Wednesday, August 13, 2014

images

Images for a client:


dreaming hare with crown and eyelashes


same cats with different head-dress


same unicorn with different leg position

Iegrāmatošanai: Naumaņa Dienā blograksts "Cirvis gaisā" atgādināja man, kā es viņu pirms pāris nedēļām redzēju gaidot pretējā Brīvības ielas pusē, kamēr pārslēgsies luksofors. Pēc kārtējās vārdu apmaiņas ar muterīti par saimniecībā lietojamajiem instrumentiem, biju aizkāpis uz Kuršiem un tagad pie luksofora stāvēju vienā rokā turot 2 kg veseri, bet otrā cirvi. Man mugurā bija oranžs t-krekls un nodriskātas, no džinsiem izveidojušās šortas. Domāju, ka maniaki izskatās savādāk. Naumanis bija priecīgs, taču izskatījās neveselīgi. Pirms gadiem 10, kad redzēju šo pēdējo reizi, viņš izskatījās daudz veselīgāk, taču nepavisam ne priecīgs. Laiki mainās. Tā arī man - Ainārs mani ignorē un tas nozīmē, ka man draud bada nāve (cerams, ka vismaz meitene no Ņujorkas samaksās par šiem daudzreiz pārzīmētajiem pigoriem). Kaspars savācis manu vienīgo pelnām instrumentu, kuru gan es nemāku izmantot peļņai - gravieri, un nozudis plašajās dzimtenes perifērijās. Vita plāno laulības reģistrāciju, bet Santa gaida bērnu.

Thursday, August 7, 2014

Prints for Inessa

Made prints for Inessas child's room.






carousel horse, cats, hare and two hares, unicorn in one strip will be on a pillows for a kids.. perhaps

Iegrāmatošanai: pa šo laiku esmu bijis piedzēries līdz nemaņai un izvārtījies vemdams pa pusi Biķernieku meža.. par ko nejūtos labi un to atminoties sarkstu vēl joprojām (kaut arī to neviens neredzēja). Nogāzis gatavi samontētās mēbeles darbnīcā, par ko paliku bez algas un laikam bez darba (ko lai dara, tas, ka esmu kreisrokains neveiklis ir pierādījies jau agrāk). Esmu noliesējis tik ļoti, ka jostai vairs nav caurumu sprādzei, lai to varētu pievilkt vēl vairāk. Puse no manas istabas ir aizņēmušas tukšās minerālūdens pudeles, bet otra puses ar vienkārši haotiski izmētātiem radošajam procesam nepieciešamo. Turklāt, tam bardakam beidzot pievienojās skeneris un jauni Poi, ko uzsauca Ilona. Man gan jau ir divi paštaisītie, bet tā kā Poi griešanas mācīšanās pasākums ir par brīvu, tad godīgi vien bija tos nopirkt no trenera, lai viņam vismaz kāds labums no tādiem haļavščikiem. Rīta vingrošanas trenerim Uzvaras parkā biju aiznesis ābolus no dārza.. viņš kau tā nebija priecīgs mani paciest savā tuvumā, kaut ar to pārāk neizrādīja. Uz Lielupi braukt vingrot man vairs nav spēka, jo manam mentālajam nespēkam nu pievienojies arī fiziskais. Cerams tas pāries. Lai to kā veicinātu, piereģistrējos oho portālā. Man gan liekas, ka pret tāda veida "zālēm" esmu rezistents un laikam tādēļ nekā aizraujoša šajā oldskūl noformētajā vietnē nesastapu. Varbūt jāpamēģina atkal aizkāpt uz bibliotēku. Tiesa gan, lasīt man patīk sēžot ābelē, bet es to jau sen kā nedaru, jo vienīgā ābele, kurā var lasīt ir pie muterītes loga, bet viņa hroniska smēķētāja būdama, ik pēc piecām minūtēm iet pie loga smēķēt un, kas pretīgākais, tad sākas atkrēpošanās tā, ka pus rajons to dzird.. bet lasīt, kad lejā kāds atkrēpojas un spļauj tur pat tev zem kājām, ir kaut kā lasīt prieku neveicinoši. Vide nosaka tik daudz, ja vien neesi kāds meditāciju gīks.

