Monday, September 29, 2014

Cyclist

I made pic of a cyclist. Actually they are two:


He is Number One?


He is Number One?

Iegrāmatošanai: es pieteicos darbā par istādes pieskatītāju. Mani laikam nepieņēma. Rudens depresiju es pavadu skūpstoties tumšos parkos ar raudošu meiteni..

Monday, September 22, 2014

Comic

For competition "Corporis Fabrica"


no words at all


Iegrāmatošanai: Vakardiena pagāja pavisam savādāk kā biju iztēlojies, kā tai būtu bijis jānotiek. Nav jau tā, ka es regulāri iztēlotos kā pavadīt attiecīgo dienu, bet bija svētdiena.. Kaut ar man, kā jau parazītiska un situatīva dzīves veida dzīvotājam dienas nosaukums reti kad ko nozīmē. Tā nu bija izplānots, ka diena paies montējot ar Aināru kādā biezo dzīvoklī mēbeles. Kā tas pēdējā laikā nereti gadās, Ainārs mani uzmeta un naudas man vairāk nekļuva. Toties es izmēģināju no Igaunijas atvesto Liberon šķidro vasku tik ļoti, ka divos naktī pabeidzu krāniņonkas skulptūru. Principā tāds vasks izrādījās daudz piemērotāks par to, ko izmantoju iepriekš - pirms miljons gadiem pirkto grīdu bonierējamo. Diemžēl biju nolažojis ar slīpēšanu, tādēļ vīriņam ir nedaudz redzamas nesmukas slīppapīra rises. Ja būtu lakojis, būtu labāk.. vai arī savādāk. Vienas kārtas uzklāšanas laikā istabā bija ienākusi muterīte un atkal iejaucās mana dzīvē ar norādēm. Šoreiz tas attiecās uz krāniņonkas krāniņu – es esot to apdalījis un krāniņam vajadzējis būt proporcionāli degunam. Jāatzīmē, ka es nestrādātāju akadēmiskā manierē un nekāds diskus mētājošus grieķu kultūristus neveidoju. Varbūt viņai vienk patīk lielāki krāniņi, padomāju es un turpināju apreibināties šķidrā vaska izgarojumos.
Tikmēr dienas pirmajā pusē man uzskaipojās Vita un norunāja pusotru stundu skaipā. Labi, ka man ir austiņas ar mikrofonu un nav jāsēž visu laiku pie kompja un ar atslēgtu video kameru var atslēgt arī savā galva uztveršanas režīmu tikai ik pa laikam izdvešot “mhm, mhm..” Tas lieti noder labo attiecību uzturēšanai, kā arī tam ir terapētisks efekts, jo cilvēkiem, kā rāda filmās, ir jāļauj izrunāties. Tas viss beidzās ar to, ka vakarā aizdevos uz Pārdaugavu pie viņas senčiem saņemt veselu spaini tomātu un, lai es izskatītos mazāk tievs, muterīte iedalīja divas pļitkas melnās šokolādes. Uh! Nu, to dēļ gan es biju priecīgs, ka trīs stundas mērķtiecīgi minu ciskudrilli.
Ieradies mājās atcerējos, ka brokastīs nebūs ko ēst. Vienus pašu tomātus ēst brokastīs likās pārāk veģetāriski un tā kā man vaģetārisms saistās tikai ar mentālām novirzēm, tad desoju uz Alfu, kamēr šī vēl vaļā. Piens, olas, baltmaize un pa pēdām sekojošs gremlinveidīgs apsargs. Pie kasēm, man par izbrīnu, bija diezgan garas rindas, bet fona balss ziņoja, ka līdz veikala slēgšanai palikušas vien desmit minūtes. Nostājos aiz postpanciska paskata meitenes. Viņai kājās bija nodriskātas kedas ar spaikiem, ap kreiso(?) kāju aplikts atstarojošais bikšu galu savācējs, ko parasti velk, lai bikšu galus neierautu ķēdē. Tā kā ķēde atrodas labajā pusē, tad meitenei acīm redzami tas bija uzvilks rūpējoties par atstarojošo drošību. Nesaprotamas krāsas džinsās ietērpts smukas formas dupsis, apspalvots, agrāk melnas krāsas garš jaceks, lielās austiņas un gaišu matu ērkulis, kur pašā virpuļviesuļa vidū – cigarete. Pastumjamies uz priekšu, paveros uz cigareti, bet tā jau pazudusi. Savādi.. paskatos no otras puses – toč pazudusi. Meitene tomēr nebija džongliere. Cigarete gozējās man paša zābaka purngala priekšā, nokritusi tā it kā novelkot strīpu aiz kuras spert nav brīv ne soli. Pacēlu, paskatījos uz saspaidīto filtru, mati bija galiņā iespieduši jocīgus iespiedumus, tādus kā alus pudeļu korķiem. Sāku lasīt markas nosaukumu un sajutu, ka veiklā solī man tuvojas depresija. Atcerējos skatu no Baumanes multenes “Akmeņi manās kabatās”, kur galvenā varone sajūt tās tuvošanos lielveikalā pie kases. Šī nejaukā sajūta lika man uzreiz aizmirst, ko tikko redzēju. Viegli divas reizes piebungāju meitenei uz labā pleca un kad tā pagriezusies raudzījās mazliet ieslīpi uz mani ar savām mazliet dūmakainajām acīm, rādīju, stulbu mietpilsonisku smaidu savilcis, viņas cigareti. Meitene izrādījās traki saprātīga un dzirdami izsecināja, kā esmu ticies pie viņas cigaretes. Es idiotiski pamāju apstiprinoši ar galvu un cigarete pārvietojās atpakaļ virpuļviesuļa viducī. Saņēmis visus plēnējošos spēkus balsenes apvidu, izdvesu, ka tā cigarete tūlīt atkal izkritīs. Meitene nepagriezusies atsacīija, ka tad viņai nākies atmest smēķēšanu. Es vairs nebiju ne uz ko spējīgs un piegrūdis nepieklājīgi tuvu viņas divām matu krāsas kastītēm un baklažānam (visp dīvains iepirkums gandrīz pusnaktī) savas olas, baltmaizi un pienu, kas izraisīja pārpratumu ar kasieri, ko meitene īsi un kodolīgi partrauca pasakot: “krāsa un baklažāns” pamazām atvadījos no adekvātas apkārt notiekošā uztveres, sajutos pavisam neērti ar savu nespeciālo uzmākšanos. Ejot garām velosipēdu novietnei, manīju, ka meitene iededzinājusi savu cīgu sēžas uz vienīgā divriteņa, ko nākot biju manījis nevīžīgi nomestu pie saslēgšanas stieņiem un kuram pie pakaļējās rumbas bija piesprausta putna spārna spalva.. iespējams, no jaunas sudrabkaijas spārna. Viņa aiztraucās, visam autonovietnes pleķim pa diagonāli, Brīvības un Stāmerienas ielu krustojuma virzienā. Es gāju nodūris galvu pa gājēju celiņu un grimu aizvien dziļāk savā apziņas naktī. Galvā vēl skanēja meitenes balss. Nopietna, nosvērta, pašpārliecināta un tieša. Balss, kurā bija tas, kā man nekad nav bijis, tas, kā man nekad nebūs, bet kā man tik ļoti pietrūkst. Kā es gribētu dzirdēt to vēlreiz.

