Sunday, July 13, 2014

yesterdays cat

I redraw yesterday's pencil cat with bool-pen:


and little GIMP work

iegrāmatošanai: kruta, šodien mana pēdējā diena Luksemburgā. Esmu degradējies līdz nevar-iedomāties-kur-vēl-tālāk: no rīta sex, tad atkal.. pēc tam madeiras vīns ar Laimas tumšo šokolādi ar granāt ābolu sēkliņām (tumšā šokolāde Laimai ir vienīgais, kas vēl garšo pēc kaut kā nebūt, pārējais, lai kā ar tas nebūtu nožēlojami pretīgi, ir pārvērties par ķopšveidīgu eirosūdu bez identitātes un struktūras, un, protams bez paša galvenā - garšas. Zin, ja man jābojā zobus, tad tas jādara patīkamu iemeslu vadītam, nevis kādu nesaprotamu nacionāl-absurdu tieksmju pārņemtam). Oki, vēl arī baisi dārgās končas no melnās šokolādes un balzāmu pildījumā, ja ieliek tās ledusskapī, garšo mazāk pēc ķopša kā viss pārējais. Pēc tam, neizlienot no gultas, atkal madeiras vīns. Piesvempjos līgodamies no gultas un uzlieku kaut kādu manierisku portugāļu dziedoni Jorge Ben uz Gaujas grabēt un saprotu, ka esmu piedzēries. Tā - no rīta piedzeries un vēl no tāda liķiera kā Madeiras vīns, ēdot šokolādi un klausoties kaut kādu bullšitu.. Hesus! Nu labi, pēdējā tak diena. Rīt uz "mīļoto" dzimteni. Fuck, tur tak būs tāda pati žopa kā vienmēr. Es negribu ne tur, ne šeit, ne pat Madeiru.. gribu Ņujorku vai Honkongu. Eh.. Ave pesimisma, bezcerības un nabadzības māte - dzimtene!

Vakar bijām ekskursijā uz Bambesch mežu. Nu, Vita jau ir starā par to, bet es, kā parasti, visur saskatu tikai to garlaicīgo - nu tas pats Biķernieku vai Šmerļa meželis vien ir, tikai koki citi, ne tik aizdirsts un pa kādai dzivai radībai izskrien. Labi, vakar paveicās redzējām stirnulēnu, kā reklāmas fotkā un vairākus trušus (ko Vita neredzēja savas redzes defekta dēļ). Plēsējputnu, kas varētu būt pūce vai tāds smaganējs vanags un pavisam izdzīvošanai neparedzētos meža baložus. Un tikai vienu pastaigu baudītāju, kas ar pirkstiņbakstāmo kruttelefonu sēdēja takas malā un mala savas dzirnaviņas franču valodā. Draudzīgi samājāmies. Vēlāk vakarā, dzīvoklī, es sastapu arī četras ērces. Ērces Luksemburgas mežos ir tiešām daudz, turklāt liela daļa esot inficēta. Aizgājām arī līdz Māmeres mežam uz Kopštāles pusi. Tur jau tiešām sākas kas interesantāks, bet zin kā; staigāt pa speciāli ierīkotiem tūrisma celiņiem vienmēr ir mazliet secon-hand pasākums. Tu jau iepriekš zini, ka tevi negaida nekādi nesankcionēti pārsteigumi, ja nu vienīgi kāds neuzmanīgs putns vai satrunējis, krītošs zars dos par sevi zināt. Vienmēr taču gribas būt atklājējam, nevis dzīvajam paternam kāda noaustajā dzīves tepiķī. Šodien dosimies atkal uz Dommeldangi un tad pa leju mēģināsim izklaidēties ievērtējot Grundu. Tikko kā reizi iečekojot savu blog-draugu jaunumus, ieraudzīju superīgu Joannas Concejo nesen zīmēto bildi ar ko līdzīgu, kas mani šodien cerams sagaida - bilde ar šo skatu viņas blogā. Es izdomāju, ka pēdējo dienu jāpavada izpētot populārās lietas, lai zin, ko tautiešiem dzimtenē stāstīt. Citādi neviens nesapratīs ar ko es te esmu nodarbojies, ja klāstīšu savus "nelicensētos" piedzīvojumus. Vēl jau arī gribējās visu ko sarakstīt te, lai vēlāk, vecumdienās, kad smadzenes būs sācis grauzt alcheimers un mietpisonisma vīruss, varētu pārlasīt un kā man neizdevošamies dzīvē gadījies kas mazāk garlaicīgs par to, kādā situācijā esmu lasot šīs piezīmes. Bet pirksti neklausa un rakstīt ātri ar neesmu iemācījies. Tik jāpiemin, ka iela līdz Babech mežam ir taisna kā jaunas meitenes vēna ar ļoti Luksemburgas perifērijai neierastu skatu no vietas, kur jāiet mežā - skats paveras no augšas, iela ir taisna, bet pie horizonta stāv mīlzonīgs tornis un vēl kāda neskaidra būve. Tā ir kaut kāda redzes ilūzija, bet izskatās labi. Un ielu sauc rue de Bois (Meža iela), gadījumā, ja es te vēl kādreiz iegriezīšos. Visaizkustinošākā vieta uz tās ir vecs šķūnis, kas ļoti neiederas vidusslāņa villu vidū. Noaudzis ar efejām, azbestcementa viļņoto lokšņu apjumts pirms nez cik gadu desmitiem (te redz lieto nevis to draņķi, kas postsovjetiskajā šķūnīšu telpā ir norma, te norma ir dabīgais šīferakmens, tādēļ tas skats ir tik zīmīgs) un ar ne rūpnieciski no apaļkoka veidotām pieslienamām kāpnēm, kas atstutētas te stāvēs līdz brīdim, kad šī īpašuma saimnieks nomirs vai pārdos savu īpašumu kādam bankā vai eiroinstitūcujā strādājošam ierēdnim. Un ceļa posmā, kas ved uz populāro galvas vēdinātavu Bambesch ir melnu aitu audzēšanas nožogojums un lauks ar sasētu kukurūzu un ugunspuķu platībām, kurās drīz būs otrās kategorija plastmasas atkritumu novietošanas poligons, kur pagaidām savvaļas truši, kamēr neviens neredz rok savas alas.

