Tuesday, December 31, 2019

2020!

Happy New Year!

I made this plank this morning for completely different reason

Nu ko, gads apkārt.. gads priekšā. Prozit!

Wednesday, December 18, 2019

Redesign no 3

Once upon a time Mark found a dead bird. But Shadow didn't find it.


No 3 version2

Reiz Marks atrada beigtu putniņu. Bet Ēna to neatrada.

Iegrāmatošanai; kādu dienu, kad dzīvojām ar Vitu Madeiras salā, mēs devāmies aplūkot lauru koku mežus, kas atrodas kalnos. Kaut kur aiz Terreiro da Luta, šķērsojot šoseju, mežā veda stāvs ceļš uz augšu. Es pat nezinu vai to saukt par ceļu mūsu izpratnē, jo tam bija pakāpienveidu struktūra ( nu tipa pakāpieni, bet apaļi). Virsmas klājums, kā te ierasts, no mazajiem, uz sāna, cieši viens otram klāt iebetonētiem apaļiem akmentiņiem. Ceļa platums tāds, ka pa to mierīgi būtu varējusi braukt kravas mašīna.. tikai diez vai tā noturētos nenoslīdējusi. Šis ceļš it kā veda un beidzās nekurienē – kalnos. Kad pārgājām pāri šosejai un devāmies uz augšu, pašā ceļa sākumā spārnus izpletis gulēja beigts, balts papagailītis. Kopš tās reizes, atceroties vai plānojot tajā reģionā pārgājienus, mēs šo ceļu saucām par beigtā papagaiļa taku. Bijām tur vairākas reizes un kļuvām liecinieki ne tikai baltā papagailīša pārtapšanu par pelēkiem trūdiem, bet arī dabas radīto pārmaiņu inscenēto paša ceļa bojā eju. Vēlāk, ziemas šļūdoņos lielu daļu šī apbrīnojamā seno meistaru veikuma noskaloja no kalniem nākošais ūdens, un daļu apraka bazalta klinšu nogruvumi. Tikai nosaukums palika mūsu sirdīs - beigtā papagaiļa taka.

Sunday, December 15, 2019

Redesign No 11

I redesigned an image that I drew previously.

Once upon a time Mark found money. Look, how much money I have! Told Mark. But Shadow didn’t hear anything that Mark is telling. Shadow was too busy.


No 11, version 2

Reiz Marks atrada naudu. “Skaties, cik daudz man naudas!” teica Marks. Bet Ēna nedzirdēja, ko Marks saka. Ēna bija aizņemta.

Iegrāmatošanai; ķeros klāt grāmatas pārzīmēšanai. A ko, Margrits, piemēram, lielāko daļu dzīves pavadīja pārzīmējot savus iepriekš-radītos darbus. Viņš gan to darīja naudas apsvērumu dēļ. Bet es lūk neesmu materiālists, man galvenais, lai smuki viss izskatās.. vismaz pagaidām.

Aizvilka mani vakar Vita uz vietējos Ziemassvētku tirdziņu. Tas bija kaut kāds jokains veidojums. Tirdziņā piedalās vietējās sabiedriskās organizācijas. Mani tādas aktivitātes nekad nav saistījušas - es stāvēju un skumu pie Štōsenes Karatē kluba kioskiņa, kur tika piedāvātas pankūkas, kamēr Vita ar Lauru met acis pa dalībnieku būdiņām. Pie Luksemburgas daivinga apvienības bija vislielākā rosība, jo tur tika tirgoti kaut kādi no skata parasti hamburgeri ar karstvīnu. Un tādā garā. Starp citu, Luksemburgas daivinga organizācijas nosaukums ir kaut kas tik pat nedabīgs manai saprašanai kā, piemēram, Sahāras mežcirtēju apvienība. Vispār, reiz vasarā, man braucot ar vienriteni no boksa, garām uz elektriskā skrituļdēļa pabrauca kaut kāds kekss, kam no mugursomas ārā torčīja ūdenslīdēju pleznas. Tas mani droši vien izbrīnīja vairāk, nekā viņu es uz vieriteņa ar boksa inventāru piesietu pie mugursomas. Ko Luksemburgā darīt ar nirēju pleznām? Kaut gan, ir cilvēki, kas pērk telpu noformēšanai visādus tipa japāņu aukstos ieročus. Varbūt daivings un pleznas Luksemburgā ir kaut kas tamlīdzīgi orientēts, tas ir kā stila elements, kas sevī apvieno bezcerīgu neskaidrību un dīvainus sapņus..