Sunday, September 21, 2014

Still the same cat

Although I haven't ever seen this cat, I drew it. — last summer in Luxembourg.





that's all about that cat

Iegrāmatošanai: pa šo laiku ir paspējis nomirt manis nesen pieminētais Naumanis. Nu tagad top itkā sakaidrāks, kadēļ šis izskatījās tik neveselīgs.. toties priecīgs (par tā iemeslu, protams, es nezinu, bet ir cerība, ka nomira Naumanis ne pārāk saskumis). Labi, ko gan es zinu par miršanām? Kamēr es esmu, nāves nav, bet, kad tā būs, nabūs manis, teikuši esot grieķi. Taču to viņi, droši vien, teica labsajūtā no izdzertā vīna, kasot olas pie klāta galda, nevis esot slimi ar vēzi, aidu vai ko ne tik skaistu. Pa šo laiku es iztērēju Vitas izdalīto zobārsta naudu, lai nopirktu lietotu portatīvo. Tā ka esmu ticis pie datora, kas nozīmē, ka varētu pievērsties mākslai un acu, un muguras deldēšanai. Tā arī izdarīju un tā vietā, lai izmantotu pēdējos šī gada saules starus, baudot brīnišķo rudeni, uzzīmēju komiksu konkursam trīs briesmīga paskata (kā jau viss, ko es ķēpāju) zīmējumus. Tos es iepostošu nākošajā postā. Tikmēr gaidu, kad par sevi dos zināt Ainārs, lai mēs aizbrauktu pamontēt kādas nebūt mēbeles kārtējā biezā dzīvoklī un es tiktu pie skanošā. Ar naudu man labāk nav palicis, bet ar zobiem atkal ir kļuvis sliktāk. Taču, kas gan ir zobi pasaulē, kurā dzīvība karājas mata galā un aiz katra stūra gaida Putina sūtīts seperātists, kurš saklausot akcentu upura izbīļa klaigās, ir ieprogrammēts to uzšķērst no kreisās auss līdz pat nabai.. tas, es gribēju teikt.. nu labi, es nezinu, ko gribēju teikt.

Wednesday, August 13, 2014

images

Images for a client:


dreaming hare with crown and eyelashes


same cats with different head-dress


same unicorn with different leg position

Iegrāmatošanai: Naumaņa Dienā blograksts "Cirvis gaisā" atgādināja man, kā es viņu pirms pāris nedēļām redzēju gaidot pretējā Brīvības ielas pusē, kamēr pārslēgsies luksofors. Pēc kārtējās vārdu apmaiņas ar muterīti par saimniecībā lietojamajiem instrumentiem, biju aizkāpis uz Kuršiem un tagad pie luksofora stāvēju vienā rokā turot 2 kg veseri, bet otrā cirvi. Man mugurā bija oranžs t-krekls un nodriskātas, no džinsiem izveidojušās šortas. Domāju, ka maniaki izskatās savādāk. Naumanis bija priecīgs, taču izskatījās neveselīgi. Pirms gadiem 10, kad redzēju šo pēdējo reizi, viņš izskatījās daudz veselīgāk, taču nepavisam ne priecīgs. Laiki mainās. Tā arī man - Ainārs mani ignorē un tas nozīmē, ka man draud bada nāve (cerams, ka vismaz meitene no Ņujorkas samaksās par šiem daudzreiz pārzīmētajiem pigoriem). Kaspars savācis manu vienīgo pelnām instrumentu, kuru gan es nemāku izmantot peļņai - gravieri, un nozudis plašajās dzimtenes perifērijās. Vita plāno laulības reģistrāciju, bet Santa gaida bērnu.

