Saturday, January 24, 2015

Piena kaķis

No bezdarbības pamazām palieku aizvien vairāk kukū, bērna prātā. Lūk, uzrakstīju atbilstošu textu un ilustrāciju tam arī uzzīmēju.


Piena kaķis

Piena kaķis dzīvoja piena pakā. Mamma to atnesa no veikala, ielika ledusskapī. Tur Piena kaķim bija trakoti auksti. Piena kaķis sarāvās pavisam maziņš, klusi sēdēja piena pakā un gaidīja, kad to izlaidīs. Uz pakas bija rakstīts pasterizēts PIENS, 1 litrs. Tieši viens litrs Piena kaķa bija pakā.

Mamma gribēja vārīt putru. Viņa ielika Piena kaķi katliņā un uzlika uz plīts sildīties. "Tikai pieskati, lai neaizbēg!" teica mamma. Es sēdēju un skatījos, bet piena kaķis tikmēr gulēja un gulēja. Tad, pēkšņi Piena kaķis sakustējās, atvēra acis un hop - prom bija!

Friday, January 23, 2015

Draft

Pic for babies story will be when I'll colour that image:


Milky-cat or Caty-milk

Tuesday, January 20, 2015

Lelefants

Īsspasaka bērniem:


Lelefants.

Reiz, kādā pilsētā, dzīvoja zilonis. Viņam bija vārds un to sauca Lelefants. Bērnībā Lelefants vēlējās kļūt par cirka ziloni. Šajā pilsētā visi ziloņi bērnībā gribēja kļūt par cirka ziloņiem. Taču, kad viņi izauga lieli, kļuva par baņķieriem, grāmatvežiem, ekonomistiem, advokātiem vai juristiem. Neviens no viņiem nekļuva par cirka ziloni. Šajā pilsētā cirka nemaz nebija. Lelefants arī izauga un viņš kļuva par paša premjerministra vēstuļu konvertu aizlīmētāju.

Lelefants pūlējās vaigu sviedros katru dienu un dažkārt nakti un svētku dienas, līmēdams ciet premjerministra vēstules. To bija daudz, ļoti daudz. Katru dienu aizvien vairāk.

No trakās strādāšanas, kādu dienu, Lelefants saslima. Viņa āda kļuva dzeltena, uz tās parādījās dažādu krāsu plankumi. Arī vēstuļu konvertus Lelefants līmēt vairs nevarēja. Viņš, pašam nemanot, sāka tās ēst. Vēstules prezidentam, flotes admirālim, burkānu graušanas padomdevējam un pat radiatoru remonta darbnīcas priekšniekam. Lelefants apēda tās visas.

Lelefantua aizsūtīja pie ārsta. Ārsts paskatījās uz viņu, lika parādīt mēli, pataustīja Lelefanta snuķa galu un brīdi parakstījis kaut ko slimību grāmatā teica: "Jums, mans dārgais, ir piemetusies cirkuloze. Steidzami jāsāk nodarboties ar cirka akrobātiku. Ejiet, nopērciet divriteni un brauciet ar to pusnaktī uz dienvidiem, pēc tam uz ziemeļiem, tad uz austrumiem un pēc tam uz rietumiem. Tad apēdiet rabarberu jogurtu un ejiet gulēt. Tā dariet, kamēr pāries."

Lelefants aizgāja uz velosipēdu veikalu. Taču izrādījās, ka viņš vairs nevar nopirkt divriteni, jo bija gandrīz visu savu naudu samaksājis ārstam par konsultāciju. Lelefantam pietika naudas tikai vienam ritenim un viņš nopirka vienriteni.

Tagad Lelefants katru pusnakti braukā ar savu vienriteni pa pilsētu gaidot, kad pāries cirkuloze. Viņš ir neveikls braucēja, tāpēc labāk naktī apkārt nevazājies. Uzbrauks tev uz kājas un pat neatvainosies.

Sunday, January 18, 2015

self portrait

That's how I (and my unicycle) look now:


get out from my way!