Žirafe ar lauzto kaklu.


Žirafe vēro Daugavu

Šodien visu dienu bakstījos ap ilustrāciju kādai grāmatai. Pēcpusdienā nosūtīju pabeigto zīmējumu uz foto salonu, lai izprintē. Man patīk digitāli sazīmētās lietas redzēt izprintētas, lai arī tas kā tiek izprintēts fotosalonā nebūt nelīdzināsies tam, kā tas būs iedrukāts grāmatā. Lai paspētu līdz foto salona slēgšanai savākt savu garadarbu, nācās zvērīgā tempā mīt pedāļus no Teikas līdz Valdemāra 25.. bet asfalta slapjums šo pasākumu darīja ne tik vien diezgan netīkamu uz drēbēm lidojošo dubļu dēļ, bet arī tādēļ, ka ja rastos vajadzība pēkšņi bremzēt, tad tas būtu kā ar slidām pa sviestu. Lai vai kā, šitā skrienot, man bija nelāgs čujs, ka kaut kas nebūs labi.
Veļļojot pa Senču ielu, savā priekšā pamanīju mētājoties gluži sausu (tātad tikko pazaudētu) mīksto rotaļlietu - žirafi. Paķēru to ar domu, ka varbūt te pat aiz slīpuma sastapšu kādu muterīti ar žirafi zaudējušo izklaidīgo atvasi, bet tā vietā, no Statoila braucošais melnais mersis mani gandrīz pataisīja par pļacku. Es slīdēju, viņš slīdēja un tā mēs kā aizbergs(nu, mersis) un Titāniks (es ar savu rokā sažņaugto žirafi) traucāmies viens otram pretī.. šoreiz tad bija kā citā filmā, jo es paliku dzīvs un kustēties spējīgs tik ļoti, ka neatskatījies maucu prom fotosalona virzienā. Tā ar nomaucu ar rokā sažņaugtu žirafi līdz pašam salonam un paspēju tur ierasties veselas septiņas minūtes pirms slēgšanas.
Laiks sāka skaidroties un debesīs starp pelēkajiem mākoņiem pavīdēja pa kādam zilam debesu pleķim. Tā kā mājās doties vairs vēlmes nebija, jo fotčenē redzamais zīmējums bija pietiekami labs, iestūķēju žirafi somā un atstājis tās galvu ārpusē, devos Kongresu nama virzienā uzlūrēt futbola dzenāšanas pasākumu, vispirms izvizinoties pa kluso centru. Mazajos futbola laukumiņos nekā interesanta nenotika (nu labi, patiesībā jau man futbols nevienā acī neinteresē, bet darīt ta ar nebija ko), taču uzzināju, ka liela daļa Rīgā esošo milzu plastmasas gliemežu savu mājvietu tagad atraduši Medicīnas muzeja zālājā. Par ko varen nobrīnījos. Pasēdējis un pavērojis parkā esošās strūklakas šaltis un iesmīnējis par no somas ārā lienošo žirafes galvu nospriedu, ka nebūt par ļaunu vēl izvizināt žirafi pa tuvākajām apkaimēm. Sākumā aizšāvām uz krastmalu. Tad izdomāju aizvizināt žirafi uz Ķīpsalu. Aprādīju peldbaseinu, izstāžu kompleksu un aiz tā esošo kempinga vietu, kurai blakus kā reizi bija kaut kāds skeitot iemācīties gribētāju tusiņš. Aizvedu uz ģipša rūpnīcu. Kā arī pie vienas mājas vēl jo projām esošo veco Zimu uzlūrēt - tas uz Matrožu ielas. Aizbraucām līdz Matrožu ielas galam ievērtēt modernās arhitektūras brīnumu, ofisu turēšanas vietu, kas atgādina alus mučeli. Ostas skati saucās. Apakšā ir restorāns tiem pašiem biezajiem, kas tur ar jahtām vizinās, bet soliņu, kur sēžot varēja lūkot pār likteņupi apbrīnojamo ostas ainavu, bija aizņēmis kaislīgu bomžu pāris. Apmetot loku ap spoģuļaino alus mučeli, paošņājot no restorāna virtuves nākošo aromātu un uzlūrot caur stikla vitrīnām laikmetīgās gleznas, izdomāju uztaisīt selfiju ar žirafi un divriteni.. nu, tas jau redz bija tikai sākums, tālāk sekoja foto sesija ar: žirafe lūkojas uz daudz logu graustu, žirafe lūkojas uz Rīgas vecajiem torņiem, žirafe lūkojas uz jaunajiem Z-torņiem, žirafe lūkojas..