Thursday, August 7, 2014

Prints for Inessa

Made prints for Inessas child's room.






carousel horse, cats, hare and two hares, unicorn in one strip will be on a pillows for a kids.. perhaps

Iegrāmatošanai: pa šo laiku esmu bijis piedzēries līdz nemaņai un izvārtījies vemdams pa pusi Biķernieku meža.. par ko nejūtos labi un to atminoties sarkstu vēl joprojām (kaut arī to neviens neredzēja). Nogāzis gatavi samontētās mēbeles darbnīcā, par ko paliku bez algas un laikam bez darba (ko lai dara, tas, ka esmu kreisrokains neveiklis ir pierādījies jau agrāk). Esmu noliesējis tik ļoti, ka jostai vairs nav caurumu sprādzei, lai to varētu pievilkt vēl vairāk. Puse no manas istabas ir aizņēmušas tukšās minerālūdens pudeles, bet otra puses ar vienkārši haotiski izmētātiem radošajam procesam nepieciešamo. Turklāt, tam bardakam beidzot pievienojās skeneris un jauni Poi, ko uzsauca Ilona. Man gan jau ir divi paštaisītie, bet tā kā Poi griešanas mācīšanās pasākums ir par brīvu, tad godīgi vien bija tos nopirkt no trenera, lai viņam vismaz kāds labums no tādiem haļavščikiem. Rīta vingrošanas trenerim Uzvaras parkā biju aiznesis ābolus no dārza.. viņš kau tā nebija priecīgs mani paciest savā tuvumā, kaut ar to pārāk neizrādīja. Uz Lielupi braukt vingrot man vairs nav spēka, jo manam mentālajam nespēkam nu pievienojies arī fiziskais. Cerams tas pāries. Lai to kā veicinātu, piereģistrējos oho portālā. Man gan liekas, ka pret tāda veida "zālēm" esmu rezistents un laikam tādēļ nekā aizraujoša šajā oldskūl noformētajā vietnē nesastapu. Varbūt jāpamēģina atkal aizkāpt uz bibliotēku. Tiesa gan, lasīt man patīk sēžot ābelē, bet es to jau sen kā nedaru, jo vienīgā ābele, kurā var lasīt ir pie muterītes loga, bet viņa hroniska smēķētāja būdama, ik pēc piecām minūtēm iet pie loga smēķēt un, kas pretīgākais, tad sākas atkrēpošanās tā, ka pus rajons to dzird.. bet lasīt, kad lejā kāds atkrēpojas un spļauj tur pat tev zem kājām, ir kaut kā lasīt prieku neveicinoši. Vide nosaka tik daudz, ja vien neesi kāds meditāciju gīks.

Žirafe ar lauzto kaklu.


