Friday, June 12, 2015

Anniversary creature.

I made this creature for the virtual friend. I'm not very friendly person, by the way. ;)


birthday present for Ieva

Iegrāmatošanai: šodien visu dienu noķēpājos ar grāmatas ilustrāciju. Iet uz priekšu zvērīgi lēni. Slikti, kad grāmatas tapšanu iespaidojošie cilvēki ir tādi āmuri ilustrāciju grāmatās, ka neko sakarīgāku par ieteikumu pārbaudīt vai kosmosa attēlojumā ir pareizi uzzīmētas planētas (attēlā, kur redzams tēju dzerošs citplanētietis, kas skatās uz kubveida Zemi!) nevar ieteikt. Bet Vita ieraugot bildi tikai pavirši, uzreiz pasaka, ka bildes bērniem par sīku un galvenie rādāmie elementi “izkūst” detaļu gūzmā.. un viņai taisnība.

Šodien piektdiena. Esmu nolēmis vairs piektdienās neiet braukāties ar vienriteni, bet pavadīt laiku dzīvoklī trenējoties poi griešanā. Pēc pie zīmējuma pavadītas dienas, uzgāzies pilnīgs nespēks un liekas, ka šī apņemšanās nav īsti prātīga. Vienritenis mani atkačātu uzreiz, taču sasodīti negribas doties ārā, kad atkal pie katra stūra man kāds piektdienas skurbumā bļaus pakaļ “alē hop!”. Viņiem jau tas liekas asprātīgi, bet es to dzirdu pārāk bieži. It sevišķi, kad iedzēruši džeki iet ar savām beibēm. Nu ņem savu preileni un dresē, nahuj man te jāklausās tavas piektdienas tītarošanās. Dažkārt, kad tādu asprāšu sanāk satikt pārāk daudz, es kļūstu pavisam bēdīgs un rodas vēlme kādam no viņiem izrakstīt dvoiku pa ģīmi. Tas ātri paiet. Saprotu jau, ka kundziņi savās banku “teļu barotavās” visu nedēļu nosēdējuši skaitot Eiropas naudas, tagad ieraudzījuši ko nesaprotamu, nekā saprātīgi nejēdz izteikt izbrīnu vai ko tur vēl. Iespējams, ka sirds dziļumos viņi ir labi cilvēki, tikai naudas kāres notrulināti (ko gan viņi savādāk darītu Luksemburgā) un nekulturāli.

Pirmdien beigsies mans terases laistīšanas darbs pie “tantes”. Jau tagad paliek žēl neapēstās zemenes. Tur, uz terases man jālaista, bez visādām nesaprotam nezālēm, arī zemenes, kas šobrīd kā reizi top gatavs. Nu, lielākās es jau esmu noēdis, sīkās, kā arī ogas no podos augošā jāņogulāja un ērkšķogu krūma apēdīs kāds cits. Nabaga zaļumi – tos nebaro, bet tikai novāc ogas. Dīvaini, “tante” it kā skaitās gudrs cilvēks, bet vai viņa tiešām neiedomājas, ka ja tām zemenēm iedotu kādu minerālvielu, tad šīs ari dotu sakarīgu ražu? Jocīgi tie cilvji. Nē nu labi, es jau arī neesmu prastais. Lūk, šodien es atklāju, ka ja mutē iebāž putukrējuma flakonu un pūš, tad vienlaicīgi izelpojot caur degumu, no putukrējuma flakona nākošā gāze neuzkrājas mutē. Tas gan darbojas gadījumā, ja flakonā vairs gandrīz nav palicis putukrējums, bet gribās palikušo mazumiņu ērtāk nokopt. Lūk, jaunatklājums pa rubli, kā teiktu padomju laikus piedzīvojušais. Visp dēļ šīs izolētās dzīves, drīz veselais saprāts no manis šķirsies pavisam. Es jau esmu pasācis skaļā balsī runāt pats ar sevi un gan jau drīz es sākšu sev arī stāstīt iepriekš nedzirdētas anekdotes un veikt tamlīdzīgas oligofrēnas jautrības.

Citi klaidu latvieši gan nav tādi tizleņi. Lūk, man Santa atsūtīja video par Artūtru Virtmani, kas darbojas Ņujorkā. Kruts dzeks un runā arī iedvesmojoši. No cilvēka pilnīgi strāvo kaut kas tāds, ko es cenšos notvert gandrīz katrā izstādē, ko apmeklēju, grāmatā, ko lasu un, uz kura darbiem skatoties saprotu, ka es ar savu tukšo dekoratīvismu stāvu uz vietas, kaut vajadzētu tikai pacelt acis un nomērķēt citā virzienā, lai iespētu vismaz tuvoties kaut kam tādam, vārdos neaprakstāmam, bet uzreiz atpazīstamam kā kultūrai piederošu.