Žirafe lūko graustus

Iegāju Olimpijā iepirkt kalorijas ekskursijas turpinājumam. Kalorijas bija noslēpušās tipa franču bagetē un litrā dzeramā jogurta. Priecīgs par kalorijām, novietojos acu skatiena attālumā no sava pieslēgtā divriteņa, tajā apaļajā soliņu rindā pretī Olimpijas ieejai. Kā jau cilvēkam, kuram pieder iekārojamas lietas, arī man uzradās draugi. No sākuma tie bija zvirbuļu, kas ķēra krītošās maizes drupačas. Tad uzradās balodis, kas dzenājot zvirbuļus nolēma, ka jāķeras bagetei pie labākā gala, lai arī tas atradās man rokās.. līdz pie manis piekāpa arī topošais bomzis un palūdza apmaiņā pret cigareti nodzerties jogurtu. Tā es izdāļāju savus kaloriju krājumus. Topošais bomzis iedeva konču, kas ir man kabatā vēl jo projām, bet balodis un zvirbuļi bagātīgi nokakāja asfaltu pie manām kājām. Pavadījis gandrīz stundu muldot par pasaules niekiem un barojot dzīvās radības, es saņēmos nākošajam ekskursijas etapam - ja jau ekskursija, tad ekskursija, es teicu žirafei, kuras esamību nebija pamanījuši ne putni, ne jogurta izdzērējs. Uzlecis sava divriepainā rumaka mugurā traucos taisnā ceļā (cik nu mani ceļi mēdz būt taisni) Vecāķu virzienā. Pa ceļam atrādīju žirafei Sarkandaugavu, tad mazliet Mežparku.. zooloģiskā dārza stūri un veselu lērumu tautas, kas bija nākušas tusēties Mezparkā sakarā ar es neesmu pārliecināts ko, bet laikam ka Līgo. Būtu zinājis, ka tur tāds jandāliņš, būtu braucis kā savādāk, bet tā kā esmu izkritis no laivas, tad zināt neko tādu nevarēju un savilcis skābu ģīmi lavierēju starp mammām, tētiem, ratiem un visu pārējo, kā pārvietošanās vektoram ir kāds sakars ar Brauna kustību. Ticis cauri šim jandāliņam traucos pretī savam mērķim - Vecāķu pludmali. Vecāķos es protams nonācu bez bēdu. Uz pludmali pat ved dēļu celiņš. Ir tikai vien savdabība. Tur, pa šo celiņu, cilvēki mēdz vadāt savus četrkājainos kakājošos draugus. Tur ir baigi jāuzmanās, kur liec kāju, jo liekas, ka šo celiņu uzdevums ir būt par vietu, kur izkakināt suņus. Viens kļūmīgs solis un esi brūnajā. Iedomājieties, kā es sabijos, kad pie šī kaku celiņa piejāja divi džeki uz zirgiem! Par laimi viņi nogriezās un izjādi pludmales virzienā turpināja pa kāpu taciņām.


Žirafe lūko saulrietu

Pludmalē nonācu īsi pirms saulrieta. Paskatījies uz garām staigājošajiem pensionāriem un viņu suņiem, un dažām retām meitenēm, sagaidīju saulrietu. Foto ar žirafi, kas lūkojas uz saulrietu neizpalika. Daži cigun vingrinājumi stīvajiem locekļiem un vedu žirafi atpakaļ. Pāri suņu kaku pludmales celiņam, caur Vecāķiem, garām Ziemeļblāzmai, caur cilvēku pilnajam Mežparkam, caur cilvēku tukšajam biezo māju Mažparkam, garām kapiem un Gaujas ielas darbnīcām, caur Lielajiem kapiem uz Hospitāļu ielu. Lūk, esam klāt. Es izņemu žirafi no somas un nolieku aptuveni tajā vietā, kur paņēmu. Ekskursija ir beigusies un man žēl no žirafes šķirties. Gribu žirafi nolikt, it kā tā sēdētu, bet tās kakls ir iekšpusē pārlūzis un žirafe izgāžas ļengani visā garumā uz asfalta kā nogurusi no gara ceļojuma.