Žirafe vēro Daugavu

Šodien visu dienu bakstījos ap ilustrāciju kādai grāmatai. Pēcpusdienā nosūtīju pabeigto zīmējumu uz foto salonu, lai izprintē. Man patīk digitāli sazīmētās lietas redzēt izprintētas, lai arī tas kā tiek izprintēts fotosalonā nebūt nelīdzināsies tam, kā tas būs iedrukāts grāmatā. Lai paspētu līdz foto salona slēgšanai savākt savu garadarbu, nācās zvērīgā tempā mīt pedāļus no Teikas līdz Valdemāra 25.. bet asfalta slapjums šo pasākumu darīja ne tik vien diezgan netīkamu uz drēbēm lidojošo dubļu dēļ, bet arī tādēļ, ka ja rastos vajadzība pēkšņi bremzēt, tad tas būtu kā ar slidām pa sviestu. Lai vai kā, šitā skrienot, man bija nelāgs čujs, ka kaut kas nebūs labi.
Veļļojot pa Senču ielu, savā priekšā pamanīju mētājoties gluži sausu (tātad tikko pazaudētu) mīksto rotaļlietu - žirafi. Paķēru to ar domu, ka varbūt te pat aiz slīpuma sastapšu kādu muterīti ar žirafi zaudējušo izklaidīgo atvasi, bet tā vietā, no Statoila braucošais melnais mersis mani gandrīz pataisīja par pļacku. Es slīdēju, viņš slīdēja un tā mēs kā aizbergs(nu, mersis) un Titāniks (es ar savu rokā sažņaugto žirafi) traucāmies viens otram pretī.. šoreiz tad bija kā citā filmā, jo es paliku dzīvs un kustēties spējīgs tik ļoti, ka neatskatījies maucu prom fotosalona virzienā. Tā ar nomaucu ar rokā sažņaugtu žirafi līdz pašam salonam un paspēju tur ierasties veselas septiņas minūtes pirms slēgšanas.
Laiks sāka skaidroties un debesīs starp pelēkajiem mākoņiem pavīdēja pa kādam zilam debesu pleķim. Tā kā mājās doties vairs vēlmes nebija, jo fotčenē redzamais zīmējums bija pietiekami labs, iestūķēju žirafi somā un atstājis tās galvu ārpusē, devos Kongresu nama virzienā uzlūrēt futbola dzenāšanas pasākumu, vispirms izvizinoties pa kluso centru. Mazajos futbola laukumiņos nekā interesanta nenotika (nu labi, patiesībā jau man futbols nevienā acī neinteresē, bet darīt ta ar nebija ko), taču uzzināju, ka liela daļa Rīgā esošo milzu plastmasas gliemežu savu mājvietu tagad atraduši Medicīnas muzeja zālājā. Par ko varen nobrīnījos. Pasēdējis un pavērojis parkā esošās strūklakas šaltis un iesmīnējis par no somas ārā lienošo žirafes galvu nospriedu, ka nebūt par ļaunu vēl izvizināt žirafi pa tuvākajām apkaimēm. Sākumā aizšāvām uz krastmalu. Tad izdomāju aizvizināt žirafi uz Ķīpsalu. Aprādīju peldbaseinu, izstāžu kompleksu un aiz tā esošo kempinga vietu, kurai blakus kā reizi bija kaut kāds skeitot iemācīties gribētāju tusiņš. Aizvedu uz ģipša rūpnīcu. Kā arī pie vienas mājas vēl jo projām esošo veco Zimu uzlūrēt - tas uz Matrožu ielas. Aizbraucām līdz Matrožu ielas galam ievērtēt modernās arhitektūras brīnumu, ofisu turēšanas vietu, kas atgādina alus mučeli. Ostas skati saucās. Apakšā ir restorāns tiem pašiem biezajiem, kas tur ar jahtām vizinās, bet soliņu, kur sēžot varēja lūkot pār likteņupi apbrīnojamo ostas ainavu, bija aizņēmis kaislīgu bomžu pāris. Apmetot loku ap spoģuļaino alus mučeli, paošņājot no restorāna virtuves nākošo aromātu un uzlūrot caur stikla vitrīnām laikmetīgās gleznas, izdomāju uztaisīt selfiju ar žirafi un divriteni.. nu, tas jau redz bija tikai sākums, tālāk sekoja foto sesija ar: žirafe lūkojas uz daudz logu graustu, žirafe lūkojas uz Rīgas vecajiem torņiem, žirafe lūkojas uz jaunajiem Z-torņiem, žirafe lūkojas..


Žirafe lūko graustus

Iegāju Olimpijā iepirkt kalorijas ekskursijas turpinājumam. Kalorijas bija noslēpušās tipa franču bagetē un litrā dzeramā jogurta. Priecīgs par kalorijām, novietojos acu skatiena attālumā no sava pieslēgtā divriteņa, tajā apaļajā soliņu rindā pretī Olimpijas ieejai. Kā jau cilvēkam, kuram pieder iekārojamas lietas, arī man uzradās draugi. No sākuma tie bija zvirbuļu, kas ķēra krītošās maizes drupačas. Tad uzradās balodis, kas dzenājot zvirbuļus nolēma, ka jāķeras bagetei pie labākā gala, lai arī tas atradās man rokās.. līdz pie manis piekāpa arī topošais bomzis un palūdza apmaiņā pret cigareti nodzerties jogurtu. Tā es izdāļāju savus kaloriju krājumus. Topošais bomzis iedeva konču, kas ir man kabatā vēl jo projām, bet balodis un zvirbuļi bagātīgi nokakāja asfaltu pie manām kājām. Pavadījis gandrīz stundu muldot par pasaules niekiem un barojot dzīvās radības, es saņēmos nākošajam ekskursijas etapam - ja jau ekskursija, tad ekskursija, es teicu žirafei, kuras esamību nebija pamanījuši ne putni, ne jogurta izdzērējs. Uzlecis sava divriepainā rumaka mugurā traucos taisnā ceļā (cik nu mani ceļi mēdz būt taisni) Vecāķu virzienā. Pa ceļam atrādīju žirafei Sarkandaugavu, tad mazliet Mežparku.. zooloģiskā dārza stūri un veselu lērumu tautas, kas bija nākušas tusēties Mezparkā sakarā ar es neesmu pārliecināts ko, bet laikam ka Līgo. Būtu zinājis, ka tur tāds jandāliņš, būtu braucis kā savādāk, bet tā kā esmu izkritis no laivas, tad zināt neko tādu nevarēju un savilcis skābu ģīmi lavierēju starp mammām, tētiem, ratiem un visu pārējo, kā pārvietošanās vektoram ir kāds sakars ar Brauna kustību. Ticis cauri šim jandāliņam traucos pretī savam mērķim - Vecāķu pludmali. Vecāķos es protams nonācu bez bēdu. Uz pludmali pat ved dēļu celiņš. Ir tikai vien savdabība. Tur, pa šo celiņu, cilvēki mēdz vadāt savus četrkājainos kakājošos draugus. Tur ir baigi jāuzmanās, kur liec kāju, jo liekas, ka šo celiņu uzdevums ir būt par vietu, kur izkakināt suņus. Viens kļūmīgs solis un esi brūnajā. Iedomājieties, kā es sabijos, kad pie šī kaku celiņa piejāja divi džeki uz zirgiem! Par laimi viņi nogriezās un izjādi pludmales virzienā turpināja pa kāpu taciņām.


