Tuesday, August 4, 2015

Death and Apple

Come with me little apple!

---

Com'on! Anyway I'll catch you!


Ok, ok, apples don't have a soul. Therefore, they can't die. If apples can't die, why they rotting?

Iegrāmatošanai: pagājušajā nedēļā biju aizgājis Kinnekswiss parkā uz Taiči un Cigun nodarbībām. Un es nespēju vien nobrīnīties; salīdzinājumā ar visādām slaidām jogotājām, sārtvaigotiem skrējējiem un kustīgiem cīņu meistariem, no visas tās parka kompānijas tikai šefs izskatījās pēc veselīga cilvēka. Pārējie līdzinājās tam, ko iepriekš esmu skatījis daudzus gadus pavadīdams Upesleju (vai Sauriešu) tuberkulozes slimnīcā. Otra lieta, kas man likās pretdabiska, bija letarģiskais temps, kādā tur viss notika un kādā norādījumus no sevis lēni izvirzīja šefs. Godīgi sakot, mani pēc tam, nepārņēma transcendentāls miers, bet gan vēlme kaut ko salauzt. Tādēļ aizgāju uz tuvējo telti griezt Diabolo – kaut kāds jauns žonglēšanas verķis. Otrajā reizē, pēc Cigun nodarbības, es aizplēsu uz sava vienriteņa meklēt Merlas parku, kur bija paredzēts cits Taiči. Cito Taiči nodarbību es tā ar nesastapu, toties braucot atbrīvojos no spriedzes un parkā paskatījos, kā lēkā resnas, apetetlīgas karpas.. karpas nav nekādi delfīni, tādēļ blīkšķi bija biedējoši. Tāda lūk orientāla nedēļa pagadījās. Šonedēļ gan viss pa vecam – četras sienas un lētās grāmatas ilustrāciju ķēpāšana. Un ausis man ir uzkārušās – aizkrīt un mazliet sāp. Propolisa spirta šķīdums ausu tamponā pagaidām nepalīdz.. eh.

Wednesday, July 29, 2015

Death and Pilot-whale

Come with me little pilot-wale!

I'm going to Faroe Islands.

We are almost there.


Pilot-whale and Death

Iegrāmatošanai: jau bija krēsla, kad devos ik vakara izbraucienā ar vienriteni. Tagad top gatavas un no plūmju kokiem uz celiņiem krīt tumšās plūmes. Kamēr varēja saskatīt, es vingrinājos izveicībā apbraucot vai pārlecot tām pāri. Palika tumšs un es vairs tumšās plūmes neredzēju. Iebraucot mājas hallē, apskatījos uz sava vienriteņa riepu – parasti tā ir balta, jo paredzēta braukšanai iekštelpās (baltās neatstāj švīkas uz grīdas), taču šoreiz baltā riepa izskatījās nošķiesta ar asinām.. es sabijos, bet apskatījis savas kājas atviegloti nopūtos – tās bija tikai plūmes.

Tuesday, July 28, 2015

Death and birdie

Come with me little birdie!

I can't.

That's why I'm here.


Birdie and Death

Iegrāmatošanai: Pilnmēness tuvums mani iespaido nelabvēlīgi. Turpinu krāsot savu komiksu un sūkstīties par dzīvi “izsūtījumā”. Tas tomēr ir briesmīgi, kad nav neviena, kam krist uz nerviem. Turklāt, šī ir viena no nedaudzajām nodarbēm, kur es sevi spēju realizēt pilnībā.

Monday, July 27, 2015

Sheep and Death

Come with me little sheep.

Where?

You will see..


Death and Sheep

Iegrāmatošanai: šodien Luksemburgā līst. Es vēlos nogalināt to stulbo ķīnieti, kurš pus nakti bļaustīijās kaut kur te netālu.. kādreiz viņš to darīja naktīs no ceturtdienas uz piektdienu.

Saturday, July 25, 2015

I am a pervert little bit.

I can't proceed with a book drawing that's why I decided participate at a comics competition. I'm sure, I will not become a winner at that contest. Therefore, I can be most delicate pervert of this contest. Contest is not about perversions by the way. Comics story will be about a fly with big.. snout.