Iegrāmatošanai: Statistikas dati par manu brauktmācīšanos ar vienriteni vienas nedēļas garumā. Šaubos vai kādreiz to kā izmantošu (tā pat kā visu pārējo manā dienasgrāmatā), bet tas reiz ir noticis un nu tam būs glabāties grāmatvediskā mierā šeit mūžīgi mūžos. Āmēn.

09. Piektdiena un ap 10 ierodas vienritenis kastē. Nepacietīgi to izpakoju un salieku kopā ko nu tur var salikt bez instrumentiem. Pakā vācieši vēl pielikuši mikro paciņu ar "jāņtārpiņiem" - skābenām puņķkonfetēm. Aizgāju uz Kaktusu pēc paikas un nopirku vajadzīgos štrumus. Bija kārdinājums nospert un vēlāk atnest atpakaļ 15. atslēgu, bet neko tādu neizdarīju. Pirmā uzkāpšana notiek durvju ailē. Visp turpmākais liekas optimistiski bezcerīgs. Saprotu, ka neko nevaru, bet ir sakāpis galvā un man liekas, ka pēc trīs dienām braukšu kā kings. Vakarā pat izeju stāva koridorī pabalstīt sienu. Zvērīgi svīstu.

10. Sestdiena ir veikalu diena.. kad tieku uz riteņa, zvērīgi svīstu. Vairāk par diviem mīšanas apgriezieniem pabraukt neizdodas.

11. Svētdien dzīvojos pa pagrabu. Vakarā Vitai uzzvana senči un, lai netraucētu, atkal dodos uz pagrabu. Diezgan slikti turos un izdodas tik pāris reižu pabraukt pa gabalam starp balstiem (tas varētu būt kādi 3m) bez turēšanās pie sienas.

12. Pirmdiena. Viss sasniegtais kaķim zem astes.. kādu stundu kā tikko uzrāpies uz riteņa. Tad mani iztraucē kaimiņu tante un man viss aiziet. Vizinos turp atpakaļ pa gaiteni. Pāris reižu sanāk pat nobraukt visu pagraba koridori ne reizes nepieskaroties sienām.

13. Otrdiena. Pirmā pusstunda atkal nekā. Pēc tam aiziet un sanāk. Izdomāju sev sarežģījumu - piebraucu gaiteņa galam, apstājos, tad paminos atpakaļ gaitā, apgriežos un atkal mazliet paminos atpakaļ un tad braucu uz priekšu. Nobraukt no viena gala līdz otram izdodas diezgan viegli (tas varētu būt kādi 12m). Plaukstas sāp, jo galīgi noberztas.

14. Trešdiena. Pa garāžu koridori braukt sanāk brīvi un nepiespiesti. Lai dažādotu, ieviesu jaunu elementu - pamīšanās turp un atpakaļ koridora galos. Cenšos izjust savu svaru un atslābināt kājas. Mēģinu uzrāpties uz riteņa bez atbalsta. Nenieka neizdodas. Pēc tam visu vakaru to vien darīju istabā. Mēģināju te braukt arī neturoties.. istabā vispār vairs nekas neizdodas, šļūcu gar sienu kā otrajā dienā. Esmu sastiepis muguru, laikam būs jāpaņem maziņš atpūtiens.

15. Ceturtdiena. No rīta aizbraucu uz melnstrādnieku iepirkšanās fermu Ādler pēc cimdiem. Nopirku kaut kādus krutos (stilīgi - melns, elpojošs audums ar oranždzeltenu ādu) strādnieku cimdus. Šajos man, atšķirībā no riteņbraukšanai paredzētajiem, nesvīda plaukstas. Meklēju es kārtīgi, jo uzvilcis noskatītos cimdus, staigāju pa veikalu gaidot, kā reaģēs plaukstas. Sporta cimdi atkrita visātrāk. Bez tā, ka svīst, man tak ar tiem vēl būs jāstutējas gar sienām un jākrīt suņu kakās, un tai pat laikā jāizskatās stilīgi, kā pērnās desmitgades hipsteram. Uz pagrabu izlēmu vairs neiet trenēties, jo sāku pierast visu laiku stutēties - tuvās koridora sienas nu darbojas nevis kā stimulators nebaidīties krist, bet izaicina manu slinkumu nemeklēt līdzsvaru, bet tikai atbalstīties pret tām. Visu dienu pavadīju mēģinot iemācīties uzsākt braukšanu no vietas. Pie velna, lai kādas metodes; roku vicināšanas trajektorijas, ieelpojumi utt ar neizmanotu, šobrīd es vēl joprojām netieku tam verķim mugurā. Ok, tagad es netieku plūstošāk un mierīgāk kā pirms tam.. taču summa nemainās. Mugura pamazām dzīst.