Nu labi, pietiks sentimentālu fantasmagoriju. Žvingulis pāriet un jāiet vēlajās brokastīs (nu jau pusdienlaiks gan), tad jāpaveic dzīvokļa saimniecības darbi, jādodas mazajā Grunda iepazīšanas pasākumā un vakarā jākrāmē somas. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, vedīšu dzimtenes biedriem suvenīrus.. iztērēju visu pie Aināra nopelnīto naudu, uz ielas atrastos 30 eirus un strēķīti no Vitas humanitārās palīdzības Austrumeiropas bada cietēju pabalsta.

Friday, July 11, 2014

Cat-sitter

Yesterday I was a cat-sitter. Today I am the cat-sitter. But yesterday I will beeee....

It is very strange cat. Actually, I never see her, because when I come to manage her house things - she hiding from me.


shy cat

Iegrāmatošanai: dažas dienas esmu kaķa kaku savācējs un paikas iebērējs Luksemburgas piepilsētas Bonnevoie nomalē. Tas ir ļoti savdabīgi, bet šīs mājas saimniece, kas uz kādu laiku aizbrauca paciemoties tēvzemē, strādājot Eiropas Couer de justice (Eiropas savienības tiesa) vienā no debesskrāpjiem, šo savu darba vietu var redzēt gan pa mājas augšējiem logiem, gan izejot uz ielas, pa kuru jādodas uz darbu.. tas ir traki, ka tev darbs nepamet pat mājās. Neesmu jautājis viņas domas šajā sakarā. Bet es visp cilvēkiem maz ko jautāju. Toties viņai ir labu grāmatu kolekcija un laikos, kad no sūrās kaķu kaku savākšanas pārguris ieveļos viņas mīkstajā, baltas ādas tapsētajā ādas dīvānā, ir zvērīgi patīkami paņemties lasīt Muntes "Stāsti par cilvēkiem un dzīvniekiem" un gaidīt izlienam no virtuves skapīšu apakšas pašu kaķi.. nu, lai cik es arī nebūtu tā izklaidējies, tomēr kaķis tā arī nav man acīs rādījies. Ja nebūtu kaku, izbārstītos kakātavas smilšu un izēstā kaķēdiena, tad es stipri vien šaubītos vai te dzīvo kāds kaķis. Vispār jau tā ir kaķene, bet ar tiem sieviešu kārtas radījumiem ej nu ko saproti..

Tuesday, July 8, 2014

Clowns night

Last night I saw a lot of clowns.. never saw clowns before in my dreams.


