Tuesday, May 19, 2015

A city on a fish

There is only one fish, a city and some tales, which are not clearly formulated.


illustration for a contest

Iegrāmatošanai: uzzīmēju bildi konkursam. Šoreiz man paša zīmētais pat tīri labi patīk, kaut gribētos, lai es mācētu ar krāsām radīt ne tikai kalambūru, bet arī kādu sakarīgu noskaņu.. un esmu nodomājis kādu laiku mest mākslai ar roku. Apzinos, ka tas ko daru tā īsti nevienu neuzrunā, mani pašu ieskaitot. Katrā ziņā, tajā visā, ko daru, kaut kā pietrūkst. Ir tik zvērīgi grūti saprast/saskatīt kas. Vienk man patīk kaut ko radīt. Tā ir tāda stulba, bet aizvien retāk sastopama parādība. Pievērsīšos atkal diendarbnieka amatam. Paspīdējusi šance ar augstspiediena verķi patīrīt vienas mājas terasi, sīki remontu darbi, sakopšanas un kravu nēsāšana. Pārējā laikā vizināšos ar vienriteni. Arī grāmatas stāv plauktā pārklājušās ar nostaļģisku putekļu kārtu. Ir tikai kaut kā jāsaņemas un jāpabeidz tā pa lēto un anonīmi zīmējamā bērnu grāmata islandiešu izdevniecībai. Parēķināju, cik par to saņemšu un sapratu, ka manas izmisīgās vēlmes reiz noilustrēt grāmatu bija aizmiglojušas jau tā nedzidro skatu uz patiesību. Bet patiesība ir tāda, ka man par ilustrācijām ir noteikta maksa, kas ir stipri mazāka par to, ko parasti citiem pieticīgi prasu, turklāt, ne slava, ne atpazīstamība nepienāksies man.. mans vārds visp. nekur nebūs pieminēts un arī savā portfolio varēšu izmantot ne visu sevis uzzīmēto. Nav labi būt spoku ilustratoram, bet ja to dara, tad vismaz par kārtīgu piķi. Esmu iegrābies kā pusaugu stulbais skuķis, kurš tik ļoti vēlas pazaudēt nevainību, ka piekritis nodrāzties ar pirmo atpogāto pimpi. Un tad, kad tas notiek pēc uzstājīgas uzmākšanās katram pretimnācējam, var dauzīt savu stulbo pauri pret personīgā Ego sienām un raudāt gaužo asariņu. Nahui šito visu ākstīšanos. Man vajadzētu kaut kur redzamā vietā sev pierakstīt; nezīmēt nevienam ko par brīvu, jo viņi to nekad neizdos un nepublicēs (pārbaudīts vairākos piegājienos) un neuzņemties ilustrēt grāmatas pa lēto un anonīmi, pat ja čuras sprāgst pa acīm, kā gribas uzzīmēt vismaz vienu grāmatu dzīvē. Arī no tāda pasākuma laimes nebūs.

Friday, May 8, 2015

unwritten tales

It's not illustration for a story or so on. I made it for fun at the time when I didn't know what to draw for a pictures book. Actually, I'm little bit confuse about that book..


unwritten tales

Iegrāmatošanai: Sen neesmu papildinājis savas virtuālās dienasgrāmatas lapas ar jauniem niekiem. Tas protams nenozīmē, ka manā dzīvē nekas nenotiek, un, kā smejies, cilvēki parasti pārtrauc rakstīt dienasgrāmatas tieši tad, kad viņu dzīvēs beidzot kaut kas sāk notikt.