Atbraucu mājās īsi pirms pusnakts. Uzlieku uz ceļiem elastīgās saites, lai rīt varētu paiet. Ieslēdzu datoru. Atveru feisbuku, bet tur rakstīts, ka šodien esot starptautiskā žirafu diena. Laikam, tas kāds joks.

Sunday, July 13, 2014

yesterdays cat

I redraw yesterday's pencil cat with bool-pen:


and little GIMP work

iegrāmatošanai: kruta, šodien mana pēdējā diena Luksemburgā. Esmu degradējies līdz nevar-iedomāties-kur-vēl-tālāk: no rīta sex, tad atkal.. pēc tam madeiras vīns ar Laimas tumšo šokolādi ar granāt ābolu sēkliņām (tumšā šokolāde Laimai ir vienīgais, kas vēl garšo pēc kaut kā nebūt, pārējais, lai kā ar tas nebūtu nožēlojami pretīgi, ir pārvērties par ķopšveidīgu eirosūdu bez identitātes un struktūras, un, protams bez paša galvenā - garšas. Zin, ja man jābojā zobus, tad tas jādara patīkamu iemeslu vadītam, nevis kādu nesaprotamu nacionāl-absurdu tieksmju pārņemtam). Oki, vēl arī baisi dārgās končas no melnās šokolādes un balzāmu pildījumā, ja ieliek tās ledusskapī, garšo mazāk pēc ķopša kā viss pārējais. Pēc tam, neizlienot no gultas, atkal madeiras vīns. Piesvempjos līgodamies no gultas un uzlieku kaut kādu manierisku portugāļu dziedoni Jorge Ben uz Gaujas grabēt un saprotu, ka esmu piedzēries. Tā - no rīta piedzeries un vēl no tāda liķiera kā Madeiras vīns, ēdot šokolādi un klausoties kaut kādu bullšitu.. Hesus! Nu labi, pēdējā tak diena. Rīt uz "mīļoto" dzimteni. Fuck, tur tak būs tāda pati žopa kā vienmēr. Es negribu ne tur, ne šeit, ne pat Madeiru.. gribu Ņujorku vai Honkongu. Eh.. Ave pesimisma, bezcerības un nabadzības māte - dzimtene!