Sunday, June 7, 2015

pic for Palli

I still work with that book:


pencil work

Iegrāmatošanai: pamazām atkopjos no īslaicīgās, bet samērā dziļās depresijas. Lūk kā es no tās sāku tikt vaļā; uzkāpu mugurā vienritenim un aizbraucu pa kalniem un lejām uz Rollingergrundas kapsētu. Savācu tur kļavas bluķi un notīrījis to, ar visādām viltībām iebāzu mugursomā, kas ir liela, bet mazāka par šo bluķi. Tad es šo smagumu mēģināju kādu laiku nest, bīstoties par somas švako veselību (sasodītie ķīniešu Wengeri! Pērkot somu, brenda vārds mazināja arī manu uzmanību, ko parasti aktivizēju pērkot lietas, kas paredzētas man lietošanai). Nogājis no dzīvās satiksmes ielas, rāpos vienritenī un vedu šo nelegāli iegūto mantu mājās. Grūti man gāja un daudz sviedrus lēju, lai atvestu bluķi mājās un tiktu vaļā no "melnā depresijas suņa". Nākošā dienā, pagrabā, es Rollingergrundas kapu kļavas bluķi sadalīju un apstrādāju kaltēšanai. Ietītas L'essentiel bezmaksas avīzēs, nu kļavas pagales kalst zem manas gultas. Vienu pagali es bez kāda nolūka sagraizīju skaidās ar trešā numura kaltu. Atcerējos kādreiz Bosa teikto, ka viņam vienkārši patīk griezt robiņus. Boss bija viens no vadošiem savas laika koktēlniekiem, kura (un tā biedru un audzēkņu) grieztie rāmji it raiti tika vesti uz Maskavas lepnākajām vietām.

Tā stulbā četru sienu dzīve vēl nav spējusi manī modināt interesi pret dzenbudismu tik lielā mērā, lai es tam nopietni pievērstos. Tādēļ kopā ar Vitu dodamies uz mežu atstrādāt boksa sitienus. Tas palīdz. Laiks arī tam ir piemērots. Aizvakar visp bija zvērīgs karstums un pašā piektdienas vakarā svētku izslāpušie, bankās nosēdējušies luksemburgieši, varēja nu mesties neprātīgā un karstā atspirdzinošo dzērienu baudīšanas maratonā. Tas mazliet man traucēja, jo vakarā dodoties pastaigā ar vienriteni ik pa laikam bija jāsastopas ar manā virzienā izkliegtiem saucieniem un garām braucošu automašīnu pīpināšanu.. bērnu plaukšķināšanu no garām slīdošo māju balkoniem. Vienvārdasakot, tauta mani uztver kā garām braucošu cirku. Kas nepatīkamākais, atkal Luksemburgā ir ieradies cirks un Bereldangē, kur biju aizbraucis laistīt “tantes” terasi, bija jāklausās skaņas reklāmas no garām braucoša cirka reklāmas mobīļa, kas apnicīgi atkārtojieties nemitīgi ziņoja, ka tuvumā šovakar būs žonglieri, klauni un kas nu tur vēl. Šīs piektdienas vakara gaisa temperatūras turējās ap 28 grādiem pēc saules rieta. Mana vizināšanā vienriteņa mugurā beidzās ar to, ka nebija nekādas atšķirības, iet dušā es drēbēm vai bez, jo viss bija tik ļoti sviedros izmircis, ka bija grūti dabūnamas nost – slapjas drēbes ir sasodīti sarežģīti novilkt. Un naktī notika tas, ko gaidījis biju vakarā – pus nakti nevarēja gulēt dēļ zvērīgajiem pērkona grāvieniem un zibšņiem, no kā neglāba arī zem spilvena pabāztā galva, bet otru pusi saldo ķiršu lieluma krusas lietus skaņa, kas nav nekāds patīkami iemidzinošais troksnis. Atcerējos Madeiru. Tik traki laika apstākļi pēdējo reizi tika piedzīvoti tieši tur.. kad likās, ka tūlīt uz galvas uzgrūs visi mājas stāvi kopā ar tuvumā esošajiem kalniem un milzu eikaliptu audzēm. Tās nu reizi ir tās retās reizes, kad sajūti dabas ālēšanās dēļ radušās bailes.. pilsētā dzīvojošam neirotiķiem tā nav bieža parādība, taču sasodīti noderīga.