16. Piektdiena. Pusi dienas pavadīju mēģinot uzsākt braukt no vietas. Ne sūda nesanāca. Pēcpusdienā nospļāvos un gāju uz pagrabu vienkārši braukāties. Izrādījās, ka ne nieka man vairs neizdodas. Pamazām atgāja. Pēc divu stundu vizināšanos man tas viss piegriezās un es nolēmu, ka laiks doties pasaulē līdzsvaru meklēt. Pasaulē es izgāju pēc septiņiem. Aizkāpu līdz tuvākajam riteņbraucēju celiņam un.. pizdets. Tas bija tā, it kā es pirmo reizi redzētu vienriteni. Pilnīgi nekas nesanāca. Nu, ok asfalts bija slapjš un zvērīgi slīdēja. Tikko uzrāpies uz vienriteņa gāzos nost kā paralizēts triekas slimnieks. Turklāt iestājās kaut kāds riteņbraucēja reflekss - gaidas, ka ritenis slīdēs tālāk pats.. Kādu stundu tur nomocījos. Palika labāk, bet kopumā bez atbalsta vienā pusē braukt nevaru. Ja ir neliels reljefs, tad visp pī pilnīgs. Vošim jātrenējas brīvā dabā. Kad aizveru acis, ir tā jokainā sajūta kad vienritenis taisa pacēlumu uzspiežot uz pedāļa.. man jau trešajā dienā guļot gultā tāda bija.

17. Sestdiena. Vēlā vakarā, pēc diviem Sarges aliem, izlēmu neizlaist vienriteņa treniņu. Aizkāpu līdz Tomcat, bet tur kāds nelietis nolicis mašīnu. Stutējos pret sētu, lai vizinātos uz Kiem ielu, bet vai nu par daudz aliņa vai dienas sagurums, bet ne uzkāpt, ne pabraukt nevarēju. Pēc nez kurā mēģinājuma balstīties gar veikala sienu kaut kā aizstūmos līdz Kiem ielai. Tālāk gāja jau labāk un manī uzausa optimisms. Nobraucu veselu pieturu, bet ticis vienā galā, izrādījās, ka atpakaļ vairs ne kājas klausa, ne galva strādā uz līdzsvara turēšanu. Biju nikns pats uz sevi. Kaut kā atkal, ar pār-skrējieniem, tiku līdz Barblē centram, kur nu mani gaidīja divi atklājumi. Izrādās, ka pa slīpumu lejas virzienā ar vienriteni es visp nevaru pabraukt - galvā ieslēdzas riteņbraukšanas režīms vai tā vienk atslēdzas un es krītu. Mazas, mazītiņas bedrītes, kam es braucot ar riteni pat nepievērsu uzmanību, izrādās ir nepārvaramas. Ar lielu piepūli iemanījos braukt pa plāksnīšu bruģi.. stunda brīvdabā un es biju slapjš, nosvīdis kā plaušu karsoņa slimnieks. Bieži sevi skaļi uzmundrināju un lamāju rupjiem krievu vārdiem. Pagriezienos iros ar rokām kā nojūdzies pūšļotājs, lai piespiestu sevi pagriezties un tas palīdzēja (no malas tas viss noteikti bija ārprātīgi smieklīgi un nepieklājīgi, ja saproti krievu valodas cenzējamo daļu, bet sestdienas vakarā te neviens nevazājas, tā ka es par to biju mierā). Atpakaļceļš pa līdzeno riteņbraucēju celiņu līdz Tomcat veicim izrādījās nobraucams eleganti bez raustīšanās un vicināšanās. Pie Tomcat ir strujš uzbrauciens uz Arlonas ielu, tas maniem spēkiem izrādījās neatbilstos un es nogāzos. Pie mājas uzslējos pie staba atkal gabalu pabraukt, bet drīz vien lidoju pa gaisu.. nu ir pietiks.