Ā, nu jā, par tirdziņu. Vita tur nopirka ar roku apzīmētas kladītes pierakstiem un dekoratīvas lelles galvu, ko dāvāt draudzenes mazajam. Citi apmeklētāji pirka pārsvarā uz vietas dzeramas un ēdamas lietas. Bet es biju priecīgas, kad atkal varēju doties mājās pie saviem apgrauztajiem zīmuļiem, lai pabeigtu krāsot zīmējumu. Karoči, esmu taupīgs nūģis.

Wednesday, December 11, 2019

lost face

Once upon a time Mark lost his face. Shadow found it but didn't say anything.


No 13

Reiz Marks pazaudēja seju. Ēna to atrada, bet neko neteica.

Iegrāmatošanai; tuvojas Ziemassvētki. Štrosenē pie Barblē ceļ augšā mazos kioskiņus. Es nesaprotu, kurš uz tiem ies, jo te tauta ir tik pasīva, ka Jaungada sagaidīšana ir klusāka kā sestdienas atlaižu dienas ratiņu stumšanas troksnis tuvējā lielveikalā. Kad notiek tā saucamie gadatirgi, tur vispār neviena, izņemot tirgotājus, nav. Es nez, varbūt viņiem maksā pašvaldība par to, ka tirgotāji te stāv.. skumjš skats. Kapitālistiem vispār nekas neinteresē. Vietējā pašvaldība uztur tipa galeriju, kurā ik pa laikam izstāda kaut kādus māksliniekus. Cik tur esmu bijis, nekad neesmu sastapis nevienu mākslas baudītāju. Taču restorāni gan lielā cieņā, cik metu aci logos, tik tie vienmēr pilni ar izbadējušos tautu.

Tuesday, December 10, 2019

self photo

It's me and my crown. Hello people.


ok, it's not real, it's wooden crown, but it's my in any case

Iegrāmatošanai; saņēmos otram pašģīmja fotografēšanas pasākumam. Pirmais, pēc nelielas iekšējas noskaidrošanās, tomēr sanāca zvērīgs štrunts. Nevar tādu sūtīt lietuviešu brāļiem un māsām sava portfolio noformēšanai. Es tak tomēr ar savām pagalēm javārī Le Foyer européen pārstāvēšu Latvijas valsti.. he, he.

Thursday, December 5, 2019

branch

Once upon a time Mark decided to cut off a branch he was sitting on. Shadow didn't object.


No 12

Reiz Marks izdomāja zāģēt zaru uz kura pats sēž. Ēna neiebilda.

Iegrāmatošanai; Sievas darba kolēģe atdeva Laurai veselu spaini Lego klucīšu kolekcijas. Tagad katru reizi, atnākot mājās no bērnudārza, Laura ņem spaini un izber tā saturu istabas vidū. Nu es varu apgūt Lego akrobātiku, kur svarīgi ir ne tikai mācēt pārvietoties pa Lego klucīšiem, bet arī tos ātri uzlasīt no visādām grūti sagrābjamām vietām, kā piem. tepiķis.

Izgāju Draugos profesionālās atbilstības testu. Jāgatavojas jau iepriekš visādām nebūšanām, jo drīz pilnmēness. Sanākot Budēļtēvs jeb Čigāntēvs, jeb Metenis.
“Budēļtēvs jeb Čigāntēvs, jeb Metenis parasti velk kažoku uz otru pusi, rokās auglības rīkste un auglības rīks stebere. Budēļtēvs ir galvenais visā masku gājienā, tas zina ko un kā darīt. Viņam ir ļoti daudz labu padomdevēju.”
Man nekas nav pretī, varu grozīt kažoku un rīkus.. ar zināšanām gan tā ir kā ir, bet priekš tā tak padomdevēji.

Wednesday, November 27, 2019

money

Once upon a time Mark found money. Look, how much money I have! Told Mark. But Shadow didn’t hear anything that Mark is telling. Shadow was busy.


No. 11

Reiz Marks atrada naudu. “Skaties, cik daudz man naudas!” teica Marks. Bet Ēna nedzirdēja, ko Marks saka. Ēna bija aizņemta.