not that kind of clown

Iegrāmatošanai: brīvo laiku izmantoju poi vingrinājumiem uz balkona, tā kaitinot paranoiskos luksemburgiešu kaimiņus, kuri , kā sāku virpināt uz balkona, uzreiz ver ciet savas jau tā pusaizvērtās žalūzijas.. pedāļi bļin, nesaprotu es šito tautu. Pārējā laikā veicu slow parkūra pastaigas pa dažādām, ne vienmēr plašas publikas apciemojumiem paredzētām vietām. Tā svētdien es pieēdu pilnu vēderu ļoti civilizētā, nebūt ne zagšus veidā - mežā lasot avenes. Tas bija virs Dommeldanges un pat virs Beggenes. Beggenē gan arī jau pieēdos violetās plūmes, kuras tur masveidā aug apstādījumos. Vēl tur bija kruts saules pulkstenis uz viena šķūņa sienas - ģērbonis ar visu bruņinieku. Saules pulkstenis atpalika tikai pa vienu stundu no beggeniešu kabatas pulksteņa rādāmā laika. Vēl tur chateau de Beggen vietā bija krievijas vēstniecība vai konsulātas vai visi kopā, kurai pie ieejas atradās plakāts ar visiem orneņveida apbalvojumiem, ko iegājušais varētu saņemt.. vai es pat nez, kādēļ tā pakazuha tur bija uzrīkota. Konsulāta teritorijā es negāju.. ej nu saproti tos krievus, palaidīs vēl kādu duksi biksēs. Tik veikls jau neesmu, lai no četrkājaina kvekšķa aizlaistos un krievi tos ordeņus ar laikam tikai pēc nāves piešķir. Tipa, lai nav jāmaksā ordeņa prēmija. Viņiem pie ziemeļu ieejas tādi niknie ne ta suņi, ne ta vilki, stabu ciļņos attēloti - ar atieztiem zobiem.. bet virs viņiem, stabu galus rotā akmens salātu lapu mudžeklis. Blakus Krievijas iestādes teritorijai bija paputējusi, ar nobrukušu, noaugušu kādreiz cēlu mūri apjozta teritorija, kurā rēgojās kādas ēkas vēl līdz galam neizdēdējušas drupas. Tur es atradu pērli. Pēc tuvākas apskates gan izrādījās, ka tā nav īsta. Ieguvis atklāsmi par to, ka ne viss ir pērle, kas pēc tādas izskatās, uzšāvu tai ar knipi un viltus pērle devās ceļojumā pa strautu, kas tecēja garām apaugušajam, grūstošam nezināmās muiželes mūrim. Es savukārt, raugoties kompasā, devos ellē ratā, kalnā augšā.. gājiens redz bija tik stāvs, ka nācās atminēties Madeiras nedarbus. Tālak gan ne kā tāda vairs nebija. Kādas stundas pa meža ceļiem, kur redzami svaigi pakavu nospiedumi un gan ēdamas, gan pārgatavojušās avenes tonnām vien. Beidzās mežs, sākās rudzu un miežu pļavas. Vienas malā, nez no kurienes uzradušies luksemburdzieši trnniņbiksēs un katras ar savu balto mašīnu.. nezinu, ko viņi tādā nesaprotamā vietā - kauties, mīlēties vai suni kakināt atbraukuši, nav ne jausmas. Padevu labdienas, degunā norūcot "mojen"un slāju taisnā virzienā uz leju, kur spriežot pēc tumšpelēki violetajiem mākoņiem gāza kā ar spaini - atpakaļ uz pilsētu. Pusceļā līdz mistiskajam un man liekas patiesībā neeksistējošajam Eiropas parkam, sākās tāds vējš, ka gāza kokus no zemes. Man acīs vairākas reizes ielidoja kaut kas ass un grūti no acs izdabūnams - lapu gabaliņi. Līdz ar lietus gāzi nonācu līdz 5. autobusa pieturai, kur lai arī displejs neko nerādīja, tomēr bija stikla sienas un, kas pats patīkamākais; jumts un sarkankoka soliņš. Tālāk jau skaidrs - pēc stundas autobuss, tad cits, mājas, tēja ar mirabeļļu vai reinholžu šņabi un Hipnosa valstības valstības. Taču klaunus, tos gan es redzēju sapņos pēc vakardienas nesankcionētajām ielīšanām, sākumā aizslēgtā un kopš 19. gs. bet vēl jo projām uzkoptā žīdu rabīnu kapsētā starp Hemicycle un to torni rue Jule Wilhelm pagriezienā. Un mana pārgājiena katoļu privātskolas teritorijā, kur laikam iet nedrīkstēja, taču, ja pārkāpj pāri apmalei un pārlien no torņa arkas uz kalnu, tur ir gluži jaukas, bet ar lapām un zariem aizbirušas taciņa pa kurām var nokļūt blakus esošā kalna galā uzstādītajā St Joseph statujas