Kopumā ir tā, ka pa nedēļu braukt ar 24 collu vienriteni var iemācīties diezgan ciešami pat tāds tizlenis kā es. Tikai, ja tam velta katru dienu attiecīgi daudz laika, ir labvēlīgas iespējas trenēties un braukšana notiek pa labu, līdzenu ne-kalnainu reljefu. Ik pa laikam uznākošās "protu, protu" iedomas lieliski atvēsina realitāte, atgādinot par sevi visnegaidītākajā brīdī. Tādos gadījumos atliek vien rāpties uz vienriteņa atpakaļ un no jauna meklēt pazaudēto līdzsvaru. Un brauciens turpinās..


507mm (24 Inch) Unicycle Qu-ax Profi BB

Tuesday, January 13, 2015

Illustration


illustration of an invisible illustration

Iegrāmatošanai: Nevaru saņemties kaut kā atreferēt dzīvi Lisabonā. It kā jau vajadzētu, jo neuzrakstītās atmiņas izplēn daudz ātrāk un dzīve atkal kļūst par parastu hruščovkas dzīvokli bez dekorācijām un jebkāda veida piedevām, kas to padara daudz maz dzīvojamu. Vispār es daudz ko vairs nevaru saņemties izdarīt. Kad aizbraucu dzīvot uz Madeiru, es sāku zīmēt. Kad es otrreiz aizbraucu uz Lisabonu, ar zīmēšanu notika tas pats, kas ar maniem stāstiem. Tie it kā nebeidzās, taču es vairs tos nepierakstu. Pēc rašanās galvā, tie pēc ļoti īsa brīža izplēn, neatstājuši pilnīgi nekādus pārpalikumus manā atmiņā. Tieši tas pats tagad ir noticis ar zīmēšanu. Manā galvā rodas tēli un viskas tamlīdzīgs, bet es nevaru vairs saņemties neko no tā visa izdabūt ārā.. nu nafig es pirku to Canson skicējamā papīra bloku par tādu milzu piķi, kādu pat nemaksā tāda paša lieluma un apjoma Heinharda Steinera sapidžinātais Šīles Taschen izdevums?! Nu ok, tas nevienam nav vajadzīgs. Bet cilvjiem jau visp ir vajadzīgs tikai rijamais, drāžamais un kaut kādi nieki ar ko aizpildīt laiku līdz "noliktajai stundai". Dzīve Lisabonā pagāja netveramā ātrumā un beidzās ar totālu katalepsiju. Smadzenes nebija gatavas tādam iespaidu daudzumam, neskatoties uz to, ka es pat necentos apmeklēt "intelektuālās izklaides vietas" - muzejus, bibliotēkas un smalkus bārus. Un vēl, es tur kārtējo reizi atzinu, ka nemitīgi grūstošās vietas ir visādā ziņā daudz aizraujošākas un iztēli darbinošas kā kaut kādas sakārtotās pilsētvides - tipa butaforiskā Vecrīga vai Luksemburgas pilsēta kopumā. Pārpalikums ir gūzma digitālo fotogrāfiju, neizlasīti tūristu gidi, saņurcīta Michelin Lisabonas karte un dažas bilžu grāmatas.. miljons redzētu un nekad neatminamu mīklu.