Tuesday, May 19, 2015

A city on a fish

There is only one fish, a city and some tales, which are not clearly formulated.


illustration for a contest

Iegrāmatošanai: uzzīmēju bildi konkursam. Šoreiz man paša zīmētais pat tīri labi patīk, kaut gribētos, lai es mācētu ar krāsām radīt ne tikai kalambūru, bet arī kādu sakarīgu noskaņu.. un esmu nodomājis kādu laiku mest mākslai ar roku. Apzinos, ka tas ko daru tā īsti nevienu neuzrunā, mani pašu ieskaitot. Katrā ziņā, tajā visā, ko daru, kaut kā pietrūkst. Ir tik zvērīgi grūti saprast/saskatīt kas. Vienk man patīk kaut ko radīt. Tā ir tāda stulba, bet aizvien retāk sastopama parādība. Pievērsīšos atkal diendarbnieka amatam. Paspīdējusi šance ar augstspiediena verķi patīrīt vienas mājas terasi, sīki remontu darbi, sakopšanas un kravu nēsāšana. Pārējā laikā vizināšos ar vienriteni. Arī grāmatas stāv plauktā pārklājušās ar nostaļģisku putekļu kārtu. Ir tikai kaut kā jāsaņemas un jāpabeidz tā pa lēto un anonīmi zīmējamā bērnu grāmata islandiešu izdevniecībai. Parēķināju, cik par to saņemšu un sapratu, ka manas izmisīgās vēlmes reiz noilustrēt grāmatu bija aizmiglojušas jau tā nedzidro skatu uz patiesību. Bet patiesība ir tāda, ka man par ilustrācijām ir noteikta maksa, kas ir stipri mazāka par to, ko parasti citiem pieticīgi prasu, turklāt, ne slava, ne atpazīstamība nepienāksies man.. mans vārds visp. nekur nebūs pieminēts un arī savā portfolio varēšu izmantot ne visu sevis uzzīmēto. Nav labi būt spoku ilustratoram, bet ja to dara, tad vismaz par kārtīgu piķi. Esmu iegrābies kā pusaugu stulbais skuķis, kurš tik ļoti vēlas pazaudēt nevainību, ka piekritis nodrāzties ar pirmo atpogāto pimpi. Un tad, kad tas notiek pēc uzstājīgas uzmākšanās katram pretimnācējam, var dauzīt savu stulbo pauri pret personīgā Ego sienām un raudāt gaužo asariņu. Nahui šito visu ākstīšanos. Man vajadzētu kaut kur redzamā vietā sev pierakstīt; nezīmēt nevienam ko par brīvu, jo viņi to nekad neizdos un nepublicēs (pārbaudīts vairākos piegājienos) un neuzņemties ilustrēt grāmatas pa lēto un anonīmi, pat ja čuras sprāgst pa acīm, kā gribas uzzīmēt vismaz vienu grāmatu dzīvē. Arī no tāda pasākuma laimes nebūs.

Friday, May 8, 2015

unwritten tales

It's not illustration for a story or so on. I made it for fun at the time when I didn't know what to draw for a pictures book. Actually, I'm little bit confuse about that book..


unwritten tales

Iegrāmatošanai: Sen neesmu papildinājis savas virtuālās dienasgrāmatas lapas ar jauniem niekiem. Tas protams nenozīmē, ka manā dzīvē nekas nenotiek, un, kā smejies, cilvēki parasti pārtrauc rakstīt dienasgrāmatas tieši tad, kad viņu dzīvēs beidzot kaut kas sāk notikt.