Žirafe lūko saulrietu

Pludmalē nonācu īsi pirms saulrieta. Paskatījies uz garām staigājošajiem pensionāriem un viņu suņiem, un dažām retām meitenēm, sagaidīju saulrietu. Foto ar žirafi, kas lūkojas uz saulrietu neizpalika. Daži cigun vingrinājumi stīvajiem locekļiem un vedu žirafi atpakaļ. Pāri suņu kaku pludmales celiņam, caur Vecāķiem, garām Ziemeļblāzmai, caur cilvēku pilnajam Mežparkam, caur cilvēku tukšajam biezo māju Mažparkam, garām kapiem un Gaujas ielas darbnīcām, caur Lielajiem kapiem uz Hospitāļu ielu. Lūk, esam klāt. Es izņemu žirafi no somas un nolieku aptuveni tajā vietā, kur paņēmu. Ekskursija ir beigusies un man žēl no žirafes šķirties. Gribu žirafi nolikt, it kā tā sēdētu, bet tās kakls ir iekšpusē pārlūzis un žirafe izgāžas ļengani visā garumā uz asfalta kā nogurusi no gara ceļojuma.


Atbraucu mājās īsi pirms pusnakts. Uzlieku uz ceļiem elastīgās saites, lai rīt varētu paiet. Ieslēdzu datoru. Atveru feisbuku, bet tur rakstīts, ka šodien esot starptautiskā žirafu diena. Laikam, tas kāds joks.

Sunday, July 13, 2014

yesterdays cat

I redraw yesterday's pencil cat with bool-pen:


and little GIMP work

iegrāmatošanai: kruta, šodien mana pēdējā diena Luksemburgā. Esmu degradējies līdz nevar-iedomāties-kur-vēl-tālāk: no rīta sex, tad atkal.. pēc tam madeiras vīns ar Laimas tumšo šokolādi ar granāt ābolu sēkliņām (tumšā šokolāde Laimai ir vienīgais, kas vēl garšo pēc kaut kā nebūt, pārējais, lai kā ar tas nebūtu nožēlojami pretīgi, ir pārvērties par ķopšveidīgu eirosūdu bez identitātes un struktūras, un, protams bez paša galvenā - garšas. Zin, ja man jābojā zobus, tad tas jādara patīkamu iemeslu vadītam, nevis kādu nesaprotamu nacionāl-absurdu tieksmju pārņemtam). Oki, vēl arī baisi dārgās končas no melnās šokolādes un balzāmu pildījumā, ja ieliek tās ledusskapī, garšo mazāk pēc ķopša kā viss pārējais. Pēc tam, neizlienot no gultas, atkal madeiras vīns. Piesvempjos līgodamies no gultas un uzlieku kaut kādu manierisku portugāļu dziedoni Jorge Ben uz Gaujas grabēt un saprotu, ka esmu piedzēries. Tā - no rīta piedzeries un vēl no tāda liķiera kā Madeiras vīns, ēdot šokolādi un klausoties kaut kādu bullšitu.. Hesus! Nu labi, pēdējā tak diena. Rīt uz "mīļoto" dzimteni. Fuck, tur tak būs tāda pati žopa kā vienmēr. Es negribu ne tur, ne šeit, ne pat Madeiru.. gribu Ņujorku vai Honkongu. Eh.. Ave pesimisma, bezcerības un nabadzības māte - dzimtene!

