Friday, December 19, 2014

Hare hare!

Pic for a greeting.


bū!

Iegrāmatošanai: Mani aizvien mainīgi apciemo visādas mentālas grūtības. Vienu dienu uzglūnēja nekontrolējama trauksmes izjūta. Un man zvērīgi grūti izvilkties ārā no šīm četrām sienām. Tā dzīve Luksemburgā mani lēnām, bet neatlaidīgi atgriež stāvoklī, no kāda es ar lielu piepūli biju izkļuvis dzīvojoties LV. Nav ne jausmas, kā tikt ar to skaidrībā. Varētu aizmukt atpakaļ uz Rīgu, bet tā es sagandētu visu vēl vairāk.. tagad viss jau tāpat ir savādāk kā tolaik. Turklāt es vairs neesmu nekāds mucējs, jo atkal sāk čakarēties ceļi un brīžiem es nevaru paiet gandrīz nemaz. Vakaros esmu atsācis veikt jogas vingrinājumus kājām, pateicoties kam es tiku ar šo vainu galā iepriekšējo reizi. Bāc, pašā otrās jaunības ziedonī es sevi ieslogu nesaprotamā pilsētā, nesaprotamā mājā un nekādām nākotnes izredzēm tā vietā, lai dauzītos un drāztos (visādā ziņā) apkārt.. tērētais mazohists.

Un vēl es šonakt sapņoju, ka kaut kādos graustos biju kopā ar treneri Šveiniku un viņš man kaut ko stāstīja par Ci kustību cilvēku ķermenī.. nu nekā neatceros.

Un vēl es uzzīmēju tradicionālo virtuālo apsveikumu Ievai vārdadienā. Cerams, tikšu pie neta 24. datumā.

Monday, December 15, 2014

sketches

sketches of illustrations for interactive text page.


1


2


3


colouring example

Sludinājums: Zīmēju par pliku velti ilustrācijas. Par velti, bet ar noteikumu - tām jākļūst kaut kādā veidā publicētām. Sludinājums ir spēkā līdz brīdim, kad iestāšos algotā darba darītājos vai arī kļūšu prātīgs..

Saturday, December 13, 2014

sketch

I will need this page from a sketchbook. Don't look at this.


horrible

Iegrāmatošanai: Esmu iegādājies vargānu. It kā esot no Nepālas. Tas bija vienīgais kaut cik sakarīgi skanošais no visas tās Luksemburgas Ziemassvētku tirdziņā iztirgojamās čupas. Es visp nesaprotu, ko viņi iesāks ar tiem pārējiem lūžņiem, ņemot vērā, ka skaņu no tiem dabūt ārā nekādu sakarīgo nevar. Pie reizes iemēģināju didžeridū un sev pa lielu kaunu konstatēju, ka nemāku vairs no tā dabūt ārā ne nieka. Luksemburgiešu tante nodemonstrēja, kā sanāk viņai - viņa nezināja, ka Austrālijā par tādu joku nigeri viņu nomočītu ar kailām rokām, jo tur pūst tādas lietas sievietēm redz nedrīkst. Tā vismaz neta plašumos stāv rakstīts. Vargāns, kā smejies, ir mani pavadījis arī iepriekšējā izolācijā - Plaušu tuberkulozes slimnīcā, kur es pabiju daudz un ilgi. Toreiz man bija diezgan draņķīgi skanošs Lauras dāvināts, Brīvdabas muzeja kalēju kaldināts verķis. Laurai to senajos laikos uzdāvināja viņas tā brīža līgavainis, kas bija kalējs, bet tā kā jauniešu mīlestība mēdz būt diezgan mainīga, tad vargāns pārceļoja pie manis. To, ka ceļojošais vargāns draņķīgi skanēja, es uzzināju krietni vēlāk, tikai tad, kad kārtējā Zarasai "Menuo Juodaragis" festivāla laikā izmēģināju kādus 20 vargānus. Toreiz Ilona man uzsauca vienu, ko blakus gulšņājošais folklorists arī atzina par labāko. Tā es šo vargānu strinkšķināju vairākus gadus, līdz pienāca briesmīgā diena, kad nolēmu to ielikt grāmatā kā grāmatzīmi un vēlāk grāmatu aiztaisīt. Vargānam, protams, nolūza mēlīte. Kāda mārrutka pēc man bija jālieto tāda grāmatzīme, ja es tā pat atceros, kurā lapā mēdzu beigt lasīt, nemācēšu teikt. Tagad es ilgām stundām sēžu vannas istabā uz poda un spēlēju vargānu.. nu, tur akustika ir vislabākā un arī kaimiņi var dzirdēt. Beidzot esmu uzzinājis, ka maniem kaimiņiem arī ir muzikālas pretenzijas, jo vargānu, kā noprotu, var dzirdēt visās vannas istabās pateicoties ventilācijas sitēmai.