Biju aizšāvis uz Rīgu. Pirmā sastapšanās ar veco labo Austrumeiropu bija Narvesen veikalā, kur mani sarāja meitene. Mana braukšanas karte vairs nedarbojās, tādēļ es vēlējos palidināt savu personalizēto talonu. Nu, es tak nezināju, ka viss tik ļoti izmainījies un talona palidināšanai vajadzīgas tik plašas zināšanas un apsviedības, kas man nekad nav piemitušas. Tādēļ tapu sarāts. Pēc tam ieēdu pusdienas Teikā – Ēlandē. Un man tās vairs negaršoja un arī vēderam tās negāja labumā. Soļanka bij pārsālīta un pārējais arī negaršīgs.. un padomāju es, ka uz savām paštaisītajām pusdienām dzīvojot, esmu mainījis gaumi. Tālāk bija vēl trakāk. Ierodoties mājās, izrādījās, ka tur nenormāli smako pēc bomžu midzeņa. Svilināju visus vecos vīrakus, ko varēju atrastu un Armēņu papīrīšus, bet no tiem tik sāpēja galva un naktī miegs nenāca. Pusnaktī cēlos augšā un mainīju gultas veļu. Netīro ieliku mazgāties. Un lūk, netīrais ūdens no veļas mašīnas tecēja nevis tur, kur tam jātek, bet nāca ārā pa dušas kabīnes trapu. Ņēmu spaini, smēlu dušas kabīni un lēju tualetē. Tā lūk arī kanalizācija, izņemot podu, bija namertvo ciet. Bakstīju es to visu pasākumu ar trosi, uz nākamo nakti ielēju trīs litrus Kurmja, bet kanalizācija kā bija aizdambējusies, tā tāda ar palika. Muterīte protams visas bumbas savēla uz mani, jo lūk vakar vēl viss darbojās.. Un nākamajā dienā bij muterītei vārdadiena, uz ko bij saaicinātas visādas tantes. Es vēlējos aizkāpt uz treniņu, bet biju netīrs un arī muterīti vienu atstāt nevarēju, jo bija vien jātaisa dārzā kādam grils. Tā nu es pret savu gribu, bet pienākuma vadīts paliku par gaļas cepēju tanšu pasākumā. No šīs vietas tad manas dzīves lejupslīde mazinājās un viss sāka notikt aizvien labāk. Tantes izrādījās tīri omulīgas un pasākums izdevās. Pēc pāris dienām ieradās zelta roku meistars no laukiem, kas darot to pašu, ko es ar drāti, panāca aizsērējušās kanalizācijas atsērēšanu. Lūk, ko nozīmē, kad rokas aug no pareizās vietas. Nākošā nedēļā aizgāju es uz veseliem diviem burvīgiem aikido treniņiem, bet sestdien uz Vērmanīti svinēt starptautisko Taiči dienu. Tur sanāca pārsteigums, jo ieradās biedri no maniem kādreizējiem rīta vingrošanas pasākumiem. Turklāt tik kuplā skaitā, ka es sakautrējos par savu stagnāciju un izbrīnījos, ka ir cilvēki, kas trenējas tik daudzus gadus un nemet to pie malas.. tiešām apbrīnojami. Pa šo laiku visu kļuvuši par meistariem. Uzreiz var redzēt, ka cilvēki kustās un izturas savādā, kā pirms trīs gadiem. Ehh.. man bi tādu apņēmību! Tā, paķēmojāmies līdzi citiem. Uztaisīju Jaņ stila formas un pat pamēģināju Ciņ formas, bet ar tām nevedās, jo man nav nekādas sajēgas, kā tās notiek. Uztaisījām iliqchuan 21 formu un citi vēl taureņa plaukstu (vai nu kā to sauc) formu. Kopējā bildē negāju fotčēties, jo es biju ieradies “klusajā režīmā” un izskatījos nefotohigiēnisks. Man gan nekas no incognito nesanāca, jo nejauši gadījās iekļūt LNT ielu intervijā un vakarā man zvanīja Ainārs ar aizvainotu intonāciju balsī, jautājot, kā tad tā? Pēc dienas arī Robis no Īves atrakstīja, ka nevajag te zin spraust visiem makaronus ausīs par Luksemburgas dzīvošanām, ja mani te pat tv rāda. Nācās aizšaut pie Aināra uz darbnīcu, uzdāvināt magnēt-lipekli no Londonas un kalkulatoru no Vitas. Tā ar neiedzērām.. slikti, attāluma un nekomunikāciju drupinātās draudzības saites tas iespaido pagalam bēdīgi. Toties sastapu pagalam pohainu Pingvīnu. Vakar tā esot apdzēries, ka sastiepis, nēsājot dēļus, muguru un aizmidzis tur pat pagalmā zālītē. Biedri viņam uzzīmējuši milzu medāli dzimšanas dienā un uzkarinājuši vietā, kur šim paredzēts sēdēt brīžos, kad jāuzvelk smēķis. Alu dzer viņš citā vietā. Tā ir daudz diskrētāka, stratēģiski novietota tā, lai paceļot pie mutes divlitreni, to nepamanītu garām uz invalīdu kaļaskas brucošais priekšnieks. Pašam Aināram uzradies jauns skapītis, kur uz durvīm ar marķieri apkārtējie tiek informēti, ka “Arbeit macht frei”. Mums ar viņu ir kopējas intereses žīdu jautājumā. Taču, lai arī no viņiem finansiāli cietis esmu vairāk es, tomēr viņš viņus neieredz manā vietā. Savulaik, kādā citā galdniecībā, es uz noputējušām grāmatvedes durvīm uzvilku “Jedem das seine”. Nezinu vai apkopēja zin vācu valodu, bet durvis drīz tika noslaucītas. Tā mēs parunājāmies par laika apstākļiem, meitenēm un šņabi, un es devos atpakaļ uz Luksemburgu. Nu jā, es gan vēl aizskrēju uz Bulduriem pakaļ pēdējās izstādes darbam un apciemot meiteni ar bēbi, bet par to kuš, kuš..