Vakar bijām ekskursijā uz Bambesch mežu. Nu, Vita jau ir starā par to, bet es, kā parasti, visur saskatu tikai to garlaicīgo - nu tas pats Biķernieku vai Šmerļa meželis vien ir, tikai koki citi, ne tik aizdirsts un pa kādai dzivai radībai izskrien. Labi, vakar paveicās redzējām stirnulēnu, kā reklāmas fotkā un vairākus trušus (ko Vita neredzēja savas redzes defekta dēļ). Plēsējputnu, kas varētu būt pūce vai tāds smaganējs vanags un pavisam izdzīvošanai neparedzētos meža baložus. Un tikai vienu pastaigu baudītāju, kas ar pirkstiņbakstāmo kruttelefonu sēdēja takas malā un mala savas dzirnaviņas franču valodā. Draudzīgi samājāmies. Vēlāk vakarā, dzīvoklī, es sastapu arī četras ērces. Ērces Luksemburgas mežos ir tiešām daudz, turklāt liela daļa esot inficēta. Aizgājām arī līdz Māmeres mežam uz Kopštāles pusi. Tur jau tiešām sākas kas interesantāks, bet zin kā; staigāt pa speciāli ierīkotiem tūrisma celiņiem vienmēr ir mazliet secon-hand pasākums. Tu jau iepriekš zini, ka tevi negaida nekādi nesankcionēti pārsteigumi, ja nu vienīgi kāds neuzmanīgs putns vai satrunējis, krītošs zars dos par sevi zināt. Vienmēr taču gribas būt atklājējam, nevis dzīvajam paternam kāda noaustajā dzīves tepiķī. Šodien dosimies atkal uz Dommeldangi un tad pa leju mēģināsim izklaidēties ievērtējot Grundu. Tikko kā reizi iečekojot savu blog-draugu jaunumus, ieraudzīju superīgu Joannas Concejo nesen zīmēto bildi ar ko līdzīgu, kas mani šodien cerams sagaida - bilde ar šo skatu viņas blogā. Es izdomāju, ka pēdējo dienu jāpavada izpētot populārās lietas, lai zin, ko tautiešiem dzimtenē stāstīt. Citādi neviens nesapratīs ar ko es te esmu nodarbojies, ja klāstīšu savus "nelicensētos" piedzīvojumus. Vēl jau arī gribējās visu ko sarakstīt te, lai vēlāk, vecumdienās, kad smadzenes būs sācis grauzt alcheimers un mietpisonisma vīruss, varētu pārlasīt un kā man neizdevošamies dzīvē gadījies kas mazāk garlaicīgs par to, kādā situācijā esmu lasot šīs piezīmes. Bet pirksti neklausa un rakstīt ātri ar neesmu iemācījies. Tik jāpiemin, ka iela līdz Babech mežam ir taisna kā jaunas meitenes vēna ar ļoti Luksemburgas perifērijai neierastu skatu no vietas, kur jāiet mežā - skats paveras no augšas, iela ir taisna, bet pie horizonta stāv mīlzonīgs tornis un vēl kāda neskaidra būve. Tā ir kaut kāda redzes ilūzija, bet izskatās labi. Un ielu sauc rue de Bois (Meža iela), gadījumā, ja es te vēl kādreiz iegriezīšos. Visaizkustinošākā vieta uz tās ir vecs šķūnis, kas ļoti neiederas vidusslāņa villu vidū. Noaudzis ar efejām, azbestcementa viļņoto lokšņu apjumts pirms nez cik gadu desmitiem (te redz lieto nevis to draņķi, kas postsovjetiskajā šķūnīšu telpā ir norma, te norma ir dabīgais šīferakmens, tādēļ tas skats ir tik zīmīgs) un ar ne rūpnieciski no apaļkoka veidotām pieslienamām kāpnēm, kas atstutētas te stāvēs līdz brīdim, kad šī īpašuma saimnieks nomirs vai pārdos savu īpašumu kādam bankā vai eiroinstitūcujā strādājošam ierēdnim. Un ceļa posmā, kas ved uz populāro galvas vēdinātavu Bambesch ir melnu aitu audzēšanas nožogojums un lauks ar sasētu kukurūzu un ugunspuķu platībām, kurās drīz būs otrās kategorija plastmasas atkritumu novietošanas poligons, kur pagaidām savvaļas truši, kamēr neviens neredz rok savas alas.

Nu labi, pietiks sentimentālu fantasmagoriju. Žvingulis pāriet un jāiet vēlajās brokastīs (nu jau pusdienlaiks gan), tad jāpaveic dzīvokļa saimniecības darbi, jādodas mazajā Grunda iepazīšanas pasākumā un vakarā jākrāmē somas. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, vedīšu dzimtenes biedriem suvenīrus.. iztērēju visu pie Aināra nopelnīto naudu, uz ielas atrastos 30 eirus un strēķīti no Vitas humanitārās palīdzības Austrumeiropas bada cietēju pabalsta.

Friday, July 11, 2014

Cat-sitter

Yesterday I was a cat-sitter. Today I am the cat-sitter. But yesterday I will beeee....