Page one

Iegrāmatošanai: simtu gadu te neesmu neko rakstījis. Pie vainas varētu būt atkal uzplaukusī laika tērēšana lasot veco, labo cibiņu pļurkstoņas. Tas ir apbrīnojami, bet jūtos sasodīti patīkami dažkārt uzlūrēt sen zināmus cilvēkus, kuru pļurkstoņai pienāks gals tikai tad, kad vai nu izzudīs ciba vai paši teikumu pidžinātāji. Jā, esmu anonīmais lūrētājs.. atzīstos. Nekad tur neesmu reģistrējies vai ierakstījis jel ko un allaž manas lasīšanas spazmas beidzas ar pašpārmetumiem par izniekoto laiku. Saprotu, ka šai nodarbei nav diži lielas jēgas un es no tās negūstu ne izmantojamu pieredzi, ne īpašas iemaņas, ne ko tml. pat ne iedvestu pašam ko uzrakstīt. Tā ir tāda burbuļošana un man patīk skatīties uz citu prāta veidotiem burbuļiem.. ne pārāk ilgi gan, taču ar tieksmi atgriezties pie vieniem un tiem pašiem burbuļu avotiem. Nu labi, vieni dzer ļergu, bet citi skatās seriālus, taču es lūru svešos blogos. Katram savs.

Biju, jūnija beigās, dažas dienas ar Vitu uz viņas senča dzimeni Rīgā. Es atkal atlidoju incognito. Un atkal kaut kāda kļūme manos ceļos ieviesās, jo pēdējā dienā Ingus atsūtīja sms, ka viņš mani tikko ir redzējis pie Šmerļa. Sms mani izbrīnīja, jo tajā brīdī atrados jau ceļā uz lidostu un Šmerļa tuvumā kāju spēris, sava īsā atlidojiena laikā, nebiju. Es visp tās dažas dienas aizmuku no Vitas un viņas senčiem, lai sēdētu Teikā, šķūnī un beidzot grieztu mākslu. Mākslu es neizgriezu, jo pietrūka laika. Un vēlāk apskatījis fotčenēs sataisīto, sapratu, ka šo laiku esmu izčakarējis čika taisīšanai. Nu neko..
Rīga man atgādināja, kā deviņdesmito beigu pusē atgriezos no Francijas ceļojuma – toreiz man viss likās sarāvies mazāks, bezkrāsains un noputējis, cilvēku uz ielām gandrīz nemaz un tie, ko redz, arī tādi zombiji vien – bāli, neveselīgi, ar neskaidra, bet skumja vēstījuma zīmogu feisā. Toreiz, uz ielu stūriem vienīgā jautrā krāsa bija Šķēles partijas orandžie plakāti. Jūnijā man viss likās tieši tik pat bēdīgs, bet oranžās krāsa plakātus nomainīja nātrija lampu apspīdētās ielas pēc Saules rieta.

Nesen, pārsteidzošā kārtā, mūsu abu radinieki uzzināja, ka esam sareģistrējušies.. jau sen. Izrādās, cilvēkiem nepatīk, ka viņi netiek aicināti uz reģistrēšanās pasākumiem un asi reaģē, kad citi neveic ar to saistītās sabiedrībā noliktās, nesaprotamās ritualizētas darbības, ko sauc par kāzām. Lai jau.

Friday, June 12, 2015

Anniversary creature.

I made this creature for the virtual friend. I'm not very friendly person, by the way. ;)


birthday present for Ieva

Iegrāmatošanai: šodien visu dienu noķēpājos ar grāmatas ilustrāciju. Iet uz priekšu zvērīgi lēni. Slikti, kad grāmatas tapšanu iespaidojošie cilvēki ir tādi āmuri ilustrāciju grāmatās, ka neko sakarīgāku par ieteikumu pārbaudīt vai kosmosa attēlojumā ir pareizi uzzīmētas planētas (attēlā, kur redzams tēju dzerošs citplanētietis, kas skatās uz kubveida Zemi!) nevar ieteikt. Bet Vita ieraugot bildi tikai pavirši, uzreiz pasaka, ka bildes bērniem par sīku un galvenie rādāmie elementi “izkūst” detaļu gūzmā.. un viņai taisnība.

