Sunday, June 16, 2019

Mark and his Shadow: bird

Once upon a time Mark found a dead bird. But Shadow didn't find it.


No. 3

Iegrāmatošanai: Biju šorīt aizšāvis ar vienriteni uz pilsēteli Holzen, kas no Luksemburgas pilsētas kādus 11 kiļus uz Dienvidrietumiem. Gluži pagājušās nedēļas nogalē, svētdien biju aizšāvis uz Bertranži, bet tā kā tur ir puslīdz viss izbraukāts, tad nolēmu pavizināties pa riteņbraucēju celiņiem, kas Luksemburgas valstī esot sabūvēti aš 600 km garumā un samanīju zīmes uz šo vietu. Nu un ko domājies, izrādās kruta lieta tie celiņi, ko tik ilgi dzīvojot te, es biju gluži veltīgi palaidis garām. Toreiz redzēju norādes, bet dibens jau bija nosēdēts un spēki tikai tik, cik atpakaļ uz mājām aizmīties caur Eiropas skolu Māmerē. Tā nu šorīt, kamēr visi skatīja saullēkta sapņus, es devos iepazīt nepazīstamās vietas. Neizsakāmi čoina. Tu brauc pa to riteņotāju ceļu, nekādu mašīnu vai tamlīdzīgu tupu trokšņi. Kad ceļš ved caur krūmājiem vai mežiem, klausies putniņu dziesmas. Kad apkārt lauki, tad dzirdi vēju un govju priecīgās māvas. Ar tām govīm ir tieši tā pat kā cilvēkiem. Lielākais bars nodarbojas ar ēdamā ierīšanu vai tā atgremošanu, bet katrā barā gadās kāda viena vai dažas govis, kam vientuļais vienriteņotājs izraisa baigo interesi. Tām es mēdzu pamāt ar roku vai retās reizēs parādīt kādu vienkāršu flatland triku. Cik nu māku.

Holzena, kā jau gaidīts bija patīkama maza pilsētele. Vienkārši simpātiska Luksemburgas mazpilsētiņa. Balta baznīcele ar skopu aprakstu blakus, kas tur un kad. Mazliet tā kā pakalnā un tādēļ ainavisku bildi apkārt. Pilsētiņa ar daļēji apdzīvotiem senajiem siena šķūņiem un ne pārāk lielos daudzumus moderno arhitektūru un vienkāršu, bet atpazīstamu arhitektūru no pagājušā gadsimta pirmās puses. Kaut kādu nesaprotamu strūklaku ar mikro amfiteātri tai un tradicionāli garlaicīgiem kapiem pilsēteles nomalē. Pilsētiņas iedzīvotājiem patīk iziet no mājas ar suņiem. Pie tam vairākiem uzreiz un ne maziņiem, kas interesanti. Patīk skraidīt apkārt pa riteņbraucēju ceļiem, kas tur apkārtnē ir vairāki. Vēsturiski tā ir zemnieku pilsēta, tādēļ saglabājusi attiecīgu romantiku ar zemes apstrādes ierīču iekārtām visur kur, ne pārāk dekoratīviem , taču saimniecībā lietojamiem apstādījumiem un fermu dzīves aromātu. Modernu Festivālu namu ar pie tā stāvošiem nu jau mazlietojamiem sabiedriskajiem divriteņiem, kas gan bija pieslēgti ar manuprāt sen kā vairs nelietojamiem saslēdzējiem. Un tur lūk es sastapu to, kas mani piesaistīja šai vietai uz nākamajām 10 minūtēm. Pie paša Festivālu nama stāv pamesta nepabeigta villa. Var mierīgi lūrēt caur režģu sētu, nekādu krūmu priekšā un diezgan tuvu ielai. Kaut kāds neoklasicisms. Ārēji māja uzbūvēta, bet notektrubu un iekštelpu apdares nav un nav arī pārējais, kas pa māju. Arkveida logi. Baigi smalkie dekoratīvie ciļņi ar puķu galvām, gaišā akments apdare – tipa smilšakmens. Vošim izskatījās pasakaini labi un smalki un tā daile tur pamazām iet uz grunti. Kas šim reģionam ir baigi neraksturīgi. Nu, bet tādu villu arī šajā valstī arī ir baigi neraksturīgi būvēt. Laikam kāds franču aristokrāts, kam šajā ciemā mīļākā guvernante dzimusi, izdomājis uzbūvēt publisko rezidenci, kur braukt vasarās govis vērot, bet nejauši nomiris aiz ilgas dzīves un pārāk smalkām manierēm. Apmetis loku apkārt pilsētelai un vienu pa vidu, devos atkaļ caur Māmēres staciju uz mājām. Pa ceļam izvairoties no suņu kakām pie pilsētas un bubļu pikučiem pie vietām, kut tikko pļauta zāle. Kad biju uzbraucis uz šā riteņbraucēju ceļa pagājušo nedēļu man gadījās redzēt riteņotājus dzeltenos ietērpos, kas pieklājīgi sveicināja ar luksemburgiešu Mojien. Šoreiz pārsvarā gadījās sarkanmelni riteņotāji, kas nekā nesveicināja un vispār bija ļoti aizņemti ar savām lietām, pārlieku nopietnām, aiz stilīgām saulesbrillēm noslēptām sejām un viena milzu apaļa, bet laipna tante uz elektro velosipēda. Gadījās kāds, kājām ejošs, milzu izmēra onka, buktētās, melnās biksēs, pelēkbālu seju un nekurienē vērstu skatienu. Izskatījās pēc no vēža mirstoša garīdznieka, kurš pēdējo reizi izgājis raudzīt saules gaismu Luksemburgas lauku vidū. Pazemes pārejā zem Māmeres dzelzceļa stacijas gandrīz uzkāpu mirušam tritonam. Tas saritinājies bija mēģinājis patverties no izkalšanas dekoratīvā bruģa padziļinājumā. Tāda izdzīvošanas stratēģija tritonam nepalīdzēja. No pārdomām par to, cik nenosakāms ir katra sasniedzamā patvēruma drošums, mani izducināja pa Arlonas šoseju traucošais “antīko” sporta mašīnu spiets. Visas spīdīgas kā ievaskotas skrejvaboles dažādās krāsās. Drīz mājas, tēja un pankūkas. Pastaigāt vairs nevaru, kājas neklausa.. vecums klāt, pat šņabi nevajag.