Wednesday, November 26, 2014

self-made-man

sketch of a self-made-man


really?!

Iegrāmatošanai: Dzimšanas diena pagāja mierīgi - sarakstoties ar tēvzemē iesprostotajiem draugiem. Gints man atsūtīja paša zīmēto projektīvo testu:
Lai sevi kā uzmundrinātu, "Kaktusā" nopirku dzimšanas dienas kūciņu komplektu.. kā gan es nopriecājoe par luksemburgiešu humora izjūtu, ieraugot šos divus kapiņus ar piemiņas plāksnītēm:

Visietilpīgākās un saturīgākās runas tīklā man viemēr ir bijušas ar kādreizējo kursa biedru no psihologiem, Jāni. Runas mums bija par pavadīto dzīves gadu un lūk, atreferējot pagājušā gada aktivitātes sanāca, ka gads nav pagājis pilnīgā alcheimerā:

Nu re, visi dzimšanas dienas aprunāšanās rituāli ir veikti, tagad varu izvērstāk apstāstīt, kas ar mani gada laikā noticis. :)

Toreiz, kad te draugos pirms gada aprunājāmies, es steidzu beigt savus darbus pie multenes "Zelta zirgs" krāsošanas. Praktiski ar to arī citi krāsošanas darbi pie tās multenes beidzās un manas zināšanas un spējas vairs multenes veidotājiem noderēt nevarēja, pat ja es turpinātu viņiem uzmākties ar savu līdzdalību. :) Tad mans dzīves ceļš aizveda pavisam citā virzienā un es uzsāku bezdarbnieku pārmācīšanas programmu, kas paredzēja, ka es varētu kļūt par metinātāju. Izgāju teorētisko un praktisko daļu kursos, kur bez manis tika pārmācīti vēl 12 arī diezgan savdabīgi cilvēki. Kad ar to bija galā, mācību programma paredzēja, ka iegūtās zināšanas tiks nostiprinātas praktiskā veidā kādā uzņēmumā. Mums jau pašā sākumā tika paskaidrots, ka uz uzņēmumiem tiksim nosūtīti, bet mācību centrs nespēs nodrošināt, ka strādāsim mēs tur savā apgūstamajā profesijā un tuvākais uz ko var cerēt, ir dažādu metāla priekšmetu pārnēsāšana vai kādu ne obligāti metāla apstrādei paredzētu telpu sienu krāsošana. Sabijies no tik krasām un nekontrolētām dzīves svārstībām es uzsāku meklēt prakses vietu patstāvīgi. Aizsūtīju 41 uzņēmumam draudzīgo aicinājumu izmantot mani kā daudzsološu darbinieku vai vienkārši praktikantu un tikai 38. no visiem šiem uzņēmumiem izteica varbūtību, ka varētu mani uz kādu laiku pa-nodarbināt. Tā nu es aizgāju pieteikties strādāt šajā uzņēmumā. Taču nonākot tur, izrādījās, ka darba tur nav un neviens mani nepriecājas sastapt. Kā par nelaimi, es tur biju ieradies pirmajā prakses dienā, nevis kādas dienas iepriekš, kā to prasīja reglaments un sapratis kādas ciešanas man radīs kursu direktors, es visai emocionāli aprunājos ar uzņēmuma galveno menedžeri. Tā rezultātā tiku pieņemts par praktikantu un apgrūtinājumu metāla kāpņu veidošanas cehā. Tur es nostrādāju veselu pusotru nedēļu metinot visādus nevajadzīgus vai nesvarīgus metāla nieciņus, kas varbūt kādam reiz noderēs.. bet varbūt nenoderēs. Tā kā apzinājos