Šodien piektdiena. Esmu nolēmis vairs piektdienās neiet braukāties ar vienriteni, bet pavadīt laiku dzīvoklī trenējoties poi griešanā. Pēc pie zīmējuma pavadītas dienas, uzgāzies pilnīgs nespēks un liekas, ka šī apņemšanās nav īsti prātīga. Vienritenis mani atkačātu uzreiz, taču sasodīti negribas doties ārā, kad atkal pie katra stūra man kāds piektdienas skurbumā bļaus pakaļ “alē hop!”. Viņiem jau tas liekas asprātīgi, bet es to dzirdu pārāk bieži. It sevišķi, kad iedzēruši džeki iet ar savām beibēm. Nu ņem savu preileni un dresē, nahuj man te jāklausās tavas piektdienas tītarošanās. Dažkārt, kad tādu asprāšu sanāk satikt pārāk daudz, es kļūstu pavisam bēdīgs un rodas vēlme kādam no viņiem izrakstīt dvoiku pa ģīmi. Tas ātri paiet. Saprotu jau, ka kundziņi savās banku “teļu barotavās” visu nedēļu nosēdējuši skaitot Eiropas naudas, tagad ieraudzījuši ko nesaprotamu, nekā saprātīgi nejēdz izteikt izbrīnu vai ko tur vēl. Iespējams, ka sirds dziļumos viņi ir labi cilvēki, tikai naudas kāres notrulināti (ko gan viņi savādāk darītu Luksemburgā) un nekulturāli.

Pirmdien beigsies mans terases laistīšanas darbs pie “tantes”. Jau tagad paliek žēl neapēstās zemenes. Tur, uz terases man jālaista, bez visādām nesaprotam nezālēm, arī zemenes, kas šobrīd kā reizi top gatavs. Nu, lielākās es jau esmu noēdis, sīkās, kā arī ogas no podos augošā jāņogulāja un ērkšķogu krūma apēdīs kāds cits. Nabaga zaļumi – tos nebaro, bet tikai novāc ogas. Dīvaini, “tante” it kā skaitās gudrs cilvēks, bet vai viņa tiešām neiedomājas, ka ja tām zemenēm iedotu kādu minerālvielu, tad šīs ari dotu sakarīgu ražu? Jocīgi tie cilvji. Nē nu labi, es jau arī neesmu prastais. Lūk, šodien es atklāju, ka ja mutē iebāž putukrējuma flakonu un pūš, tad vienlaicīgi izelpojot caur degumu, no putukrējuma flakona nākošā gāze neuzkrājas mutē. Tas gan darbojas gadījumā, ja flakonā vairs gandrīz nav palicis putukrējums, bet gribās palikušo mazumiņu ērtāk nokopt. Lūk, jaunatklājums pa rubli, kā teiktu padomju laikus piedzīvojušais. Visp dēļ šīs izolētās dzīves, drīz veselais saprāts no manis šķirsies pavisam. Es jau esmu pasācis skaļā balsī runāt pats ar sevi un gan jau drīz es sākšu sev arī stāstīt iepriekš nedzirdētas anekdotes un veikt tamlīdzīgas oligofrēnas jautrības.

Citi klaidu latvieši gan nav tādi tizleņi. Lūk, man Santa atsūtīja video par Artūtru Virtmani, kas darbojas Ņujorkā. Kruts dzeks un runā arī iedvesmojoši. No cilvēka pilnīgi strāvo kaut kas tāds, ko es cenšos notvert gandrīz katrā izstādē, ko apmeklēju, grāmatā, ko lasu un, uz kura darbiem skatoties saprotu, ka es ar savu tukšo dekoratīvismu stāvu uz vietas, kaut vajadzētu tikai pacelt acis un nomērķēt citā virzienā, lai iespētu vismaz tuvoties kaut kam tādam, vārdos neaprakstāmam, bet uzreiz atpazīstamam kā kultūrai piederošu.

Sunday, June 7, 2015

pic for Palli

I still work with that book:


pencil work

Iegrāmatošanai: pamazām atkopjos no īslaicīgās, bet samērā dziļās depresijas. Lūk kā es no tās sāku tikt vaļā; uzkāpu mugurā vienritenim un aizbraucu pa kalniem un lejām uz Rollingergrundas kapsētu. Savācu tur kļavas bluķi un notīrījis to, ar visādām viltībām iebāzu mugursomā, kas ir liela, bet mazāka par šo bluķi. Tad es šo smagumu mēģināju kādu laiku nest, bīstoties par somas švako veselību (sasodītie ķīniešu Wengeri! Pērkot somu, brenda vārds mazināja arī manu uzmanību, ko parasti aktivizēju pērkot lietas, kas paredzētas man lietošanai). Nogājis no dzīvās satiksmes ielas, rāpos vienritenī un vedu šo nelegāli iegūto mantu mājās. Grūti man gāja un daudz sviedrus lēju, lai atvestu bluķi mājās un tiktu vaļā no "melnā depresijas suņa". Nākošā dienā, pagrabā, es Rollingergrundas kapu kļavas bluķi sadalīju un apstrādāju kaltēšanai. Ietītas L'essentiel bezmaksas avīzēs, nu kļavas pagales kalst zem manas gultas. Vienu pagali es bez kāda nolūka sagraizīju skaidās ar trešā numura kaltu. Atcerējos kādreiz Bosa teikto, ka viņam vienkārši patīk griezt robiņus. Boss bija viens no vadošiem savas laika koktēlniekiem, kura (un tā biedru un audzēkņu) grieztie rāmji it raiti tika vesti uz Maskavas lepnākajām vietām.