Vakar bijām ekskursijā uz Bambesch mežu. Nu, Vita jau ir starā par to, bet es, kā parasti, visur saskatu tikai to garlaicīgo - nu tas pats Biķernieku vai Šmerļa meželis vien ir, tikai koki citi, ne tik aizdirsts un pa kādai dzivai radībai izskrien. Labi, vakar paveicās redzējām stirnulēnu, kā reklāmas fotkā un vairākus trušus (ko Vita neredzēja savas redzes defekta dēļ). Plēsējputnu, kas varētu būt pūce vai tāds smaganējs vanags un pavisam izdzīvošanai neparedzētos meža baložus. Un tikai vienu pastaigu baudītāju, kas ar pirkstiņbakstāmo kruttelefonu sēdēja takas malā un mala savas dzirnaviņas franču valodā. Draudzīgi samājāmies. Vēlāk vakarā, dzīvoklī, es sastapu arī četras ērces. Ērces Luksemburgas mežos ir tiešām daudz, turklāt liela daļa esot inficēta. Aizgājām arī līdz Māmeres mežam uz Kopštāles pusi. Tur jau tiešām sākas kas interesantāks, bet zin kā; staigāt pa speciāli ierīkotiem tūrisma celiņiem vienmēr ir mazliet secon-hand pasākums. Tu jau iepriekš zini, ka tevi negaida nekādi nesankcionēti pārsteigumi, ja nu vienīgi kāds neuzmanīgs putns vai satrunējis, krītošs zars dos par sevi zināt. Vienmēr taču gribas būt atklājējam, nevis dzīvajam paternam kāda noaustajā dzīves tepiķī. Šodien dosimies atkal uz Dommeldangi un tad pa leju mēģināsim izklaidēties ievērtējot Grundu. Tikko kā reizi iečekojot savu blog-draugu jaunumus, ieraudzīju superīgu Joannas Concejo nesen zīmēto bildi ar ko līdzīgu, kas mani šodien cerams sagaida - bilde ar šo skatu viņas blogā. Es izdomāju, ka pēdējo dienu jāpavada izpētot populārās lietas, lai zin, ko tautiešiem dzimtenē stāstīt. Citādi neviens nesapratīs ar ko es te esmu nodarbojies, ja klāstīšu savus "nelicensētos" piedzīvojumus. Vēl jau arī gribējās visu ko sarakstīt te, lai vēlāk, vecumdienās, kad smadzenes būs sācis grauzt alcheimers un mietpisonisma vīruss, varētu pārlasīt un kā man neizdevošamies dzīvē gadījies kas mazāk garlaicīgs par to, kādā situācijā esmu lasot šīs piezīmes. Bet pirksti neklausa un rakstīt ātri ar neesmu iemācījies. Tik jāpiemin, ka iela līdz Babech mežam ir taisna kā jaunas meitenes vēna ar ļoti Luksemburgas perifērijai neierastu skatu no vietas, kur jāiet mežā - skats paveras no augšas, iela ir taisna, bet pie horizonta stāv mīlzonīgs tornis un vēl kāda neskaidra būve. Tā ir kaut kāda redzes ilūzija, bet izskatās labi. Un ielu sauc rue de Bois (Meža iela), gadījumā, ja es te vēl kādreiz iegriezīšos. Visaizkustinošākā vieta uz tās ir vecs šķūnis, kas ļoti neiederas vidusslāņa villu vidū. Noaudzis ar efejām, azbestcementa viļņoto lokšņu apjumts pirms nez cik gadu desmitiem (te redz lieto nevis to draņķi, kas postsovjetiskajā šķūnīšu telpā ir norma, te norma ir dabīgais šīferakmens, tādēļ tas skats ir tik zīmīgs) un ar ne rūpnieciski no apaļkoka veidotām pieslienamām kāpnēm, kas atstutētas te stāvēs līdz brīdim, kad šī īpašuma saimnieks nomirs vai pārdos savu īpašumu kādam bankā vai eiroinstitūcujā strādājošam ierēdnim. Un ceļa posmā, kas ved uz populāro galvas vēdinātavu Bambesch ir melnu aitu audzēšanas nožogojums un lauks ar sasētu kukurūzu un ugunspuķu platībām, kurās drīz būs otrās kategorija plastmasas atkritumu novietošanas poligons, kur pagaidām savvaļas truši, kamēr neviens neredz rok savas alas.

Nu labi, pietiks sentimentālu fantasmagoriju. Žvingulis pāriet un jāiet vēlajās brokastīs (nu jau pusdienlaiks gan), tad jāpaveic dzīvokļa saimniecības darbi, jādodas mazajā Grunda iepazīšanas pasākumā un vakarā jākrāmē somas. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, vedīšu dzimtenes biedriem suvenīrus.. iztērēju visu pie Aināra nopelnīto naudu, uz ielas atrastos 30 eirus un strēķīti no Vitas humanitārās palīdzības Austrumeiropas bada cietēju pabalsta.

Friday, July 11, 2014

Cat-sitter

Yesterday I was a cat-sitter. Today I am the cat-sitter. But yesterday I will beeee....

It is very strange cat. Actually, I never see her, because when I come to manage her house things - she hiding from me.


shy cat

Iegrāmatošanai: dažas dienas esmu kaķa kaku savācējs un paikas iebērējs Luksemburgas piepilsētas Bonnevoie nomalē. Tas ir ļoti savdabīgi, bet šīs mājas saimniece, kas uz kādu laiku aizbrauca paciemoties tēvzemē, strādājot Eiropas Couer de justice (Eiropas savienības tiesa) vienā no debesskrāpjiem, šo savu darba vietu var redzēt gan pa mājas augšējiem logiem, gan izejot uz ielas, pa kuru jādodas uz darbu.. tas ir traki, ka tev darbs nepamet pat mājās. Neesmu jautājis viņas domas šajā sakarā. Bet es visp cilvēkiem maz ko jautāju. Toties viņai ir labu grāmatu kolekcija un laikos, kad no sūrās kaķu kaku savākšanas pārguris ieveļos viņas mīkstajā, baltas ādas tapsētajā ādas dīvānā, ir zvērīgi patīkami paņemties lasīt Muntes "Stāsti par cilvēkiem un dzīvniekiem" un gaidīt izlienam no virtuves skapīšu apakšas pašu kaķi.. nu, lai cik es arī nebūtu tā izklaidējies, tomēr kaķis tā arī nav man acīs rādījies. Ja nebūtu kaku, izbārstītos kakātavas smilšu un izēstā kaķēdiena, tad es stipri vien šaubītos vai te dzīvo kāds kaķis. Vispār jau tā ir kaķene, bet ar tiem sieviešu kārtas radījumiem ej nu ko saproti..