par kādu nastu esmu kļuvis saviem kolēģiem laikā, kad nevienam nav ko darīt (viņi diez vai varēja iedomāties, cik daudz lielāks apgrūtinājums es būtu, ja viņiem būtu, ko darīt) un izjuzdams vēlmi pēc kādas profesionālas izaugsmes nospriedu, ka jāmaina dislokācijas vieta. Tāpēc zvanīju kursu direktoram, kas mani izklausot un saprotot aktuālo stāvokli nosūtīja uz jaunu prakses vietu kādā rūpnīcā. Ar to man izaugsme metināšanas jomā no kategorijas, ko varētu apzīmēt ar tieksmi uz kvalitatīvu, pārtapa par kaut ko pavisam citu. Rūpnīcā es pavadīju mēnesi. Tas bija darbiem, notikumiem un dažādiem interesantiem cilvēkiem bagāts mēnesis, kas paskrēja diezgan veikli. Tā laikā mani apciemot pat bija ieradusies īpaša NVA dusmīgo sieviešu komisija. Kam pateicoties es vismaz uz kādu brīdi dabūju pastāvēt pie metināšanas iekārtas, pie kādas man būtu bijis jāstrādā visu šo prakses laiku. :) Tā nu kursos es atgriezos vēl briesmīgākā profesionālā stāvoklī, kādu to biju sasniedzis dodoties praksē. Eksāmenus noliku tikai pateicoties tam, ka pusi gala vērtējuma veidoja teorētiskās daļas atzīme. Ar daiļi noformētā diploma iegūšanu noslēdzās mans metinātāja dzīves periods un pat neatvadījies no kursu biedriem un pasniedzējiem, kamēr viņi veica kopīgu fotosesiju, es devos ar autobusu pretī nākošajai dzīves epizodei - nu, gluži bez valsts līdzdalības, es kļuvu par mēbeļu montētāja palīgu. Darbs šis kaulus nelauza, bija samērā epizodisks un es paspēju gan nopelnīt nelielu naudu, gan pastrādāt šķūnī pie kādiem kokgriezumiem, ko aiznest uz dažām izstādēm, gan veltīt laiku visādām ķermeniski izglītojošām aktivitātēm - vasaras sākumā braukāju no rītiem uz Lielupi nodarboties ar tai čī, kad tas beidzās, divas reizes nedēļā gāju Uzvaras parkā no rītiem nodarboties ar cita veida ķīniešu vingrošanu un visu vasaru, pāris vakarus nedēļā Kronvalda parkā uz Poi griešanas nodarbībām, kurās gan man nebija pārāk jūtama izaugsme, taču bija interesanta kompānija. Tā es nobumbulēju vasaru, sākās rudens visas vingrošanas beidzās un arī mēbeļu montēšanas pasākumi bija jāpārstāj, jo devos uz laiku apciemot Luksemburgu. Novembra pirmajā pusē uz nedēļu es atkal atgriezos Latvijā, lai pablandītos pa Jūrmalu, aizietu uz divām aikido nodarbībām, apgrieztu ābeles dārzā un atvadītos no mammas. No māsas es atvadījos jau iepriekš, kad viņa atbraukusi no 3 Francijas klaidu latviešu bērnu pieskatīšanas verdzības, devās darba meklējumos uz Īriju. Tās es piekrāvu somu ar lasāmvielu un ierados Luksemburgā pie Vitas uz nezinu cik ilgu laiku. Šobrīd esmu pieteicies uzzīmēt kādas ķēpas ārzemju latviešu žurnāla "Mazputniņš" interaktīvajam tekstam, bet rīt es došos Vitai līdzi astoņu dienu apciemojumā uz Lisabonu. Tā tas gads man pavadījies. :)