Tā stulbā četru sienu dzīve vēl nav spējusi manī modināt interesi pret dzenbudismu tik lielā mērā, lai es tam nopietni pievērstos. Tādēļ kopā ar Vitu dodamies uz mežu atstrādāt boksa sitienus. Tas palīdz. Laiks arī tam ir piemērots. Aizvakar visp bija zvērīgs karstums un pašā piektdienas vakarā svētku izslāpušie, bankās nosēdējušies luksemburgieši, varēja nu mesties neprātīgā un karstā atspirdzinošo dzērienu baudīšanas maratonā. Tas mazliet man traucēja, jo vakarā dodoties pastaigā ar vienriteni ik pa laikam bija jāsastopas ar manā virzienā izkliegtiem saucieniem un garām braucošu automašīnu pīpināšanu.. bērnu plaukšķināšanu no garām slīdošo māju balkoniem. Vienvārdasakot, tauta mani uztver kā garām braucošu cirku. Kas nepatīkamākais, atkal Luksemburgā ir ieradies cirks un Bereldangē, kur biju aizbraucis laistīt “tantes” terasi, bija jāklausās skaņas reklāmas no garām braucoša cirka reklāmas mobīļa, kas apnicīgi atkārtojieties nemitīgi ziņoja, ka tuvumā šovakar būs žonglieri, klauni un kas nu tur vēl. Šīs piektdienas vakara gaisa temperatūras turējās ap 28 grādiem pēc saules rieta. Mana vizināšanā vienriteņa mugurā beidzās ar to, ka nebija nekādas atšķirības, iet dušā es drēbēm vai bez, jo viss bija tik ļoti sviedros izmircis, ka bija grūti dabūnamas nost – slapjas drēbes ir sasodīti sarežģīti novilkt. Un naktī notika tas, ko gaidījis biju vakarā – pus nakti nevarēja gulēt dēļ zvērīgajiem pērkona grāvieniem un zibšņiem, no kā neglāba arī zem spilvena pabāztā galva, bet otru pusi saldo ķiršu lieluma krusas lietus skaņa, kas nav nekāds patīkami iemidzinošais troksnis. Atcerējos Madeiru. Tik traki laika apstākļi pēdējo reizi tika piedzīvoti tieši tur.. kad likās, ka tūlīt uz galvas uzgrūs visi mājas stāvi kopā ar tuvumā esošajiem kalniem un milzu eikaliptu audzēm. Tās nu reizi ir tās retās reizes, kad sajūti dabas ālēšanās dēļ radušās bailes.. pilsētā dzīvojošam neirotiķiem tā nav bieža parādība, taču sasodīti noderīga.

Tuesday, May 19, 2015

A city on a fish

There is only one fish, a city and some tales, which are not clearly formulated.