Biju aizšāvis uz Rīgu. Pirmā sastapšanās ar veco labo Austrumeiropu bija Narvesen veikalā, kur mani sarāja meitene. Mana braukšanas karte vairs nedarbojās, tādēļ es vēlējos palidināt savu personalizēto talonu. Nu, es tak nezināju, ka viss tik ļoti izmainījies un talona palidināšanai vajadzīgas tik plašas zināšanas un apsviedības, kas man nekad nav piemitušas. Tādēļ tapu sarāts. Pēc tam ieēdu pusdienas Teikā – Ēlandē. Un man tās vairs negaršoja un arī vēderam tās negāja labumā. Soļanka bij pārsālīta un pārējais arī negaršīgs.. un padomāju es, ka uz savām paštaisītajām pusdienām dzīvojot, esmu mainījis gaumi. Tālāk bija vēl trakāk. Ierodoties mājās, izrādījās, ka tur nenormāli smako pēc bomžu midzeņa. Svilināju visus vecos vīrakus, ko varēju atrastu un Armēņu papīrīšus, bet no tiem tik sāpēja galva un naktī miegs nenāca. Pusnaktī cēlos augšā un mainīju gultas veļu. Netīro ieliku mazgāties. Un lūk, netīrais ūdens no veļas mašīnas tecēja nevis tur, kur tam jātek, bet nāca ārā pa dušas kabīnes trapu. Ņēmu spaini, smēlu dušas kabīni un lēju tualetē. Tā lūk arī kanalizācija, izņemot podu, bija namertvo ciet. Bakstīju es to visu pasākumu ar trosi, uz nākamo nakti ielēju trīs litrus Kurmja, bet kanalizācija kā bija aizdambējusies, tā tāda ar palika. Muterīte protams visas bumbas savēla uz mani, jo lūk vakar vēl viss darbojās.. Un nākamajā dienā bij muterītei vārdadiena, uz ko bij saaicinātas visādas tantes. Es vēlējos aizkāpt uz treniņu, bet biju netīrs un arī muterīti vienu atstāt nevarēju, jo bija vien jātaisa dārzā kādam grils. Tā nu es pret savu gribu, bet pienākuma vadīts paliku par gaļas cepēju tanšu pasākumā. No šīs vietas tad manas dzīves lejupslīde mazinājās un viss sāka notikt aizvien labāk. Tantes izrādījās tīri omulīgas un pasākums izdevās. Pēc pāris dienām ieradās zelta roku meistars no laukiem, kas darot to pašu, ko es ar drāti, panāca aizsērējušās kanalizācijas atsērēšanu. Lūk, ko nozīmē, kad rokas aug no pareizās vietas. Nākošā nedēļā aizgāju es uz veseliem diviem burvīgiem aikido treniņiem, bet sestdien uz Vērmanīti svinēt starptautisko Taiči dienu. Tur sanāca pārsteigums, jo ieradās biedri no maniem kādreizējiem rīta vingrošanas pasākumiem. Turklāt tik kuplā skaitā, ka es sakautrējos par savu stagnāciju un izbrīnījos, ka ir cilvēki, kas trenējas tik daudzus gadus un nemet to pie malas.. tiešām apbrīnojami. Pa šo laiku visu kļuvuši par meistariem. Uzreiz var redzēt, ka cilvēki kustās un izturas savādā, kā pirms trīs gadiem. Ehh.. man bi tādu apņēmību! Tā, paķēmojāmies līdzi citiem. Uztaisīju Jaņ stila formas un pat pamēģināju Ciņ formas, bet ar tām nevedās, jo man nav nekādas sajēgas, kā tās notiek. Uztaisījām iliqchuan 21 formu un citi vēl taureņa plaukstu (vai nu kā to sauc) formu. Kopējā bildē negāju fotčēties, jo es biju ieradies “klusajā režīmā” un izskatījos nefotohigiēnisks. Man gan nekas no incognito nesanāca, jo nejauši gadījās iekļūt LNT ielu intervijā un vakarā man zvanīja Ainārs ar aizvainotu intonāciju balsī, jautājot, kā tad tā? Pēc dienas arī Robis no Īves atrakstīja, ka nevajag te zin spraust visiem makaronus ausīs par Luksemburgas dzīvošanām, ja mani te pat tv rāda. Nācās aizšaut pie Aināra uz darbnīcu, uzdāvināt magnēt-lipekli no Londonas un kalkulatoru no Vitas. Tā ar neiedzērām.. slikti, attāluma un nekomunikāciju drupinātās draudzības saites tas iespaido pagalam bēdīgi. Toties sastapu pagalam pohainu Pingvīnu. Vakar tā esot apdzēries, ka sastiepis, nēsājot dēļus, muguru un aizmidzis tur pat pagalmā zālītē. Biedri viņam uzzīmējuši milzu medāli dzimšanas dienā un uzkarinājuši vietā, kur šim paredzēts sēdēt brīžos, kad jāuzvelk smēķis. Alu dzer viņš citā vietā. Tā ir daudz diskrētāka, stratēģiski novietota tā, lai paceļot pie mutes divlitreni, to nepamanītu garām uz invalīdu kaļaskas brucošais priekšnieks. Pašam Aināram uzradies jauns skapītis, kur uz durvīm ar marķieri apkārtējie tiek informēti, ka “Arbeit macht frei”. Mums ar viņu ir kopējas intereses žīdu jautājumā. Taču, lai arī no viņiem finansiāli cietis esmu vairāk es, tomēr viņš viņus neieredz manā vietā. Savulaik, kādā citā galdniecībā, es uz noputējušām grāmatvedes durvīm uzvilku “Jedem das seine”. Nezinu vai apkopēja zin vācu valodu, bet durvis drīz tika noslaucītas. Tā mēs parunājāmies par laika apstākļiem, meitenēm un šņabi, un es devos atpakaļ uz Luksemburgu. Nu jā, es gan vēl aizskrēju uz Bulduriem pakaļ pēdējās izstādes darbam un apciemot meiteni ar bēbi, bet par to kuš, kuš..