Te nu lūk tagad esmu garlaicīgajā Luksemburgā. Ziedonis pa šo laiku kļuvis par zaļotni. Var dzirdēt vecās labās dūjas un citus čivinātājus. Ejot iekšā pa parādes durvīm, priekšā kūņojās kaut kādas slāvu sievietes. Meita ar māti, abām ņūfaundlendieša cienīgs melnu, kruzuļainu matu mudžeklis. Ejot garām, iedomājos par viņu intīmo apmatojumu. Pavasaris arī Luksemburgā ir pavasaris.

Monday, April 6, 2015

London's Easter

I was at London for a few days. I fell in love with this city. Unfortunately the weather was bad there and I didn't have such money to live here in the future. But I have a theory, that creatives should live in most boring places in the world (like Luxembourg) and sometimes they should go to London kind of places.

My gains: head full with inspirations, a contact juggling ball from Oddballs, a Free Royal Tour and a Free Jack the Ripper Tour from freetouroflondon.com and a book from the local flea-market about the illustrator and writer Kate Greenaway:
Polly put the kettle on,
Polly put the kettle on,
Polly put the kettle on,
We'll all have tea.
Sukey take it off again,
Sukey take it off again,
Sukey take it off again,
They're all gone away.


that's how Easter in London looks, in my interpretation

And yeah, I became an illustrator a week ago, a ghost-illustrator. That means, I will never be credited in the picture book that I am making.. sadly.

Friday, March 13, 2015

Daemon from a washing machine/ Pūķis no veļasmašīnas

I really don't know why I'm doing that, but I drew an illustration and wrote a new faily-tail. Perhaps it's for fun. Didn't translate.


Pūķis no veļasmašīnas.

Ir veļasmašīnas, kurās dzīvo pūķis. Kad tādā mašīnā ieliek mazgāties veļu, pūķis sāk spēlēties ar to, līdz pavisam satrakojas. Šādās reizēs ar veļasmašīnu notiek dīvainas lietas. Tā dreb un trīc, un dažkārt pat sāk lēkāt. Pēc kāda laika pūķim apnīk spēlēties ar veļu un viņš iemieg. Tad arī veļasmašīna apstājas.

Veļasmašīnas pūķis bieži naktī, kad neviens neredz, izrāpjas no veļasmašīnas un staigā pa māju meklējot piekto stūri vai sarunājoties ar kaķi. Gadās, ka saruna ar kaķi nenotiek pavisam raiti un no rīta uz grīdas saplīsusi mētājas vāze. Gadās, ka no sarunas satraucies kaķis ir piekakājis virtuves stūri.

Pūķim no veļasmašīnas patīk, kad apkārtējie satraucas. Viņš no tā gūst baudu un ir priecīgs. Varētu teikt, ka dažkārt viņš ir pavisam traks pūķis. Kādu reizi manai veļas mašīnai no pūķa ālēšanās atplīsa vaļā durvis. Pūķis izsprāga no veļasmašīnas. Viņš pārsteigts apskatījās apkārt, skaļi iesmējās un noplēsis no veļas striķa visas apakšbikses, aizlaidās uz ķīniešu kvartālu, kur tieši tobrīd notika veļas diena.

Tagad veļasmašīna vairs nestrādā. Laikam jāgaida atpakaļ pūķis.