Ceturtdien 8. janvārī es beidzot tiku pie ilgi kārotā 24 collu vienriteņa. Unicycle Qu-ax Profi BB lieliski tiek galā ar manām hroniskajām skumjām un bezcerīgās nolemtības izjūtu, atšķaidot tās ar fiziskām ciešanām - nobrāzumiem, sasitumiem un muskuļu sāpēm. Trenējos es aiz daudzām smagām metāla durvīm, pašā mājas apakšā esošajā pagrabu koridorī. Piektdienas vēlā vakarā man pat izdevās paralizēt kādu kaimiņu, kas bija devies uz savu pagrabu pēc piektdienas vakara vīna krājumiem. Iedomājies; pēc smagas darba dienas, beidzis savā bankā skaitīt Āfrikas bērniem saziedotās Ziemassvētku naudas, tu noguris dodies mājās, lai savā milzu atzveltnes krēslā uz platekrāna raudzītos kārtējo porno filmas sēriju ar mazajiem afrikāņu draudziņiem galvenajās lomās.. eskorta meitene šovakar nebūs, jo nogurums ir pārāk liels. Ieslēdzis savu platekrānu tu saproti, ka vakars nebūs pilnvērtīgs bez 1956. gada kaut kāda tur vīna. Svētīgas apņēmības pilns, dungodams 80.to gadu hītu, tu ievelcies savās izejamajās čībās un lēni dodies pa koridori uz liftu, lai nobrauktu uz pagraba stāvu. Ejot pa koridori, tikai retā dzīvoklī dzirdams kāds troksnis. Kādā dzīvoklī iedzīvotāji klausās klasisko mūziku, kādā dzirdamas saviesīgas čalas.. vēl citā virtuves trokšņi. Nobraucis līdz pašai apakšai, liftam atveroties pretī spiežas pagraba aromāts un melna necaurredzama tumsa. Tu ieraugi slēdzi ar sarkano, trīsuļojošo gaismiņu. Lifta durvis jau ir aizvērušās un tumsā tev rodas nebēdnīgs noskaņojums. Ak šī tumsa, tika melna kā Āfrikas bērneļu gludā āda. Bet te ir samērā publiska vieta, ja nu kāds sadomā iet caur pagrabu uz mašīnu novietnēm. Tu nospied gaismas slēdzi un ieslēdzoties dienas gaismas spuldzei, raustīdamās tā nogalina tikko radušos iekāres dzirksti. Tev aiz muguras ir aizvērtās lifta durvis, bet priekšā ar skārdu apsistas smagas, ar lielu atslēgu slēdzamas durvis uz koridori pa kuru var nokļūt līdz veļas mazgātavai elektrības transformatoru telpai un vēl visādām telpām, kas ir aizslēgtas un kurās ieeju rotā nelūgtus ciemiņus biedējošās plāksnītes ar uzrakstu "Privé" un durvis uz privāto pagrabu telpām. Tu atslēdz un atsperoties ar visu svaru, atver smagās durvis.. priekšā atkal ir tumsa. Divi soļi un smagās durvis aizkrīt ar apdullinošu troksni, kas vēl kādu laiku atskan un rezonē tavā galvā. Kad acis aprod ar tumsu, tu ieraugi metra attālumā trīsuļojošo sarkano slēdža spuldzīti. Tu lēnām cel roku, bet pirksts vēl nesteidzas nospiest slēdzi. Rokas pacelšanas brīdī āda sajūt silto gaisa plūsmu. Gaiss te ir silts un mitrs, blakus aiz sienas žūžo vaļas mašīnas. To žūžošana tev atmiņā atsauc reiz reklāmas klipā dzirdētās Āfrikas mūzikas skaņas.. mazie melnie afrikāņu bērneļi skatījās ar savām spulgajām actiņām operatora kameras objektīvā. Viņu melnajās, pavērtajās mutēs spīdēja perlamutra baltie zobiņi. Tavās biksēs pamazām, bet neatlaidīgi rodas sasprindzinājums un roka ir apstājusies pusceļā pie slēdža. Brīdī, kad lēnām sāc atvilkt roku atpakaļ, līdz smadzenēm nonāk kādas skaņas atbalss. Pakš.. atskan viena vienīga piliena troksnis, kas tevi atmodina un tu nevilcinoties ieslēdz gaismu. Norausis ar gaiši zilā krekla piedurkni siekalas no zoda, tu dodies tālāk. Erekcija traucē iet, bet tā ātri pāriet un kad tā pavisam ir cauri, tu jau esi pie durvīm uz pagrabu telpām. Tur arī būs tumšs un arī būs silts un mikls gaiss. Tikko to apjautis, sajūti biksēs atgriežamies tikko gaisušās sajūtas un mazās afrikāņu bērniņu atkailinātās miesas savā iztēlē nu skati koridora neintīmajā apgaismojumā. Ar uzbriedušu peni tu iebāz atslēgu slēdzenē, bet nez kādēļ tā negriežas. Tu to pagriez uz vienu, uz otru pusi, bet nekā.. nejauši nospied durvju kloķi un tās paveras. To tu nebiji gaidījis un jūties nedaudz kā izmests no laivas. Pavēris durvis tu dodies iekšā pagrabu koridorī - gaisma ir iedegta un brīdī, kad tu to saproti, tev virsū gāzelēdamies un rokas vicinādamas brāžas kaut kas melns un uz viena riteņa. Izbīlī tu sastingsti. Paiet krietns brīdis, līdz tu apjēdz, ka tas ko redzi ir kaut kāds kārns džeks uz vienriteņa. Svešais apstājas dažus metrus no tevis un turēdamies pie sienas saka "Hi!". Tā ir diezgan netipiska sasveicināšanās prakse Luksemburgā, kur tiek lietotas franču, vācu un luksemburgiešu valodas. Tu atbildi "hello" un lēnām, stīvā gaitā dodies pie sava pagraba telpas durvīm. Droši vien tas ir kaut kāds jauns mājas iedzīvotājs. Te viņi mainās kā hotelī. Daudzi dzīvokļu īpašnieki izīrē savus dzīvokļus Eiropas institūcijās un nez kur vēl strādājošajiem salašņām. Atslēdzis kārtējās durvis un iegājis telpā, bezdomu noteiktībā tu ieslēdz gaismu, aizej pie vīna skapja. Noskaņojums 1956. gada vīnam ir cauri un tu paņem virtuves vajadzībām iepirkto lēto 2012. gada Lisabonas reģionālo Quinta do Espírito Santo ražoto vīnu, kas bija domāts gaļas marinēšanai un dodies prom. Nevērīgi uzsauc svešajam "Čau!"uz ko tas bikli atmurkšķ ar to pašu, esi pie pagrabu telpu durvīm. Uz tām piesprausta lapiņa, kur rakstīts, ka drošības apsvērumu dēļ, iedzīvotāji aizejot tiek lūgti pieslēgt aiz sevis durvis. Savilcis sejā šķību smīniņu tu vienu roku ieliec kabatā, lai paņemtu tikko tur noglabāto atslēgu saišķi, bet ar otru atgrūd tās vaļā. Durvis aizveras, atskan atslēgu troksnis..