Sorii.. es centos, cik īsi spēju, bet laikam nespēju

Monday, November 24, 2014

mermaid

I draw a mermaid. She has so much fun..


bon appetit

Iegrāmatošanai: manis viszbiežāk galvā lietotajai frāzei galvā, esot Luksemburgā, ir lūk šāds veidols: Buržuji, bļe!

Friday, November 21, 2014

pctures

I draw a creepy images for potential customers at 99 designs. Waste time.


Angel - carrot. it is for a Cristian's: healthy food


it's for love story

Iegrāmatošanai: Biju no 11. līdz 18. novembrim Rīgā. Šis laiks pagāja ļoti intensīvi. Bija paredzēts, ka tas būs arī vairāk saturīgs, bet nevar jau visu gribēt. Nē, nu gribēt jau var.. Biju aizgājis uz divām aikido nodarbībām. Pēdējo reizi ar aikido nodarbojos ai cik sen. Tas bija jauki. Dažbrīd dusmas uznāca uz sevi, ka lietas, kas kādreiz bija elementāras, nu izrādījās pilnīgi svešas un neizdarāmas. Treneri bija ar aptuveni tik senu pieredzi, cik sen es pēdējo reizi biju treniņā. Laikam nākošā reize man būs, kad viņiem jau būs iegādāti un izauguši, un par treneriem kļuvuši bērni.
Biju Jūrmalā intīmā kompānijā. Daudz pastaigas gar jūru naktī ar melnu, ņaudošu un apkārt lēkājošu kaķi. Neskatoties uz to visu, uz izstādes atklāšanu, kurā es it kā piedalos, es kā parasti neierados. Bija labi un skumīgi – pēdējā reize tak.
No Aināra tā ar neatvadījos. Viņš piektdien dzēra, bet es apzāģēju ābeles dārzā. Tik vien pietrūka, kā telefona zvans un atvadas varēja apvienot ar prastu piedzeršanos. Kad devos uz Luksemburgu, draugos šim aizrakstīju un viņš novēlēja turēties.
Tagad esmu Luksemburgā. Rakstu māsai un muterītei vēstules par niekiem ar bildēm, ar Eiropas miglu un gudroju, kā lai no dīvāna lācīša pārtopu par locekli.. sabiedrības. Zīmēju draņķus un domāju to mest pie malas - ka nav, ta nav.

Ā, es tak pirms došanās uz LV pabeidzu to muļķīgo bildi zīmēt:


Sunday, November 9, 2014

Inkworks

I played with ink a bit:


half beer


fat-man


ink-cat.. or not a cat at all

Iegrāmatošanai: Lūk, mana sirojuma guvums:

Te cidonijas ir baisa izmēra ābloveidīgs auglis. Lai varētu apjaust to apjomus vienu ieliku savā rokā. Rokas man ir paprāvas pleznas, ja kas. Tas notika blakus Delhaze veikalam. Es piegāju pie apstādījuma, cēli un neuzkrītoši iekāpu dobē, kur un lēnām, bet noteiktām kustībām ņēmu augļus un liku savā tarbā. Aptuveni tā suņu kakinātāji savāc savu četrkājaino draugu atstāto. Starp citu, lai arī Luksemburgā parkos ir dabūnami kaku maisiņi, tomēr cilvēki nav nemaz tik ārkārtīgi apzinīgi un izvairīties no iekāpšanas suņu kakā dažbrīd ir tik pat izaicinošs piedzīvojums, kā pavasarī, kad nokusis sniegs, pastaigāties pa Mežaparka māju masīviem. Sevišķi traki ar to man gāja Bonnevoie rajona parkā. Taču lielā dzīves pieredze un izmanīgums paglāba mani no tāda likteņa.. ne uz ilgu laiku gan. Un arī kaku maisiņu izmantošanā rietumu civilizētajās zemēs var atrast zināmus robus, piemēram Briselē kādā nakts veikalā man piens un kādi nieki tika ielikts tieši tādā maisiņā. Man nekas nav pretī pret veikalniekam pieejamo resursu izmantošanas radošām izpausmēm, taču šie maisiņi ir stipri neizturīgi un mājās es dabūju nest maisiņa saturu atsevišķi no paša maisiņa, kas jau bija sadalījies un pa pusei nokritis, pa pusei pie piena pakas pielipis. Cidonijas es gan saliku daudzkārt izmantojamā tarbā, sveikas un veselas tās atnesu mājās, kur ar tām kaut ko darīšu. Būs gan beidzot jāsaņemas un jāuzjautā Googles tantei kāda ideja, ko darīt.