iekšpusē. Tās iekšpusē uz augšu ved sienās izveidoti izcilņi, pa kuriem uzrāpjoties nokļūsti pie paša svētā pekām. Tur gan ir plānas šķirbeles pa kurām lūrēt uz visām četrām debess pusēm. Plašākajā, caur kuru lūkojoties paveras vismazāk teiksmainais skats, ir ierīkota baloža ligzda. Pārēja skolas teritorija ir daudz maz sakopta. Var redzēt, ka apmeklētāji te tikai tie, kas pa retam te mēdz uzkopt. Paķēru vienu nozāģētu bērza pagalīti (nu, es tak tomēr pašpensionējies koktēlnieks esmu) un devos meklēt civilizētu izeju. Garus gabalu nogājis ziemeļaustrumu virzienā nonācu pie dzeloņstiepļainas sētas, aiz kuras bruģēts celiņš, kā viens gals nonāk pie svētās Sofijas privātskolas kalna augšā, bet otrs pusceļā beidzas ar brīvo kritienu klins pakājē - nogruvums ir to patraucis kādus nezpadsmit metrus virs rue de Neudorf. Es gan apgāju šo izgruvumu (neba nu man par tādiem niekiem mest plinti krūmos) un nonācu pie celiņa daļas, ka iziet pie pašas ielas. Tur protams zīme, ka te gājējiem slēgts. Jopcik, bet man piemetās gluži nevaldāms un neticams vadātājs. Nogājis kādus piecdesmit metrus ieraudzīju pamestu mājeles pagalmu un nelēmu, kamēr neviens neredz, ievērtēt aizgājušo iedzīvotāju dzīves telpu caur pagalma durvīm. Nu tur viss bija bēdīgs, bet rūšu rāmīši vēl turējās un sienu krāsa un iekārtojuma formas liecināja, ka iedzīvotājiem bijusi diezgan smalka, taču pieticīga gaime. Kopēja atmosfēra radīja tādu kā sērīgi pacilātu noskaņojumu un es devos ievērtēt virs mājas eošo, terasē esoš mazdārziņa pleķi un ko veda ļoti šaurs no plakaniem akmeņiem veidots, bet aizaudzis un pabrukušas kāpnītes. Turoties pie kaimiņu kāpnīšu sarūsējošām margām uzrāpos pirmajā terasē. No tās, apskatot vai kāds nav mani piefiksējis, pa tādiem pašiem pakāpieniem un margu - trubu, uz otras terases. Tur koku ēnā graciozi, gluži kā kājminamās ērģeles pārmežojušās zemeņu lapās stāvēja aprūsējis milzu elektriskais grils. Gluži blakus kāds ieslēdza trimmeri un es satrūkos, ka tikšu pieķerts. Taču ātri atguvos, ka mani no pļāvēja šķīra diezgan pamatīgu krūmu puduri un es esmu ēnā, bet pļāvējs gaismā. Turpinu ceļu augšup un ieraugu ko vēl neparastāku. Tā ir bijusi gandrīz fentezī mājele ar lieliem (nu, cik to laiku logu veidošanas tehnoloģijas to ļāva) logiem. Daži logi ar no violetiem stikliem veidotiem krustiem. No jumta palikušas ir tikai sijas un plankas, pārējo laikam noplēsuši mantkārīgie kaimiņi pēc šīs ēkas, reliģiskā fanātiķa nāves. Stikloto daļu rūtis gan palikušas abos mazās ēkas stāvos. palikuši ir arī metāla statīvi ar krustiem, milzu ar lietiem krustiem veidotu ķēdi ēciņas stūrī. Zem no jumta nogruvušo dēļu kaudzes rēgojas ārā sapuvis plāna matracīša gals.. uz sienām ar brūnsarkanu krāsu reliģiska satura uzsaucieni. Asinis, ja kas, kad sakalst ir tieši tādā krāsā. Bet netālu rosās trimmētājs un troksnis, kas rodas man spiežoties starp plīstošajām drumslām var tik sadzirdēts, kad tas pēkšņi izslēgs savu tarkšķi.. bet onka ir te pat aiz krūma un es dodos pa aizaigušajām, pērnām lapām nobirušajām akmens plāksnīšu kāpnītēm atkal uz augšu. Pāri zemajiem žogiem un vanagu apēstajiem vistu spalvu pleķiem pie klintīm, kur sūcas ūdens un rudens un kur ziemas lietus gāzes no nez kurienes sanesušas kaut kādas restes ar krustiem pa vidu. Tādas pašas kā tikko pamestajā stiklotajā katoļa zvērnīcā. Tālāk arī šur tur redzami terašu veidojošie akmeņu sienas, kas nav tik noauguša kā lejā, jo te lielāka ēna no lielajiem kokiem neļauj pārāk saaugt zālei. Un tā nesaprotama dzinuļa vadīts, tiecoties tik uz augšu, turoties pie zariem un sūnām noaugušajiem līkajiem koku stumbriem, nonāku.. atpakaļ uz St Joseph takas.


