzušamies dzīves plāniem un vairs neeksistējošu nākotnes vīziju. Būtu alkoholiķis, es zinātu ko darīt, bet tā.. iešu pavizināties ar vienriteni pa tukšajām Luksemburgas piepilsētas ieliņām.

Greeting card for Rooster Year

I made a Greeting Card. Soon the next year will come..

Baby-rooster

Iegrāmatošanai: Luksemburgā šonedēļ ir sarmas laiks. Katru rītu koki ir nosarmojuši bāli un arī mūžzaļie apstādījumi izskatās pēc nosirmojušiem rūķiem.. veikalos nez kādēļ tiek pārdotas ragaviņas. Dažkārt uznāk migla, kas nedaudz pabiedējusi autovadītājus, atkal pazūd. Temperatūra mazliet zem nulles. Autobusā iekāpj ar tumši vīri, kuriem zem sejas apsējiem redzamas tikai acis. Autobusā ir karsti un siltumā atklājas, ka potenciālie teroristi ir tikai pārsaluši indiešu paskata džekiņi. Pa ceļam uz treniņu sastopu biedru, as mūsu izpratnē ir nēģeris (kuš, kuš.. es zinu, ka tumšādainis būtu pareizāk). Viņam galvā ausaine, bet mugurā milzu jaka, pildīta ar kaut kādām, iespējams sintētiskām pūkām. “Freaking cold!” sveiciena vietā, drebinādamies izdveš biedrs izkāpjot no autobusa, tieši brīdī, kad es velku nost jaciņu.