Vakar bija Ainārs – kurjers no LV. Atveda kvasu un alu. Teica, ka pēdējo reizi brauc. Parādīja, kāda viņam ierīkota koika busiņā, kur viņš guļ, kad nav pie ruļļiem. Polsterēts dēlis, virs kā iekārs pakaramajā uzvalks.. nezinu priekš kam viņam tas. Teica, ka dabūjis darbu Satiksmē. Nauda tā pati, plus garantijas un dienesta auto. Vispār, šis jau esot par vecu tādiem pasākumiem – 54 gadi. Un džeks bija dusmīgs uz Luksemburgas latviešiem visiem pēc kārtas. Saka, ka Vācijā nekādu desu, kaut nakts vidū var savākt preci un visu sarunāt var. Bet Luksemburgā pilnīga Žo. Vienojāmies, ka te tautai galvā sakāpis, tā sakot, nauda pūsli uz smadzenēm spiež. Lai arī patiesībā, pilnmēness kā reizi ir pašā dullākajā pilnmēnesībā.

Monday, June 10, 2019

Eve

Anniversary card for a friend.


Sum sum!

Iegrāmatošanai: Šodien Luksemburgā brīvdiena, jo kaut kādi svētki. Līst lietus.

Saturday, June 8, 2019

Mark and his Shadow

Once upon a time Shadow met Mark. But Mark didn't met Shadow.


No. 2

Iegrāmatošanai: Mani ir apsēdušas blusas. Esmu sakosts un viscaur niezošs. Lai kā ari es necenstos, tomēr vēl nevienu asinssūcēju neesmu sastapis. Varētu domāt, ka viņu nav, taču kodumi ir un tie neslēpjas, bet sasodīti niez un liek manām domām kavēties pie nesaskatāmām lietām.

Saturday, June 1, 2019

Mark and his shadow

Once upon a time Mark met his shadow. The shadow gave him a fish.


Sketch

Iegrāmatošanai: šodien no rīta, kamēr visi gulēja, es aizlavījos uz tuvējo skeitparku un veiksmīgi nokritu no skeita tā, ka tagad tālāk par dīvānu aizrāpot vairs nevaru. Ar vienriteni man tik traki negāja, jo ievainojumu raksturs bija gluži cits. Nekādus drošības pasākumus es neģērbu un tas kritiens bija tāds, ka nekādi palīglīdzekļi nebūtu līdzējuši, jo kritu uz sāna. Un vispār, ja cilvēks vecumdienās sadomā iemācīties skeitot, kaut arī arī tikai ar kruīzeri, tad galvu viņam sargāt vairs nevajag, jo tur jau tā viss ir slikti.