Wednesday, July 2, 2014

Two pic

At last I finished illustrate first phase of a book affair. Now it's break for some time. Last image I colored at the Luxembourg.  It is not very comfortable to do it with the laptop.



parrot and hare-thief

Iegrāmatošanai: beidzot esmu atkūlies līdz Luksemburgai. Nevar jau Vitu mūžīgi valkāt aiz deguna ar solījumiem, ka tūlīt, tūlīt došos. Patiesībā šī jau ir ceturtā diena. Pēc atbraukšanas bija uznākušas fobijas lēkmes, kas pamazām norimst. Nesaprotu, kas tam bija par iemeslu. Sen nebiju to murgu piedzīvojis. Apzinos, cik tas ir zvērīgi stulbi, bet neko ar sevi nevaru iesākt. Vita par laimi neko nepamanīja. Brīvdienas pavadījām sestdien veikalos, kur neko man piemērotu neatradām, bet svētdien (cik gan labi, ka te veikali nestrādā tik uzcītīgi kā pie mums) devāmies mežu pastaigās. Nebiju tādus gabalus gājis jau nez cik sen. Bija iemesls iepārdzīvot, ka nav tam piemērotu apavu un tādā garā. Iekāpām vienā bufetē bulku nopirkt. Par bulkas sagriešanu - tas ir iegāšanu aparātā un pogas nospiešanu, šie prasa 50 centus. Es vēl ieraudzīju smukrausīti un gribēju arī to, bet kā par diviem tādiem ierubīja ceņņiku 9 eiras, tā mēs izdomājām, ka neko tādu vairs nevēlamies. Luksemburgas baltmaize gan man labāk patīk par dzimtenes, taču ir nianses. Un man ir kaut kādas tieksmes atrasties vietās, kur ir smagi ar tējas iepirkšanu. Te, tā pat kā Madeirā, tēju ir jāmeklē ar uguni, bet ja grib labu tēju, tad arī tas nepalīdzēs. Un vēl viena līdzība ir tā, ka lai ari Madeiru sauc par ziedu paradīzi, Luksemburgas piepilsētas ir ziedošākas un dekoratīviem apstādījumniekiem un daiļkrāmiem bagātākas. Par ziedoņa salīdzinošo ilgumu gan nevarēšu neko teikt, taču plūmes un ķiršus, un arī korintes te uztver kā daiļum augu, ko izbadējušies vandāļu lauzīt nemēdz. Tādēļ es paēdu pa druskai no katra. Korintes bija patiesi labas Straasen piepilsētas apstādījumos.. vai arī tā bija Bertrange.. nezinu. Vakardiena un šodiena pagāja krāsojot vecajā Gaujā papagaili grāmatai. Gandrīz necerēju, ka vecīte šo lidojumu pārdzīvos, bet šī turas uz goda. Lai ar dīc kā kokaīnu piešņaukusies lapsene. Tagad jādomā, ko darīt tālāk. Ja nebūtu uzmeties apkaimes iepazīšanas slinkums, tad viss būtu labi, bet šī pilsēta man uzdzen letarģisku slinkumu. Kaut kas neveselīgs ir visos šajos miljonāru zieddārziņos, laipnajās un nesteidzīgajās lielveikalu kasierēs, un vienmēr visur aizvērtajās logu žalūzijās.

Monday, June 16, 2014

Poi for me

I made Poi!


Ohoi, Poi!

