mutton march

virus is near

Iegrāmatošanai; Luksemburga ielas kā manos bērnības sapņos, tukšas - ne dvēseles.

Lasu Rīgas Laika Bankovska rakstu “Kurš kuram ir parādā” un štukoju, kurā brīdī “brīvais internets” nomira man. Liekas, ka tas bija nedaudz pirms ar Geocities lapu aizklapēšanas, kad man radās aizdomas, ka viss, “brīvais internets” ir cauri. Un lai arī internetā pavadītā laika daudzums diezko daudz nemainījās, tomēr mana attieksme pret internetu palika kaut kā līdzīga nabadzīgam radiniekam, kas apciemo savu vecmāmiņu, lai vēl paspētu izspiest no viņas kādu rubli aliņam, kamēr šī vēl dzīva. Un nu es pie tējas krūzes gremdējos atmiņās, kā tūkstošgadu mijas laikos mitinājos interneta kafejnīcās un tērēju savu grūti, sapelnīto naudeli, restaurējot Klostera ielas pagrabā kaut kādas grabažu mēbeles, lai sēdētu tīklā. Velns viņu zin, ko es tur sēdēju. Atceros kaut kādas lapas par Jungu, Kropotkinu, antiutopijām, raganām un sātanismu, atceros, ka nejauši ieklīstot pornolapā, panikā aptverot, ka nevaru to visu aizvērt, jo spiežot krustiņus atveras vēl desmit lapas, iemācījos Ctr+Alt+Del taustiņu kombināciju. Flopī disketēs nokačātu Cold Meat Industry leibla mūziku, lai pēcāk to varētu klausīt uz mājas, no humanitārās palīdzības nopirkta, veca kompja. Nekādos ircos es nesēdēju.. hm, nan taku ne bloga, ne randiņu nebija. Tiešām, kā es izniekoju savu dzīvi? Laikam jau tieši tā pat kā tagad, tikai ar citiem instrumentiem.