illustration for a contest

Iegrāmatošanai: uzzīmēju bildi konkursam. Šoreiz man paša zīmētais pat tīri labi patīk, kaut gribētos, lai es mācētu ar krāsām radīt ne tikai kalambūru, bet arī kādu sakarīgu noskaņu.. un esmu nodomājis kādu laiku mest mākslai ar roku. Apzinos, ka tas ko daru tā īsti nevienu neuzrunā, mani pašu ieskaitot. Katrā ziņā, tajā visā, ko daru, kaut kā pietrūkst. Ir tik zvērīgi grūti saprast/saskatīt kas. Vienk man patīk kaut ko radīt. Tā ir tāda stulba, bet aizvien retāk sastopama parādība. Pievērsīšos atkal diendarbnieka amatam. Paspīdējusi šance ar augstspiediena verķi patīrīt vienas mājas terasi, sīki remontu darbi, sakopšanas un kravu nēsāšana. Pārējā laikā vizināšos ar vienriteni. Arī grāmatas stāv plauktā pārklājušās ar nostaļģisku putekļu kārtu. Ir tikai kaut kā jāsaņemas un jāpabeidz tā pa lēto un anonīmi zīmējamā bērnu grāmata islandiešu izdevniecībai. Parēķināju, cik par to saņemšu un sapratu, ka manas izmisīgās vēlmes reiz noilustrēt grāmatu bija aizmiglojušas jau tā nedzidro skatu uz patiesību. Bet patiesība ir tāda, ka man par ilustrācijām ir noteikta maksa, kas ir stipri mazāka par to, ko parasti citiem pieticīgi prasu, turklāt, ne slava, ne atpazīstamība nepienāksies man.. mans vārds visp. nekur nebūs pieminēts un arī savā portfolio varēšu izmantot ne visu sevis uzzīmēto. Nav labi būt spoku ilustratoram, bet ja to dara, tad vismaz par kārtīgu piķi. Esmu iegrābies kā pusaugu stulbais skuķis, kurš tik ļoti vēlas pazaudēt nevainību, ka piekritis nodrāzties ar pirmo atpogāto pimpi. Un tad, kad tas notiek pēc uzstājīgas uzmākšanās katram pretimnācējam, var dauzīt savu stulbo pauri pret personīgā Ego sienām un raudāt gaužo asariņu. Nahui šito visu ākstīšanos. Man vajadzētu kaut kur redzamā vietā sev pierakstīt; nezīmēt nevienam ko par brīvu, jo viņi to nekad neizdos un nepublicēs (pārbaudīts vairākos piegājienos) un neuzņemties ilustrēt grāmatas pa lēto un anonīmi, pat ja čuras sprāgst pa acīm, kā gribas uzzīmēt vismaz vienu grāmatu dzīvē. Arī no tāda pasākuma laimes nebūs.

Friday, May 8, 2015

unwritten tales

It's not illustration for a story or so on. I made it for fun at the time when I didn't know what to draw for a pictures book. Actually, I'm little bit confuse about that book..


unwritten tales

Iegrāmatošanai: Sen neesmu papildinājis savas virtuālās dienasgrāmatas lapas ar jauniem niekiem. Tas protams nenozīmē, ka manā dzīvē nekas nenotiek, un, kā smejies, cilvēki parasti pārtrauc rakstīt dienasgrāmatas tieši tad, kad viņu dzīvēs beidzot kaut kas sāk notikt.