Kādu vakaru es dirnēju uz balkona un samanīju pa mūsu ielu tuvojošamies bomzi. Saproti, vietā, kur dzīvoju, tas ir Strassen, bomži nemēdz būt. Nu viens bija, viņš dzīvoja Hoegarten pieturas būdiņā. Ik katrs Latvija pensionārs varētu apskaust šī bomža prikidu, kas sastāvēja no North Face, Fjallraven un tamlīdzīgiem biezo brendiem. Viņam bija arī sava ekskluzīvā zīda sega. Taču bomzis ir bomzis. Viņa smaka un ainavu degradējošais iespaids uz Strassenes sabiedrisko telpu bija pārāk liels, lai vietājās institūcijas to paciestu un onkāns kādu dienu veiksmīgi nozuda. Tas, kurš nāca bija Cits bomzis. Cits bomzis bija tumšādains, melniem zirgastē sasietiem matiem un meklējošu skatienu. Meklējošais skatiens, pēc visa spriežot, meklēja somas. Šim bomžim bija īpatnība, viņš bija vācējs. Viņš vāca somas. Citam bomzim to bija daudz, bet viena piesaistīja manu uzmanību. Nu, principā tā laikam nebija soma, bet gan bērniem domāts spilgti dzeltens ceļojuma koferītis. Varētu teikt, ka tas pat spīdēja, jo tā dzeltenā bija ļoti dzeltena krāsa koferītim. Pēc kāda laika Cits bomzis pa to pašu ceļu pameta mūsu burvīgo rajonu. Taču nu viņš vairs nebija tik pamanāms, jo dzeltenais koferītis viņa kolekcijā vairs nebija redzams.

Vakarā man bija paredzēts doties izmet miskastes maisu. Es atvēru durvis, bet tur pie durvīm stāvēja šis pats spilgti dzeltenais koferīts. Pirms pāris nedēļām zem mūsu mājas esošajā parkā tā stāvēja mugursoma. Šo somu savāca policija, jo laikam pastāvēja draudi, ka tur varētu būt spridzeklis. Ņemšanās ar somu bija ilga un komplicēta. Tikai vēlāk es uzzināju, droši vien tas bija tādēļ, ka Luksemburgā vairs nebija sapieru, kas varētu visu nepieciešamo izdarīt ātri un profesionāli. Viņi visi – abi divi pirms dažām nedēļām uzgāja gaisā atmīnējot otrā pasaules kara kaut kādus pārpalikumus. Tā kaut kā ir sanācis, ka mums blakus dzīvoklī dzīvo slovāku baņķieris.. tādēļ mūsu ģimenē iestājās neliels satraukums. Turklāt, kā viņš te iekļuva, mājai taču kods pie durvīm. Policiju saukt domājām kaut kad vēlāk. Nākošā diena brīvdiena – Marijas Debesbraukšanas diena. Kaimiņi jau sešos, grabinot savus golfa piederumus, aiztinās uz velnsviņzinkurieni. Mājās valdīja klusums, visi palikušie gulēja. Es gribēju doties uz skeitparku. Izgājis pa durvīm, pie sevis atvadījies no locekļiem un ģimenes, atvēru koferīti. Tur bija saspiests liels Hello Kitty kaķis.

Nu bāc, zinkā mani tagad visi gruzī par šito pārgalvīgo koferīša atvēršanu.. A es viņu nevarēju neatvērt. Nu ne jau patoloģiskas ziņkārības dēļ, kas man nepiemīt. Vienk es vēl ticu, ka kaut kur ir saglabājies arī kaut kas labs, kaut kas cilvēcīgs un, ka pasaulē dzīvo Santaklauss, kas ir bomzis, kurš nēsā apkārt savas nevienam nevajadzīgās dāvanas. Un, ka pasaule ir sagājusi dēlī ar savām pedofilijām, teroristiem un visu šito pārējo miskasti. Bet es lūk vēl nē, un Cits bomzis arī nē, kaut arī pārējiem liekas svādāk.

Thursday, May 16, 2019

two

two of them


are looking

Iegrāmatošanai: biju LV. Ļoti nervozi pavadīts laiks. Pirmā nedēļas puse bija saulaina, bet otrā produktīva. Krāsoju logus tikai no ārpuses, pavadīju muterīti uz onkoloģisko Gaiļos. Satiku Santu un kopā mēs apskatījām Neiburgas Matus. Ar Aināru nepiedzēros un nekāda veida treniņiem neaizgāju. Ieraudzīju jau nobirušās sakuras Uzvaras parkā un arī jūru Bulduros iečolēju. Tā nemaz nav mainījusies.