Tuesday, July 8, 2014

Clowns night

Last night I saw a lot of clowns.. never saw clowns before in my dreams.


not that kind of clown

Iegrāmatošanai: brīvo laiku izmantoju poi vingrinājumiem uz balkona, tā kaitinot paranoiskos luksemburgiešu kaimiņus, kuri , kā sāku virpināt uz balkona, uzreiz ver ciet savas jau tā pusaizvērtās žalūzijas.. pedāļi bļin, nesaprotu es šito tautu. Pārējā laikā veicu slow parkūra pastaigas pa dažādām, ne vienmēr plašas publikas apciemojumiem paredzētām vietām. Tā svētdien es pieēdu pilnu vēderu ļoti civilizētā, nebūt ne zagšus veidā - mežā lasot avenes. Tas bija virs Dommeldanges un pat virs Beggenes. Beggenē gan arī jau pieēdos violetās plūmes, kuras tur masveidā aug apstādījumos. Vēl tur bija kruts saules pulkstenis uz viena šķūņa sienas - ģērbonis ar visu bruņinieku. Saules pulkstenis atpalika tikai pa vienu stundu no beggeniešu kabatas pulksteņa rādāmā laika. Vēl tur chateau de Beggen vietā bija krievijas vēstniecība vai konsulātas vai visi kopā, kurai pie ieejas atradās plakāts ar visiem orneņveida apbalvojumiem, ko iegājušais varētu saņemt.. vai es pat nez, kādēļ tā pakazuha tur bija uzrīkota. Konsulāta teritorijā es negāju.. ej nu saproti tos krievus, palaidīs vēl kādu duksi biksēs. Tik veikls jau neesmu, lai no četrkājaina kvekšķa aizlaistos un krievi tos ordeņus ar laikam tikai pēc nāves piešķir. Tipa, lai nav jāmaksā ordeņa prēmija. Viņiem pie ziemeļu ieejas tādi niknie ne ta suņi, ne ta vilki, stabu ciļņos attēloti - ar atieztiem zobiem.. bet virs viņiem, stabu galus rotā akmens salātu lapu mudžeklis. Blakus Krievijas iestādes teritorijai bija paputējusi, ar nobrukušu, noaugušu kādreiz cēlu mūri apjozta teritorija, kurā rēgojās kādas ēkas vēl līdz galam neizdēdējušas drupas. Tur es atradu pērli. Pēc tuvākas apskates gan izrādījās, ka tā nav īsta. Ieguvis atklāsmi par to, ka ne viss ir pērle, kas pēc tādas izskatās, uzšāvu tai ar knipi un viltus pērle devās ceļojumā pa strautu, kas tecēja garām apaugušajam, grūstošam nezināmās muiželes mūrim. Es savukārt, raugoties kompasā, devos ellē ratā, kalnā augšā.. gājiens redz bija tik stāvs, ka nācās atminēties Madeiras nedarbus. Tālak gan ne kā tāda vairs nebija. Kādas stundas pa meža ceļiem, kur redzami svaigi pakavu nospiedumi un gan ēdamas, gan pārgatavojušās avenes tonnām vien. Beidzās mežs, sākās rudzu un miežu pļavas. Vienas malā, nez no kurienes uzradušies luksemburdzieši trnniņbiksēs un katras ar savu balto mašīnu.. nezinu, ko viņi tādā nesaprotamā vietā - kauties, mīlēties vai suni kakināt atbraukuši, nav ne jausmas. Padevu labdienas, degunā norūcot "mojen"un slāju taisnā virzienā uz leju, kur spriežot pēc tumšpelēki violetajiem mākoņiem gāza kā ar spaini - atpakaļ uz pilsētu. Pusceļā līdz mistiskajam un man liekas patiesībā neeksistējošajam Eiropas parkam, sākās tāds vējš, ka gāza kokus no zemes. Man acīs vairākas reizes ielidoja kaut kas ass un grūti no acs izdabūnams - lapu gabaliņi. Līdz ar lietus gāzi nonācu līdz 5. autobusa pieturai, kur lai arī displejs neko nerādīja, tomēr bija stikla sienas un, kas pats patīkamākais; jumts un sarkankoka soliņš. Tālāk jau skaidrs - pēc stundas autobuss, tad cits, mājas, tēja ar mirabeļļu vai reinholžu šņabi un Hipnosa valstības valstības. Taču klaunus, tos gan es redzēju sapņos pēc vakardienas nesankcionētajām ielīšanām, sākumā aizslēgtā un kopš 19. gs. bet vēl jo projām uzkoptā žīdu rabīnu kapsētā starp Hemicycle un to torni rue Jule Wilhelm pagriezienā. Un mana pārgājiena katoļu privātskolas teritorijā, kur laikam iet nedrīkstēja, taču, ja pārkāpj pāri apmalei un pārlien no torņa arkas uz kalnu, tur ir gluži jaukas, bet ar lapām un zariem aizbirušas taciņa pa kurām var nokļūt