Šodien ir otrdiena. Otrdienās kāpņu telpas, liftu un ko nu tur vēl tīra apkopēja. Esmu pāris reižu to saticis un neticis skaidrībā ar viņas nacionālo piederību, nolēmis to sveicināt tikai portugāliski. Viņa ar mani nez kādēļ nesveicinās, bet ar citiem gan. Tā kā ir tīrības diena, tad esmu nolēmis iztīrīt ledusskapi no cidoniju burkas. Pirms kāda laika Luksemburgas parkos savāktās cidonijas ir sākušas rūgt. Laikam par maz cukura pieliku. Jāmet ārā.. ehh.

Tuesday, January 6, 2015

2015

First pic at 2015


what the hell is that?

Tuesday, December 23, 2014

Last illustration

This years last illustration. Happy New 2015 Year! I'm going to Lisbon looking for street art and old cemeteries.


for "Mazputniņš"

Iegrāmatošanai: Gads ir cauri. Šis bija viens labi traks gads. Bet es emu dzīves situācijā tieši tādā pašā bezceļa stāvoklī kā tad, kad gads vēl nebija iestājies. Rīt došos atkal uz Portugāli.. mani ņems līdzi. Neviena no manis iesāktajām lietām nav izdzīvojusi, nekas panāktais neturpināsies. Sevi mierinu ar to, ka vismaz esmu visur kur bijis, daudz kur piedalījies un tādā garā. Gada neatklājamā un slēpjamā daļa bija vēl jo intensīvāka un vēl jo trakāka, bet arī tā nu raustās pēdējos agonijas krampjos. Lai gads beigtos pavisam simboliski piepildījies, iegāju vannā. Neesmu bijis vannā kopš bērnības. Tas, protams bija briesmīgi ne tikai tādēļ, ka man vienkārši nepatīk ar ūdeni saistītās mazgāšanā lietas. Vanna ir tā vieta, kur es ieslīgstu klaustrofobijas nespēkā, kur visas manas ilūzijas par ķermenisko skaistumu pārvēršas lipīgi nepatīkamā, nost nedabūnamā drazas kārtā, kas veļas no visurienes, kur vien nejauši pieskaros.. tur mani pamet pēdējie spēki pretoties apkārtējās pasaules slapjajai eksistencei un es lēnām slīkstu. Varlamovs ir izdomājis saukli: "Varšava ir ideāla vieta pašnāvībai". Patiesībā, tā vieta ir vanna. Tikko es ieeju vannā, tā momentāni mirstu. Šoreiz no drošas bojā ejas mani paglāba tikai tas, ka izšķīšanas sākumā roka bezspēkā uzkārās uz aukstā ūdens krāna. Ar pēdējiem spēkiem es izrāpos no vannas istabas koridorī, kur ietinies uz grīdas atstātajā dvielī turpināju ceļu tālāk no tā briesmīgās vietas..