Manu plakātu pieņēma uz izstādi Hāpsalā. Tas liekas dīvaini. Vispār tas tapa baismīgi ilgi un mokoši, kaut arī tā neizskatās.

Beidzot esmu izdomājis, kā zīmēt savu bilžu grāmatu. Taču tā nesanāk un vispār nav laika, jo jāgana sīkais. Bļin, un tie kaimiņi reāli izbesījuši, nāk un dauzās pie durvīm, lai naktī netrokšņo. Un vēl draud un baksta ar pirkstu gaisā, manā virzienā. A ko var darīt, ka bērnam nenāk naktī miegs un gribās trakot..

Wednesday, April 24, 2019

bubble

Thinking about style how to draw my new picture book


one day I will blow it up

Iegrāmatošanai: pisec, esmu totāli sapūsts un slims. Un tā notiek gandrīz katru reizi, nēļu pirms došanos uz kaut kurieni (šoreiz uz LV). Tā ir viena no manas dzīves lielākajām mīklām, kāpēc katru reizi, kad man kaut kur jādodas, es saslimstu!? Vispār, es labprāt iztiktu bez šīs mīklas, mani pilnībā apmierinātu dzīve bez tāda veida mīklām.. bļin.

Monday, April 22, 2019

Imaginary Friend

Yap, here it is:


frame is too large

Iegrāmatošanai: Luksemburgā plosās Lieldienas. Uz ielām nemana nevienu.

Aizvakarnakt glābu sieta sētā iespŗūdušu ezi. Labi, ka man darbnīcas kolekcijā bija knaibles un labi, ka sētas siets bija no kaut kādas švakas ar plastmasu pārklātas drāts. Braukājos pusnaktī pa rajonu un vienā tumšā stūrī sadzirdēju čaboņu. Es pēc čaboņas uzreiz atšķiru lielāks vai mazāks par peli zvēr tas ir, jo vienritenis ir zvērīgi kluss braucamais un bija nakts. Sākumā pašāvu tam protams garām, bet pēc trīs metriem apstājos un minos atpakaļ. Mana perifērā redze bija kaut ko piefiksējusi un smadzenēs beidzot iedegās kaut kāda lampiņa. Tur tas nelaimes kamols bija iesprūdis. Ne vairs uz priekšu, ne atpakaļ. Domāju ko nu darīt. Atpakaļ viņu iestum nevarēja, tur apmale un tas muļķadesa bija ielīdis starp apmali un sētu un tagad centās izspraukties cauri sieta caurumam. Galva vienā caurumā, ķepas citos un tā viņš tur nabadziņš sēdēja. Minos mājās pēc štrumiem. Savācu biezos cimdus, lampiņu un knaibles. Atbrauc, bet tur jau divi eži. Otrs atnācis no aizsētas puses, laikam kompānijai. Nu ko, ķēros ar knaiblēm klāt.. čik, čik un džeks brīvs. Otrs tikmēr paņēma vagu, aizlaidās tālāk tumsā. Lampiņas gaismā izpētīju, cik nu varēju, vai nav pārāk traumēts un laidos prom. Cerams mani nekāds nakts kameras nenofotografēja, jo sētā palika caurums un ezis arī priecīgu vaigu vis nerādīja.

Pirms kāda laika es Redbubblē atvēru veikalu (tāds bezjēdzīgs veids kā mēģināt pārdot savus dizainus publiskā telpā), ko nosaucu Hedgehogs Trap – Eža slazds. Un lūk tā sanāca..

Sunday, April 21, 2019

Skull_head

Playing with wood:


Memento Mori ;)

Iegrāmatošanai: vienā emuārā (krievu valodā) pie raksta par Milosas Venēru vai Mēlas Afrodīti, komentāros, iekrita acī anekdote. To es te pārkopēšu netulkojot, ja nu mana caurā galva vēlēsies atcerēties, bet nevarēs:

Пракситель (ну, или другой скульптор) ваяет Венеру Милосскую.

Что-то в позе натурщицы ему не нравится, он подходит к ней и пытается поправить позу.

- Но-но! Восклицает возмущенная женщина, только без рук! Договаривались же!

- Ну, без рук так без рук! - зло ворчит скульптор

Wednesday, April 17, 2019

Drawing on the wood

Little bit of experimenting with drawing mediums and scanner


wooden bunk


details

Iegrāmatošanai: man naktīs rēgojas murgi, bet no rīta pamostoties ne velna neatceros. Varētu naktī, pamostoties, pierakstīt, bet tad ir zvērīgs slinkums.