Biju aizšāvis uz Rīgu. Pirmā sastapšanās ar veco labo Austrumeiropu bija Narvesen veikalā, kur mani sarāja meitene. Mana braukšanas karte vairs nedarbojās, tādēļ es vēlējos palidināt savu personalizēto talonu. Nu, es tak nezināju, ka viss tik ļoti izmainījies un talona palidināšanai vajadzīgas tik plašas zināšanas un apsviedības, kas man nekad nav piemitušas. Tādēļ tapu sarāts. Pēc tam ieēdu pusdienas Teikā – Ēlandē. Un man tās vairs negaršoja un arī vēderam tās negāja labumā. Soļanka bij pārsālīta un pārējais arī negaršīgs.. un padomāju es, ka uz savām paštaisītajām pusdienām dzīvojot, esmu mainījis gaumi. Tālāk bija vēl trakāk. Ierodoties mājās, izrādījās, ka tur nenormāli smako pēc bomžu midzeņa. Svilināju visus vecos vīrakus, ko varēju atrastu un Armēņu papīrīšus, bet no tiem tik sāpēja galva un naktī miegs nenāca. Pusnaktī cēlos augšā un mainīju gultas veļu. Netīro ieliku mazgāties. Un lūk, netīrais ūdens no veļas mašīnas tecēja nevis tur, kur tam jātek, bet nāca ārā pa dušas kabīnes trapu. Ņēmu spaini, smēlu dušas kabīni un lēju tualetē. Tā lūk arī kanalizācija, izņemot podu, bija namertvo ciet. Bakstīju es to visu pasākumu ar trosi, uz nākamo nakti ielēju trīs litrus Kurmja, bet kanalizācija kā bija aizdambējusies, tā tāda ar palika. Muterīte protams visas bumbas savēla uz mani, jo lūk vakar vēl viss darbojās.. Un nākamajā dienā bij muterītei vārdadiena, uz ko bij saaicinātas visādas tantes. Es vēlējos aizkāpt uz treniņu, bet biju netīrs un arī muterīti vienu atstāt nevarēju, jo bija vien jātaisa dārzā kādam grils. Tā nu es pret savu gribu, bet pienākuma vadīts paliku par gaļas cepēju tanšu pasākumā. No šīs vietas tad manas dzīves lejupslīde mazinājās un viss sāka notikt aizvien labāk. Tantes izrādījās tīri omulīgas un pasākums izdevās. Pēc pāris dienām ieradās zelta roku meistars no laukiem, kas darot to pašu, ko es ar drāti, panāca aizsērējušās kanalizācijas atsērēšanu. Lūk, ko nozīmē, kad rokas aug no pareizās vietas. Nākošā nedēļā aizgāju es uz veseliem diviem burvīgiem aikido treniņiem, bet sestdien uz Vērmanīti svinēt starptautisko Taiči dienu. Tur sanāca pārsteigums, jo ieradās biedri no maniem kādreizējiem rīta vingrošanas pasākumiem. Turklāt tik kuplā skaitā, ka es sakautrējos par savu stagnāciju un izbrīnījos, ka ir cilvēki, kas trenējas tik daudzus gadus un nemet to pie malas.. tiešām apbrīnojami. Pa šo laiku visu kļuvuši par meistariem. Uzreiz var redzēt, ka cilvēki kustās un izturas savādā, kā pirms trīs gadiem. Ehh.. man bi tādu apņēmību! Tā, paķēmojāmies līdzi citiem. Uztaisīju Jaņ stila formas un pat pamēģināju Ciņ formas, bet ar tām nevedās, jo man nav nekādas sajēgas, kā tās notiek. Uztaisījām iliqchuan 21 formu un citi vēl taureņa plaukstu (vai nu kā to sauc) formu. Kopējā bildē negāju fotčēties, jo es biju ieradies “klusajā režīmā” un izskatījos nefotohigiēnisks. Man gan nekas no incognito nesanāca, jo nejauši gadījās iekļūt LNT ielu intervijā un vakarā man zvanīja Ainārs ar aizvainotu intonāciju balsī, jautājot, kā tad tā? Pēc dienas arī Robis no Īves atrakstīja, ka nevajag te zin spraust visiem makaronus ausīs par Luksemburgas dzīvošanām, ja mani te pat tv rāda. Nācās aizšaut pie Aināra uz darbnīcu, uzdāvināt magnēt-lipekli no Londonas un kalkulatoru no Vitas. Tā ar neiedzērām.. slikti, attāluma un nekomunikāciju drupinātās draudzības saites tas iespaido pagalam bēdīgi. Toties sastapu pagalam pohainu Pingvīnu. Vakar tā esot apdzēries, ka sastiepis, nēsājot dēļus, muguru un aizmidzis tur pat pagalmā zālītē. Biedri viņam uzzīmējuši milzu medāli dzimšanas dienā un uzkarinājuši vietā, kur šim paredzēts sēdēt brīžos, kad jāuzvelk smēķis. Alu dzer viņš citā vietā. Tā ir daudz diskrētāka, stratēģiski novietota tā, lai paceļot pie mutes divlitreni, to nepamanītu garām uz invalīdu kaļaskas brucošais priekšnieks. Pašam Aināram uzradies jauns skapītis, kur uz durvīm ar marķieri apkārtējie tiek informēti, ka “Arbeit macht frei”. Mums ar viņu ir kopējas intereses žīdu jautājumā. Taču, lai arī no viņiem finansiāli cietis esmu vairāk es, tomēr viņš viņus neieredz manā vietā. Savulaik, kādā citā galdniecībā, es uz noputējušām grāmatvedes durvīm uzvilku “Jedem das seine”. Nezinu vai apkopēja zin vācu valodu, bet durvis drīz tika noslaucītas. Tā mēs parunājāmies par laika apstākļiem, meitenēm un šņabi, un es devos atpakaļ uz Luksemburgu. Nu jā, es gan vēl aizskrēju uz Bulduriem pakaļ pēdējās izstādes darbam un apciemot meiteni ar bēbi, bet par to kuš, kuš..

Te nu lūk tagad esmu garlaicīgajā Luksemburgā. Ziedonis pa šo laiku kļuvis par zaļotni. Var dzirdēt vecās labās dūjas un citus čivinātājus. Ejot iekšā pa parādes durvīm, priekšā kūņojās kaut kādas slāvu sievietes. Meita ar māti, abām ņūfaundlendieša cienīgs melnu, kruzuļainu matu mudžeklis. Ejot garām, iedomājos par viņu intīmo apmatojumu. Pavasaris arī Luksemburgā ir pavasaris.