Iegrāmatošanai: baudot vasaru ieraudzīju purniņgrāmatā paziņojumu, ka iespējams pamācīties griezt Poi gluži bez maksas un gandrīz te pat - Rīgā. Aizbraucu un sāku grozīt. Atkal sajutos kā garīgs invalīds un kārtējo reizi nonācu aci pret aci ar savu veco no visiem slēpjamo novecojošo smadzeņu īpanību; ļoti lēni apgūt jaunu informāciju. Un šo apgūšanu jo sarežģītāku padara fakts, ka viss griežas. Nu labi, ar mani vēl nav tik traki kā piem. ar manu māti un šī rajona visām vecām tantēm, kurām visu laiku griežoties un reibst galvas. Divas poi nodarbības esmu nogājis. Lai cik tas viss būtu bezjēdzīgi, tomēr šī ir kārtējā bezjēdzība, kas man tīk. Tā, ņemot talkā savu nesen sačibināto virpu, tenis bumbeles un Gandrā nopirkto 2 metru kāršanās striķi uztaisīju poi verķus, ko grozīt brīžos, kad gribās ko pagrozīt. Vakar, pēc haltūras, kā reizi aizšāvu uz Vecāķiem pavingrot ķīniešu stilā un pavirpināt poi. Vējš bija traks, bet tas nekas, jo traks vējš ir tieši tas, kas napieciešams, lai es justos dzīvs un mazliet laimīgs.
 Haltūrā Ainārs ieminējās, ka vārda dienā to apsveikusi Signe (izmantojot soc tīklu, kuru uzaudis draugiem elvē). Viņs jautāja vai es tādu atceros. Tas varēja būt ap 2001. gadu. Es biju īslaicīgi pamucis no Sauriešu (nu, vai arī Upesleju) slimnīcas 7. rezistentās tuberkulozes nodaļas, lai brīvdienās nedaudz atcerētos kā izskatās civilizācija ārpuss slipmnīcas garajiem gaiteņiem ar visu laiku klepojošajiem, kājas šļūkājošajiem, dzeltenīgās sejas krāsās un visādās rūtainās pidžammās tērptajiem mirējiem. Vecrīgā sastaptie Ainārs un Aleksandrs un varbūt arī Viesturs, vakara noslēgumā kā parasti bija nobāzējušies Alā. Detaļas jau sen ir padzisušas kopā ar noārdītajiem neironiem, bet atceros, ka kopā ar Aināru Alas lejā, runājāmies ar divām meitenēm. Viņas bija nedaudz saposušās un vienai pat kaut kādā sakarā bija puķes (no šīs meitenes man atmiņā saglabājies nav nekas vairāk kā tikai kruzuļu frizūra un mazliet apaļīgās ķermeņa formas. Viņas gara pasaules īpatnības vai nu mani neinteresēja vai arī es tā biju piedzēries, ka nebiju tām pievērsis pienācīgu uzmanību, vai arī tādas vispār nebija). Toties otra - Signe, mani reāli besīja. Viņa, mazliet tumsnēja, čigānu tipa meitene, studēja vēsturi neklātienē un neieredzēja vīriešus (nu, tā viņa apgalvoja). Nu un kādas tad tur var būt galda runas meitenei ar tādu dzīves nostāju un no slimnīcas pamukušam, muļķīgas grāmatas salasījušamies diloņslimniekam?! Turklāt, visi stipri neskaidrā stāvoklī. He he.. pilnīgas auzas, kas beidzās pretī operai esošajā tramvaja pieturā. Viņa mani noskūpstīja uz vaiga un nākošā reiza, kad es par viņu ko uzzināju, bija info no Aināra, ka viņiem esot bijis anālais seks, bet Aināram neesot nogājis. Un vēl vēlāk es redzēju fotčeni, kur abi sēž vienā blokmājas dzīvokļa gultelē. Un vēl vēlāk uzzināju, ka Signe jau sen atgriezusies pie sava bērna tēva.

Saturday, June 7, 2014

cat

cat for a book:


red cat is angry cat

Iegrāmatošanai: šodien darbs darbnīcā. Ainārs atstāja mašīnu servisā, jo no tās nāca ārā kaut kādi neregulāri trokšņi, kas autobraucējiem liek iespringt. Nu, man kā riteņbraucējam poh. Esmu stipri vien apreibis. Darbnīcā ar Aināru ierāvām aliņus. šamējais vēlāk pārgāja uz Jāgermeister. Es gan nea. Nu, tā kā mana izklaide ir atkarīga no citu labvēlības, tad kā bija tā bija. Pēc darba darbnīcā, gājām pamazām cauri Čiekurkalna un Teikas alus iedzertuvēm uz Alfas pusi. Tur nonācām diezgan "silti". Atradām vienā no šī labirinta veičiem Aināram maiņas čības. Brīnos, kā mums tas izdevās. Un nopirkām arī kūku viņa sievai (ak šī visur esošā vainas apziņa) un "kartupeli" šim pašam, ko grauzt pa ceļam 40. autobusā. Es vēl uzjautājos pārdevējai, vai viņi ir nokrāsojuši pie kases stāvošajam kaktusam dzeloņus violetus, bet viņa atbildēja, ka strādājot šeit pirmo dienu, tādēļ neko nezinot... traki. Es pavadīju Aināru līdz pieturai, kur sagaidījām 40. autobusu. Pieturā aplūrējām visas seksuālo uzmanību piesaistošās meitenes. manu uzmanību saistīja beibe sarkanā, ar spāres tetovējumu uz labās kājas potītes un tiltiņa pīrsingu ausī. Kamēr mēs gaidījām autobusu, viņa runāja pa telefonu, bet kad autobuss pienāca, tad runāšana mitējās un viņa iekāpa tur pat kur Ainārs. Es aizgāju mājās, pārģērbos izejamajā kreklā un devos atpakaļ uz Alfu iepirkt paiku nākošdienai. Cīsiņi un baltmaize ar atlaidi ir paika nākošdienai. Pie kases bija divas draudzenes, no kurām vienai bija rudi mati un izaicinošs prikids. Es iztēlojos, kā paņemu viņu aiz ausīm un matiem, un seksuāli pašapmierinos izmantojot viņas sulīgo lūpu ietērpto muti.. Tikmēr, kamēr darbojas mana iztēle, rinda ir pavirzījusies un meitenes ir prom. Pa ceļam uz mājām, eju garām mašīnai, pie kuras stāv meitenes vainadziņos (laikam, tādēļ, ka Jāņi tuvu), viņas ierauga cik vecs onka izrāda par viņām interesi un novēršas.. bet es turpinu ceļu mājās, kur ieturēt vakariņās cīsiņus, atceroties veikalā redzēto rudmati ar sarkano ziedu matos..