Iegrāmatošanai; iedomājies tik, pienāca ziņa no Bulduriem, ka mākslinieku konsīlijs piešķīris veicināšanas balvu 200 eiras sakarā ar to, ka manējais kokgriezums izrādījies tik kruta konceptuālā māksla izstādē Jā?NeAtkarība. Mani tas baigi izbrīnīja un ko tur kautrēties, atzīšos, ka es to balvu nejūtos pelnījis, jo visas tās piedalīšanās visāda veida izstādēs no manas puses ir pilnīgi nenopietna mākslinieku kungu un kundžu āzēšana. Tobiš, kas es par mākslinieku? Es pat re, tur augšā zēnam galvu nevaru uzzīmēt, tā lai izskatās pēc galvas. Nu jātiek skaidrībā, kā tērēt naudu, kad tā ienāksies. Ir versija pasūtīt karoga mastu muterītei pie mājas. Viņa redz vecs cilvēks, vairs nevar svētkos un atceres sabiedriskajās bēdās uzkarināt karogu pie mājas. Tikai kopā ar ierakšanu tas masts vairāk maksās. Vai arī paņemt meiteni Luksemburgas stacijā uz divām stundām.. vai divas meitenes uz vienu.. hmm.. vai pasūtīt tīklā japāņu precīzos urbīšus? Zvērīgi dārgi, bet nejēgā labi, man tieši vienai miniatūrai dažādus diametrus vajadzēs. Sarežģīti..

Monday, November 25, 2019

my birthday

My childhood friend drew this beautiful anniversary card. And he is not an illustrator. At least, he think so.


I love his drawing style

Iegrāmatošanai; jā lūk, šodien ir tā diena, kad pēkšņi ne no šā, ne no tā izrādās, ka esmu kļuvis par gadu vecāks. Šo dzimeni es nesvinu nekādā sporta zālē vai tamlīdzīgā anonīmā iestādē kā bieži vien, bet esmu mājās ar sāpošu galvu un pašpārmetumu; kāda draņķa pēc es vakar saullēktu devos sagaidīt mežā, šķeļot to stulbo milzu pagali, lai pa gabaliem ar vienriteni pa nosarmojušu, slidenu ceļu vestu mājās. Varbūt labi, ka esmu tikai saaukstējies, varēju jau ari nolauzt sev sprandu pusceļā. Tagad man zem galda stāv avīzēs ietīti milzu oša gabali, par ko ģimenes locekļi gan pagaidām vēl neko nesaka.

Šodien gatavoju materiālus lietuviešu bračkām, lai varu pievienoties izstādei. Šajā sakarā, empīriski pārliecinājos, ka pašģīmi uzfotčēt nav tik vienkārši, kā apčurāt divus pirkstus.. vismaz ne man. Kas savdabīgi, bet bildē ko es pats uzbildēju, es neizskatos pēc sevis. Domāju, ka tā ir fotoaparāta intepretācija par tēmu, kāds es varētu izskatīties, jo nemēdzu izskatīties tik priecīgs un jauns..


ja vien tā nav dzimenes dāvana no fotčuka puses

Thursday, November 14, 2019

at the airport

Once upon a time I stuck in the Copenhagen airport.



and I enjoyed it

Iegrāmatošanai; nopirku kasti ar liras zīmuļiem. 3divi dažādu krāsu zīmuļi. Atvēru kasti un sapratu, ka neko nevaru uzzīmēt. Man patīk iet uz izstādēm, skatīt krāsainas gleznas, šķirstīt visādus pikčerbukus, bradāt pa ielām nomalēs tvarstot dažādus noklīdušu sienu grafitī un tādā garā. Taču, kad man pašam ir kaut kas jādara ar krāsām.. iespējams, esmu piedzimis daltoniķis. Taču nevis uztveres, bet gan krāsu reproducēšanas ziņā. Varbūt krāsu zīmuļu būtība nav lai ar tiem ko darītu, kāpēc gan lai to būtība nebūtu vienkārši būt, lai būtu?

Aizvedu uz Latviju darbus izstādēm, saliju un sasalu pie jūras, apmaldījos kaut kur starp Asariem un Asariem, sakopu kapus, aizgāju uz izstādēm, apgriezu ceriņus, nopakoju šahtu un nopircis dažas kūciņas atvadījos no muterītes līdz pavasarim. Nevienu nesatiku.

Atpakaļceļš, pateicoties mūsu nacionālajai lidsabiedrībai airBaltic, izvērtās varen ilgs un pārsteigumiem bagāts. Toties es tiku pie bezmaksas limonādes un man uzradās ļoti daudz laika, lai iepazītu Kopenhāgenas lidostu. Labi, ka līdzi bija paķērušās Dikensa Lielās cerības. Kopā ar Čārlzu plūst pa lidostas uzgaidāmajiem beņķiem bija daudz jautrāk.



NO STEP