Te nu lūk tagad esmu garlaicīgajā Luksemburgā. Ziedonis pa šo laiku kļuvis par zaļotni. Var dzirdēt vecās labās dūjas un citus čivinātājus. Ejot iekšā pa parādes durvīm, priekšā kūņojās kaut kādas slāvu sievietes. Meita ar māti, abām ņūfaundlendieša cienīgs melnu, kruzuļainu matu mudžeklis. Ejot garām, iedomājos par viņu intīmo apmatojumu. Pavasaris arī Luksemburgā ir pavasaris.

Monday, April 6, 2015

London's Easter

I was at London for a few days. I fell in love with this city. Unfortunately the weather was bad there and I didn't have such money to live here in the future. But I have a theory, that creatives should live in most boring places in the world (like Luxembourg) and sometimes they should go to London kind of places.

My gains: head full with inspirations, a contact juggling ball from Oddballs, a Free Royal Tour and a Free Jack the Ripper Tour from freetouroflondon.com and a book from the local flea-market about the illustrator and writer Kate Greenaway:
Polly put the kettle on,
Polly put the kettle on,
Polly put the kettle on,
We'll all have tea.
Sukey take it off again,
Sukey take it off again,
Sukey take it off again,
They're all gone away.


that's how Easter in London looks, in my interpretation

And yeah, I became an illustrator a week ago, a ghost-illustrator. That means, I will never be credited in the picture book that I am making.. sadly.

Friday, March 13, 2015

Daemon from a washing machine/ Pūķis no veļasmašīnas

I really don't know why I'm doing that, but I drew an illustration and wrote a new faily-tail. Perhaps it's for fun. Didn't translate.


Pūķis no veļasmašīnas.

Ir veļasmašīnas, kurās dzīvo pūķis. Kad tādā mašīnā ieliek mazgāties veļu, pūķis sāk spēlēties ar to, līdz pavisam satrakojas. Šādās reizēs ar veļasmašīnu notiek dīvainas lietas. Tā dreb un trīc, un dažkārt pat sāk lēkāt. Pēc kāda laika pūķim apnīk spēlēties ar veļu un viņš iemieg. Tad arī veļasmašīna apstājas.

Veļasmašīnas pūķis bieži naktī, kad neviens neredz, izrāpjas no veļasmašīnas un staigā pa māju meklējot piekto stūri vai sarunājoties ar kaķi. Gadās, ka saruna ar kaķi nenotiek pavisam raiti un no rīta uz grīdas saplīsusi mētājas vāze. Gadās, ka no sarunas satraucies kaķis ir piekakājis virtuves stūri.