Tuesday, March 10, 2015

My new home studio

My illustration home studio. It's always temporary studio. I work with pencil, fotocamera instead of scanner (too big thing for travelling), 9 years old laptop with wacom tablet. I use Adobe Photoshop cs2, SAI tool, but for vector images - illustrator CS3. I'm very old school guy.


so.. I could be an illustrator ;)

Iegrāmatošanai: Pēc ilgiem laikiem iegāju draugos uztaisīt zīmējumu un tiem klāt tapušo tekstu galeriju. Galerijas tur palikušas feisbukīgas un bildes pavadošajiem tekstiem nedraudzīgas. "Draugu", kā smejies, paliek aizvien mazāk. Besī, ka pazūd tieši tie cilvēki, kas mani šad tad tiešām interesē.. cik nu mani var interesēt cilvēki vispār, ņemot vērā pesimistisko attieksmi pret cilvēci kopumā un tās bezcerīgi destruktīvajiem elementiem - cilvēkiem, kas ar savām darbībām, bet biežāk bezdarbībām, iztaisa manī tikai dusmas un riebumu.

Uzzināju, ka Tumans beidzot izdevis savu ilgi rakstīto grāmatu (10 gadi nav joka lieta). Sapriecājos un apsveicu. Viņš, ja kas, nav manos "draugos".

Sunday, March 8, 2015

Nostalgia

Once I had a good friend. He studied an architecture. Together we made architectural models of buildings and so on. He graduated university and become an architect. I worked in wood carving workshop and at the same time continuous with architectural models. When times changed and nobody needed wood carvings, I entered a new profession. I started working at the architectural modelling workshop. It was fun till started real estate crisis. Workshop went bankrupt. It was long time ago but I'm still not settled in life.. actually I don't have any profession after tha at all. I tried to be a a courier, welder, furniture fitter, illustrator, cat sitter and maybe something else, but without success.

Recently I found in my old computer old website files. I uploaded those in free resource again after so many years. Mostly here are photos of models from times when I had not yet commenced employment as a professional modeller. Here it is Mazo Formu Dizaina Studija.



it is not very architectural

Iegrāmatošanai: Atradu vecajos failos savu kādreizējo arhitektūras maketu mājas lapu. Nostaļģija ir briesmīga lieta, it sevišķi, kad nekas jauns dzīvē nenotiek un nesolās ari vairs notikt. Dažkārt man patīk pabrīnīties, kādas tik muļķības dzīvē neesmu darījis: reiz bija Mazo Formu Dizaina Studija.

Saturday, March 7, 2015

Miami

I was in Miami, Mimi Beach, Key West, Everglades Aligators Puddle, World Erotic Art Museum and other incedible palces.. even McDonald's! Now I have adaptation depression period in old boring Luxembourg.


and I have sunburns

Iegrāmatošanai: Pārsteidzošā kārtā, es - cilvēks, kam nav ne pastāvīgu ieņēmumu (lielākoties nav nekādu), ne bagātu draugu un radu, nokļuvu Amerikā Maiami un tās tuvākajās pilsētiņās. Mans kultūršoks norita laika periodā no 22. februāra, līdz 4. martam. Visur kur es pabiju un vis ko redzēju. Sanāca arī iečekot Liedskalniņa Koraļļu pili un padzenāt kaķus Hemingveja mājā, pabradāt pa street art kvartālu Wynwood un atpazīt Lisabonā un tīkla dzīlēs redzētu mākslinieku darbus.. Atstāju Koraļļu pils muzejam suvenīru - latu ar ezīti, ko jau ilgi nēsāju savā tukšajā makā kā vienīgo naudaszīmi. Savus piedzīvojumus ieskicēju parastajā oldskūl rūtiņu kladītē ar Agneses Bules noformējumu. Tādēļ vēlreiz to atkārtot nevarēšu. Viss tur Amerikā ir traki liels un bezjēdzīgi grandiozs. Suvenīri gan tik pat bezgaumīgi un ražoti Ķīnā kā viskur Eiropā sastopamie. Grāmatu veikalu nav, toties peldbikšu veikalu ir gana daudz. Nokļūt kaut kur ar kājām ir pārgalvīgs solis, kas vienmēr beidzās ar totālu mazvērtības kompleksa uzvaru un pārkaršanu. Cilvēki tur ir garrunātāji. Visi pārvietojas ar lielākoties grandioza izmēra mašīnām, tādēļ bieži publiskajā transportā sastapt varēja tikai melnos. Maiami Beach pilsētā gan situācija bija savādāka, bet tas uz tūristu rēķina. Atziņas manā galvā vēl briest un kārtojas. Šobrīd cenšos tikt pāri parastajai pēc-ceļošanas melanholijai un pierast pie cita nomoda un miega laika.