Wednesday, November 5, 2014

For charity

Made some pics for charity:


girl with balloons


Real estate without background


House with background


tryout for house pic

Iegrāmatošanai: Pamazām uz visu iestājas pohujs un es drīzumā iešu sirot pa Luksemburgas apstādījumiem cidonijās. Re, te apstādījumos aug ne tikai korintes, plūmes, rieksti un sēnes, bet arī cidonijas. Te tās ir nepieklājīgi lielas un aizdomīgi apetetlīga paskata. Nebiju domājis, ka man kādreiz interesēs šis skābais, citronam līdzīgais, grubuļainais auglis. Laiks iet, galvā norisinās labā un ļaunā cīņa, kā rezultātā smadzeņu šūnu zaudējums noved ikvienu cilvēku pie savdabīgas, iepriekš nepiedzīvotas uzvedības. Bet, ko nu tur tielēties, visa mana dzīve ir savdabīgas uzvedības pārpilna un cidoniju zagšana no apstādījumiem nebūt nav tas savdabīgākais, ko nācies piedzīvot. Atceros, reiz bērnībā, bērnudārzā es atradu noslēptu žāvētu vistu. Es to apgrauzu.. kā tagad atceros, kā es to kāri zīžļādams ēdu pa mazam gabaliņam, plēsdams nost pa mazam gabaliņam un no visām iespējamām vistas pusēm. Par to tika sodīts kāds zēns, kam ar notikušo nebija nekāda sakara. Vienkārši, viena meitene, vārdā Ilona bija pamanījusi, ka kāds lakstojas ap audzinātājas vistu (vista bija noslēpta aiz skapīšiem ģērbtuvē), bet viņai bija slikta redze un tās dēļ kāds (laikam viņu sauca Edgars) dabūja ciest manā vietā. Kopš tās dienas es neieredzēju visa pasaules Ilonas... līdz man uzradās māsa, kuru sauca Ilona. Tā es beidzu neieredzēt visas pasaules Ilonas. A, kas man citas atlika?

Saturday, November 1, 2014

Princes lives here

I like SAi tool for coloring. But I am confused about brushes..


and blogger.com changes the color of the pics

Iegrāmatošanai: Tie luksemburgieši ir totāli nojūgušies. Viņi svin Halovīnu! Tikai viņu svinēšana izpaužas nevis staigāšanā apkārt un saldumu diedelēšanā, bet braukšanā prom uz tuvējām ārzemēm. Ielas ir tukšas un neviens veikals nestrādā.. nu labi, strādā Deli. Tas ir liels brīnums, šajā nostūrī. Biju pavazāties pa Bertranges priekšpilsētu. Tur ļaudis, kas vēl nav aizbraukuši un, kas vēlas padalīties ar saldumiem, nevis tos izdāļā visiem garām ejošajiem bērniem, bet pieklēbē pie durvīm stulbu maza izmēra helovīnraganu cepuri ar vēl kaut kādiem atribūtiem, sēž mājās un gaida, kad tos nāks izjokot. Ir nu gan jājūtas sasodīti vientuļam, lai ko tik mazohistisku izdomātu.