Monday, June 2, 2014

wolf

illustration for a boook.

what about is that book?

Iegrāmatošanai: man zobam, kas sastāv pārsvarā no blombēm, nolūza gandrīz vienīgais dabīgais materiāls - zoba stūris. Kā saprotu, uz šā gabala, kā jau uz stūra, balstījās blombju konstrukcija. Tas ir sestais zobs, tieši tas uz kā mēdzu kožļāt ēdienu. Ēdu un dzeru uz vienu pusi, kā tāds pusparalītiķis, lai nekas nepiesakartos jūtīgajam nodevīgajam caurumam zoba stūra vietā. Zobārste kā parasti ir dekrēta atvaļinājumā.. tas ir savdabīgi, taču katereiz, kad man kaut kas notiek ar kādu zobu, viņa pamanās aiziet dekrēta atvaļinājumā. Jūtos nedrošs un pietuvojies par mazu soli lielajām sāpēm, kuru saknes meklējamas dziļā bērnībā. Iespējams tieši tam laikam, kad manī radās izjūta, ka zobu zudums tikai uzrāda mūsu katra tuvošanos neizbēgajam liktenim - nāvei.

Tikmēr es šķūnī mēģinu pārtaisīt virpu, lai uzvirpotu diezgan muļķīgus puļķus krēslu kājām, lai tie nešvīkātu grīdu cilvēkam no televīzijas. Muļķīgi šie puļķi ir tādēļ, ka līdzīgus var par lētu naudu nopirkt veikalā. Bet varēšanu no nevarēšanas, šoreiz, šķir tikai divi milimetri.