Pūķim no veļasmašīnas patīk, kad apkārtējie satraucas. Viņš no tā gūst baudu un ir priecīgs. Varētu teikt, ka dažkārt viņš ir pavisam traks pūķis. Kādu reizi manai veļas mašīnai no pūķa ālēšanās atplīsa vaļā durvis. Pūķis izsprāga no veļasmašīnas. Viņš pārsteigts apskatījās apkārt, skaļi iesmējās un noplēsis no veļas striķa visas apakšbikses, aizlaidās uz ķīniešu kvartālu, kur tieši tobrīd notika veļas diena.

Tagad veļasmašīna vairs nestrādā. Laikam jāgaida atpakaļ pūķis.

Tuesday, March 10, 2015

My new home studio

My illustration home studio. It's always temporary studio. I work with pencil, fotocamera instead of scanner (too big thing for travelling), 9 years old laptop with wacom tablet. I use Adobe Photoshop cs2, SAI tool, but for vector images - illustrator CS3. I'm very old school guy.


so.. I could be an illustrator ;)

Iegrāmatošanai: Pēc ilgiem laikiem iegāju draugos uztaisīt zīmējumu un tiem klāt tapušo tekstu galeriju. Galerijas tur palikušas feisbukīgas un bildes pavadošajiem tekstiem nedraudzīgas. "Draugu", kā smejies, paliek aizvien mazāk. Besī, ka pazūd tieši tie cilvēki, kas mani šad tad tiešām interesē.. cik nu mani var interesēt cilvēki vispār, ņemot vērā pesimistisko attieksmi pret cilvēci kopumā un tās bezcerīgi destruktīvajiem elementiem - cilvēkiem, kas ar savām darbībām, bet biežāk bezdarbībām, iztaisa manī tikai dusmas un riebumu.

Uzzināju, ka Tumans beidzot izdevis savu ilgi rakstīto grāmatu (10 gadi nav joka lieta). Sapriecājos un apsveicu. Viņš, ja kas, nav manos "draugos".

Sunday, March 8, 2015

Nostalgia

Once I had a good friend. He studied an architecture. Together we made architectural models of buildings and so on. He graduated university and become an architect. I worked in wood carving workshop and at the same time continuous with architectural models. When times changed and nobody needed wood carvings, I entered a new profession. I started working at the architectural modelling workshop. It was fun till started real estate crisis. Workshop went bankrupt. It was long time ago but I'm still not settled in life.. actually I don't have any profession after tha at all. I tried to be a a courier, welder, furniture fitter, illustrator, cat sitter and maybe something else, but without success.

Recently I found in my old computer old website files. I uploaded those in free resource again after so many years. Mostly here are photos of models from times when I had not yet commenced employment as a professional modeller. Here it is Mazo Formu Dizaina Studija.



it is not very architectural

Iegrāmatošanai: Atradu vecajos failos savu kādreizējo arhitektūras maketu mājas lapu. Nostaļģija ir briesmīga lieta, it sevišķi, kad nekas jauns dzīvē nenotiek un nesolās ari vairs notikt. Dažkārt man patīk pabrīnīties, kādas tik muļķības dzīvē neesmu darījis: reiz bija Mazo Formu Dizaina Studija.

Saturday, March 7, 2015

Miami

I was in Miami, Mimi Beach, Key West, Everglades Aligators Puddle, World Erotic Art Museum and other incedible palces.. even McDonald's! Now I have adaptation depression period in old boring Luxembourg.