blakus esošā kalna galā uzstādītajā St Joseph statujas iekšpusē. Tās iekšpusē uz augšu ved sienās izveidoti izcilņi, pa kuriem uzrāpjoties nokļūsti pie paša svētā pekām. Tur gan ir plānas šķirbeles pa kurām lūrēt uz visām četrām debess pusēm. Plašākajā, caur kuru lūkojoties paveras vismazāk teiksmainais skats, ir ierīkota baloža ligzda. Pārēja skolas teritorija ir daudz maz sakopta. Var redzēt, ka apmeklētāji te tikai tie, kas pa retam te mēdz uzkopt. Paķēru vienu nozāģētu bērza pagalīti (nu, es tak tomēr pašpensionējies koktēlnieks esmu) un devos meklēt civilizētu izeju. Garus gabalu nogājis ziemeļaustrumu virzienā nonācu pie dzeloņstiepļainas sētas, aiz kuras bruģēts celiņš, kā viens gals nonāk pie svētās Sofijas privātskolas kalna augšā, bet otrs pusceļā beidzas ar brīvo kritienu klins pakājē - nogruvums ir to patraucis kādus nezpadsmit metrus virs rue de Neudorf. Es gan apgāju šo izgruvumu (neba nu man par tādiem niekiem mest plinti krūmos) un nonācu pie celiņa daļas, ka iziet pie pašas ielas. Tur protams zīme, ka te gājējiem slēgts. Jopcik, bet man piemetās gluži nevaldāms un neticams vadātājs. Nogājis kādus piecdesmit metrus ieraudzīju pamestu mājeles pagalmu un nelēmu, kamēr neviens neredz, ievērtēt aizgājušo iedzīvotāju dzīves telpu caur pagalma durvīm. Nu tur viss bija bēdīgs, bet rūšu rāmīši vēl turējās un sienu krāsa un iekārtojuma formas liecināja, ka iedzīvotājiem bijusi diezgan smalka, taču pieticīga gaime. Kopēja atmosfēra radīja tādu kā sērīgi pacilātu noskaņojumu un es devos ievērtēt virs mājas eošo, terasē esoš mazdārziņa pleķi un ko veda ļoti šaurs no plakaniem akmeņiem veidots, bet aizaudzis un pabrukušas kāpnītes. Turoties pie kaimiņu kāpnīšu sarūsējošām margām uzrāpos pirmajā terasē. No tās, apskatot vai kāds nav mani piefiksējis, pa tādiem pašiem pakāpieniem un margu - trubu, uz otras terases. Tur koku ēnā graciozi, gluži kā kājminamās ērģeles pārmežojušās zemeņu lapās stāvēja aprūsējis milzu elektriskais grils. Gluži blakus kāds ieslēdza trimmeri un es satrūkos, ka tikšu pieķerts. Taču ātri atguvos, ka mani no pļāvēja šķīra diezgan pamatīgu krūmu puduri un es esmu ēnā, bet pļāvējs gaismā. Turpinu ceļu augšup un ieraugu ko vēl neparastāku. Tā ir bijusi gandrīz fentezī mājele ar lieliem (nu, cik to laiku logu veidošanas tehnoloģijas to ļāva) logiem. Daži logi ar no violetiem stikliem veidotiem krustiem. No jumta palikušas ir tikai sijas un plankas, pārējo laikam noplēsuši mantkārīgie kaimiņi pēc šīs ēkas, reliģiskā fanātiķa nāves. Stikloto daļu rūtis gan palikušas abos mazās ēkas stāvos. palikuši ir arī metāla statīvi ar krustiem, milzu ar lietiem krustiem veidotu ķēdi ēciņas stūrī. Zem no jumta nogruvušo dēļu kaudzes rēgojas ārā sapuvis plāna matracīša gals.. uz sienām ar brūnsarkanu krāsu reliģiska satura uzsaucieni. Asinis, ja kas, kad sakalst ir tieši tādā krāsā. Bet netālu rosās trimmētājs un troksnis, kas rodas man spiežoties starp plīstošajām drumslām var tik sadzirdēts, kad tas pēkšņi izslēgs savu tarkšķi.. bet onka ir te pat aiz krūma un es dodos pa aizaigušajām, pērnām lapām nobirušajām akmens plāksnīšu kāpnītēm atkal uz augšu. Pāri zemajiem žogiem un vanagu apēstajiem vistu spalvu pleķiem pie klintīm, kur sūcas ūdens un rudens un kur ziemas lietus gāzes no nez kurienes sanesušas kaut kādas restes ar krustiem pa vidu. Tādas pašas kā tikko pamestajā stiklotajā katoļa zvērnīcā. Tālāk arī šur tur redzami terašu veidojošie akmeņu sienas, kas nav tik noauguša kā lejā, jo te lielāka ēna no lielajiem kokiem neļauj pārāk saaugt zālei. Un tā nesaprotama dzinuļa vadīts, tiecoties tik uz augšu, turoties pie zariem un sūnām noaugušajiem līkajiem koku stumbriem, nonāku.. atpakaļ uz St Joseph takas.