Un gads diemžēl beidzas ar aplauzienu sēriju, no kuriem pēdējais ir saistīts augstāk redzamo ilustrāciju Poruka dzejolim "Tracis". Pārējās ilustrācijas redz nevajadzēs un arī šo velns viņu zin kad kāds pievienos publiskai lietošanai. Un otras grāmatas tante arī pazudusi ar visiem plāniem. Man sāk likties, ka zīmēšana par brīvu cilvēkos veicina vēlmi paņirgāties par viņu rokās nonākošo lolojumu un tā autoriem.. nu, būtībā arī ar apmaksājamām ilustrācijām man labāk neiet.. tas klients samaksāja tikai pusi, kā rezultāta rezultātā es paliku bez vienīgā maksājošā klienta.. paliku bez ilgi krātā jaunā datora, ka nodega rūgdams. Paliku.. ai, dai nu to negatīvo statistiku. Nu nekas, vismaz es beidzot tapu brīvs un tīrs, un varu darīt ko gribu, ko tūlīt, pēc ūdens izlaišanas no vannas, arī darīšu. Bāc, tikai kā lai to izdara neiejot vannas istabā!?

Friday, December 19, 2014

Hare hare!

Pic for a greeting.


bū!

Iegrāmatošanai: Mani aizvien mainīgi apciemo visādas mentālas grūtības. Vienu dienu uzglūnēja nekontrolējama trauksmes izjūta. Un man zvērīgi grūti izvilkties ārā no šīm četrām sienām. Tā dzīve Luksemburgā mani lēnām, bet neatlaidīgi atgriež stāvoklī, no kāda es ar lielu piepūli biju izkļuvis dzīvojoties LV. Nav ne jausmas, kā tikt ar to skaidrībā. Varētu aizmukt atpakaļ uz Rīgu, bet tā es sagandētu visu vēl vairāk.. tagad viss jau tāpat ir savādāk kā tolaik. Turklāt es vairs neesmu nekāds mucējs, jo atkal sāk čakarēties ceļi un brīžiem es nevaru paiet gandrīz nemaz. Vakaros esmu atsācis veikt jogas vingrinājumus kājām, pateicoties kam es tiku ar šo vainu galā iepriekšējo reizi. Bāc, pašā otrās jaunības ziedonī es sevi ieslogu nesaprotamā pilsētā, nesaprotamā mājā un nekādām nākotnes izredzēm tā vietā, lai dauzītos un drāztos (visādā ziņā) apkārt.. tērētais mazohists.

Un vēl es šonakt sapņoju, ka kaut kādos graustos biju kopā ar treneri Šveiniku un viņš man kaut ko stāstīja par Ci kustību cilvēku ķermenī.. nu nekā neatceros.

Un vēl es uzzīmēju tradicionālo virtuālo apsveikumu Ievai vārdadienā. Cerams, tikšu pie neta 24. datumā.

Monday, December 15, 2014

sketches

sketches of illustrations for interactive text page.


1


2


3


colouring example

Sludinājums: Zīmēju par pliku velti ilustrācijas. Par velti, bet ar noteikumu - tām jākļūst kaut kādā veidā publicētām. Sludinājums ir spēkā līdz brīdim, kad iestāšos algotā darba darītājos vai arī kļūšu prātīgs..