and I have sunburns

Iegrāmatošanai: Pārsteidzošā kārtā, es - cilvēks, kam nav ne pastāvīgu ieņēmumu (lielākoties nav nekādu), ne bagātu draugu un radu, nokļuvu Amerikā Maiami un tās tuvākajās pilsētiņās. Mans kultūršoks norita laika periodā no 22. februāra, līdz 4. martam. Visur kur es pabiju un vis ko redzēju. Sanāca arī iečekot Liedskalniņa Koraļļu pili un padzenāt kaķus Hemingveja mājā, pabradāt pa street art kvartālu Wynwood un atpazīt Lisabonā un tīkla dzīlēs redzētu mākslinieku darbus.. Atstāju Koraļļu pils muzejam suvenīru - latu ar ezīti, ko jau ilgi nēsāju savā tukšajā makā kā vienīgo naudaszīmi. Savus piedzīvojumus ieskicēju parastajā oldskūl rūtiņu kladītē ar Agneses Bules noformējumu. Tādēļ vēlreiz to atkārtot nevarēšu. Viss tur Amerikā ir traki liels un bezjēdzīgi grandiozs. Suvenīri gan tik pat bezgaumīgi un ražoti Ķīnā kā viskur Eiropā sastopamie. Grāmatu veikalu nav, toties peldbikšu veikalu ir gana daudz. Nokļūt kaut kur ar kājām ir pārgalvīgs solis, kas vienmēr beidzās ar totālu mazvērtības kompleksa uzvaru un pārkaršanu. Cilvēki tur ir garrunātāji. Visi pārvietojas ar lielākoties grandioza izmēra mašīnām, tādēļ bieži publiskajā transportā sastapt varēja tikai melnos. Maiami Beach pilsētā gan situācija bija savādāka, bet tas uz tūristu rēķina. Atziņas manā galvā vēl briest un kārtojas. Šobrīd cenšos tikt pāri parastajai pēc-ceļošanas melanholijai un pierast pie cita nomoda un miega laika.

Wednesday, February 18, 2015

Stāstums: Pareizā meitenīte.

Translation is not available.


Pareizā meitenīte.

Reiz dzīvoja ļoti pareiza meitenīte. Viņai mājās bija daudz pulksteņu, lai vienmēr varētu zināt, cik ir precīzs laiks. Viņa ļoti baidījās nokavēt un vispār, viņai ļoti nepatika nepareizas lietas.

Gadījās, ka meitenīte iekāpa nepareizajā tramvajā, jo pareizais bija aizkavējies. Nepareizais tramvajs aizveda meitenīti uz nepareizo pulksteņu mežu. Meitenīte gribēja tikt prom no šī meža, bet tramvaja pieturas tablo rādīja, ka viņa ir nokavējusi pēdējo tramvaju.

Tā meitenīte palika nepareizo pulksteņu mežā uz visiem laikiem. Ja vien nav atnācis cits nepareizais tramvajs.

Monday, February 16, 2015

sketched for

Pic will be for story about a little girl who lost in woods. I'm still not sure about image composition.




it is not contemporary art

Iegrāmatošanai: Nostalģisku pārdomu, par trauslo matērijas dabu pārņemts, brīvdienās nocēlu no skapjaugšas savu pēdējo salūzušo portatīvo datoru. Izvilku viso no tā ko varēja izvilkt un pieslēdzu pie strāvas. Ko domājies, šis atsāka darboties! Es berzēju rokas jaunatrastās laimes pārņemts. Atjaunināju programmatūru, uzzināju, ka Windows 7 vairs neatbalsta laika apstākļu gadžetus, izgāju ko Maxthon konta gadījumā, ja dators atkal nosprāgst un kāds, kad to kādreiz (kad man būs nauda tam) labos, neieietu manā privātajā zonā un sāku baudīt klusa, labu bildi rādoša, nebojātu klaviatūras taustiņu un karšanas pārņemta portatīvā datora lietošanu, nirstot veldzējošajās interneta dzīlēs.. kad pēkšņi manu priekš-nirvānas stāvokli kā debila, piedzērušamies samuraja zobena cirtiena skaņa pārtrauca pazīstams klikšķis. Tas sūda draņķis nu bija atkal beigts kā jobanā Sniegbaltīte savā bļin kristāla klucī! Zin, kurš jau pēc skaita man tas ir dators?! ... a šitā te dauzītā Gauja, kura dūc pa visu māju, kura regulāri pārkarsusi izslēdzas un strādā bez akumulatora jau nez cik gadus un kuru nevar kustināt, jo atvienojas kontakts vai izslēdzas monitors.. Gauja, kuru capital teica, ka neremontēs, ir pārdzīvojusi visus dell, lenovo un manus trīs galda datorus... un nodzīvos varbūt vēl tik pat - 9 gadus, ja vien es pats pa to laiku neiešu bojā parādsaistību dēļ. Ai nu labi, tik un tā man ir pesimisms par visu to draņķa dzīvi ar visiem sūda ķīseļa krastiem. Gan jau būs arī vēl sliktāk.