Monday, May 5, 2014

Fly

Here is a fly or the fly.. whatever


and lot of sugar, and very small window


Iegrāmatošanai: Šodien dzivojos visu dienu pa Aināra darbnīcu. Nu labi, nav tā viņa, bet tā vai tā tur bija neredzēta jautrība visas dienas garumā. Saprotams, tas iespaidoja kvalitāti. Nez vai pie vainas Mikrofons, vai Pingvīns, vai alus + balzāms, vai brīvdienas, kas nekā neiespaido galdnieku darbā nākšanu un alus dzeršanu. Vispār savdabīga kompānija. Mikrofons - students/ķīmiķis, Pingvīns - koncertmeistars, Seŗoga - tuŗaga ar neraksturīgiem tetovējumiem, kas strādājis par brigadieri atbildīgos amatos un dzenājis moldāvus.. par pārējiem nezināšu, viņi no cita darbnīcas stūra kā piem Janka, kas drāžas ar erotisko masāžu masieri, vai Džogoviča zēns viss notetovēts ar japāņu heroglifiem un pa vidam pa darbnīcu uz invalīda mopēda braucošais īstenais darbnīcas īpašnieks, kas nemaz necenšas savai invalīda formulai lietot bremzes un ar kuru labāk nedzenāt jokus par žīdiem. Naudu gan man atkal pēc darba dienas neiedeva. Uz konta gāds grasis vēl turās. Aizbraucu ar veļļuku šodien uz Super Neto. Izrādās tur stipri mazākas cenas kā Alfas Rimčikā.. nu, bet kas ta man nabadzīgam pusmāksliniekam vēl dzīvē vajadzīgs, ja ne lētāka nekvalitatīvā lumpeņu paika?! Tagad sēžu un ēdu rupmaizi ar ābolu.
Vakar es laikam uzveicu kārtējo savas dzīves bezjēdzīgo iepīšanos - pieteicos gluži par velti ilustrēt grāmatu.. nezinu, kas no tā visa sanāks. Briesmīgākais ir tas, ka grāmata ir domāta bērniem. Eh! Un es par to nesaņamšu ne pusgrasi paostīt, bet nu tāds mans liktens, kā smej. Es gan tomēr ceru, ka tur kaut ko sanāks uzzīmēt. Visp es vakar vakarā, neskatoties uz baiso aukstumu, aizvilkos uz centru palūrēt kino, kas bija jārauga uz Splendid Palace sienas. Tik tālu tomēr netiku, jo braucot pa līkumu līkumiem gadījās braukt garām Vērmanītim un tur saklausāmās skaņas man skaidri un gaiši norādīja, ka jāmeklē vieta kur pieslēgt savu divritenīgo draugu un doties nosalt līdz nāvei. Tīkla ārēs kaut ko pa acu galam biju manījis, ka būšot viena islandiešu indī grupa, bet es biju sen paspējis to aizmirst. Un te nu tā bija. Atradu kur nosēst vidējā rindā un ļāvos parastajām skumjām. Mūzika aizrāva.. nu, bet man vacam "vēnu griezējam" jau daudz nevajag. Sēdēju, domāju par savu bezmērķīgo dzīvi, kas plūst nekādā virzienā un nesola nekādus pat blokmāju prusaku bonusus. Apskrubināju iespējamos, simtreiz neiespējamos variantus, ko darīt, lai ko darītu. Apkārt bija tik daudz daiļu, labsirdīgi nosakņotu, ar dzīvi apmierinātu meiteņu.. kas man lika atcerēties, ka šogad ar seksu esmu nodarbojies tikai divas reizes un tālākā nākotne man sola tikai klostermūka impotenci. Pie šīs te grupas Mammút dziesmas Salt visp biju sagruzījies jau tik tālu, ka palaidu nepieklājīgu pinkšķi. Kārtējo reizi bija iemesls nopriecāties, cik labi, ka esmu viens pats un neviens neredz mani piņņājam. Nākošā grupa The Sound Poets, kaut kāda geju un hipsteru mūziciņa. Brīžiem atgādināja Pienvedēja piedzīvojumu dziedāšanas manieri, bet bezbalss daļa īsti nevarēju atcerēties, ko atgādināja. Onka dziedāja par visādām sevis utt pārvarēšanām (tādi tipa terapētiskie teksti). Publika man par brīnumu zināja visus tektus no galvas un ļoti dzīvi jūsmoja. Izskatījās, ka šī grupa ir sabiedrībā zināma. Nu lai tā būtu, es tā pat ganos citos mūzikas lauciņos un diez vai kādreiz šos vēl sanāks klausīt, bet jaunās modes izzināšanas nolūkos noklausījos līdz galam. Dodoties pēc sava cisku driļļa biju tik drausmīgi nosalis, ka biju gatavs piesūkties katram tuvumā esošā cilvja termosam (un tādu termosaino, pārsvarā meitenes, bija daudz). Mani zobi klabēja tik ļoti, ka pāris reižu iekodu sāpīgi sev mēlē. Kad slēdzu vaļā divriteni, blakus esošās velo meitenes savā starpā runājās, ka brauks tūlīt pāri Daugavai uz mājām un tur kurinās krāsni.. Ui, cik labi, ka man nav jābrauc pāri vējainām upēm un vēl jākurina krāsni, jo kamēr to darītu no drebināšanās jau būtu nokodis savu mēli.. kaut gan meitenes bija tik daiļas, ka ja kāda no viņām mani paaicinātu kaut ar acs stūrīti, es būtu gatavs traukties līdz arī bez mēles. Atpakaļceļš mājup mani sasildīja. Vefā mobīlo telefonu māja rādīja +4 grādu.. likās, ka esmu pārskatījies un domāju, ka ir - 4, bet nekā. Realitāte kā parasti atšķīrās no tā, ko es par tādu uzskatīju.

Sunday, May 4, 2014

Carving

I made this carving for an exhibition:




It's about corner

Sev neraksturīgos tempos uzveidoju kokgriezumu muzeju naktij. Muterīte pat nobrīnijās, ka šis darbs esot izticis bez "dzemdību sāpēm" - tāds lūk viņai izteiksmes stils. Aizsūtīju bildes "Sarkanajam stūrītim", bet neviens man neko neatbildēja. Cerams, ka šis pasākums neizrādīsies bezjēdzīgs, jo vēl viens putējošs krāms uz sekcijas augšas man patiesi nav vajadzīgs. Bez tā, varu iegrāmatot, ka pie mums ir zvērīgs aukstums. Neskatoties uz to, Saule spīd un kaut ar ik pa laikam kādu pelēkāku mākoņu uzplūdu dēļ liekas, ka drīz būs lietus, tomēr laiks vilina pamest šķūni. Pabeidzis griezumu, šo dienu izmantoju izklaidei - aizbraucu uz Kalngali ar veļļuku ievērtēt jūru un pavingrot ķīniešu stilā (astoņi brokāta gabali, taiči solis un vienkārši kilometrs ar basām kājām jūrā un acīm debesīs). Rezultātā pat apbraucu apkārt Kīšezeram (smago mašīnu nenotriekts). Šodien gan atkal atmodās manas suicidālās tieksmes.. bet ar to es neko nevaru iesākt, tā pat kā ar visu pārējo savā trauksmaini nabadzīgajā dzīvītē. Rīt jādodas haltūrā, ja vien Ainārs nebūs aizgājis zapojā un tamdēļ aizķēries laukos. Cerams tikšu pie kādas kapeikas paikai.