It is very strange cat. Actually, I never see her, because when I come to manage her house things - she hiding from me.


shy cat

Iegrāmatošanai: dažas dienas esmu kaķa kaku savācējs un paikas iebērējs Luksemburgas piepilsētas Bonnevoie nomalē. Tas ir ļoti savdabīgi, bet šīs mājas saimniece, kas uz kādu laiku aizbrauca paciemoties tēvzemē, strādājot Eiropas Couer de justice (Eiropas savienības tiesa) vienā no debesskrāpjiem, šo savu darba vietu var redzēt gan pa mājas augšējiem logiem, gan izejot uz ielas, pa kuru jādodas uz darbu.. tas ir traki, ka tev darbs nepamet pat mājās. Neesmu jautājis viņas domas šajā sakarā. Bet es visp cilvēkiem maz ko jautāju. Toties viņai ir labu grāmatu kolekcija un laikos, kad no sūrās kaķu kaku savākšanas pārguris ieveļos viņas mīkstajā, baltas ādas tapsētajā ādas dīvānā, ir zvērīgi patīkami paņemties lasīt Muntes "Stāsti par cilvēkiem un dzīvniekiem" un gaidīt izlienam no virtuves skapīšu apakšas pašu kaķi.. nu, lai cik es arī nebūtu tā izklaidējies, tomēr kaķis tā arī nav man acīs rādījies. Ja nebūtu kaku, izbārstītos kakātavas smilšu un izēstā kaķēdiena, tad es stipri vien šaubītos vai te dzīvo kāds kaķis. Vispār jau tā ir kaķene, bet ar tiem sieviešu kārtas radījumiem ej nu ko saproti..

Tuesday, July 8, 2014

Clowns night

Last night I saw a lot of clowns.. never saw clowns before in my dreams.


not that kind of clown

Iegrāmatošanai: brīvo laiku izmantoju poi vingrinājumiem uz balkona, tā kaitinot paranoiskos luksemburgiešu kaimiņus, kuri , kā sāku virpināt uz balkona, uzreiz ver ciet savas jau tā pusaizvērtās žalūzijas.. pedāļi bļin, nesaprotu es šito tautu. Pārējā laikā veicu slow parkūra pastaigas pa dažādām, ne vienmēr plašas publikas apciemojumiem paredzētām vietām. Tā svētdien es pieēdu pilnu vēderu ļoti civilizētā, nebūt ne zagšus veidā - mežā lasot avenes. Tas bija virs Dommeldanges un pat virs Beggenes. Beggenē gan arī jau pieēdos violetās plūmes, kuras tur masveidā aug apstādījumos. Vēl tur bija kruts saules pulkstenis uz viena šķūņa sienas - ģērbonis ar visu bruņinieku. Saules pulkstenis atpalika tikai pa vienu stundu no beggeniešu kabatas pulksteņa rādāmā laika. Vēl tur chateau de Beggen vietā bija krievijas vēstniecība vai konsulātas vai visi kopā, kurai pie ieejas atradās plakāts ar visiem orneņveida apbalvojumiem, ko iegājušais varētu saņemt.. vai es pat nez, kādēļ tā pakazuha tur bija uzrīkota. Konsulāta teritorijā es negāju.. ej nu saproti tos krievus, palaidīs vēl kādu duksi biksēs. Tik veikls jau neesmu, lai no četrkājaina kvekšķa aizlaistos un krievi tos ordeņus ar laikam tikai pēc nāves piešķir. Tipa, lai nav jāmaksā ordeņa prēmija. Viņiem pie ziemeļu ieejas tādi niknie ne ta suņi, ne ta vilki, stabu ciļņos attēloti - ar atieztiem zobiem.. bet virs viņiem, stabu galus rotā akmens salātu lapu mudžeklis. Blakus Krievijas iestādes teritorijai bija paputējusi, ar nobrukušu, noaugušu kādreiz cēlu mūri apjozta teritorija, kurā rēgojās kādas ēkas vēl līdz galam neizdēdējušas drupas. Tur es atradu pērli. Pēc tuvākas apskates gan izrādījās, ka tā nav īsta. Ieguvis atklāsmi par to, ka ne viss ir pērle, kas pēc tādas izskatās, uzšāvu tai ar knipi un viltus pērle devās ceļojumā pa strautu, kas tecēja garām apaugušajam, grūstošam nezināmās muiželes mūrim. Es savukārt, raugoties kompasā, devos ellē ratā, kalnā augšā.. gājiens redz bija tik stāvs, ka nācās atminēties Madeiras nedarbus. Tālak gan ne kā tāda vairs nebija. Kādas stundas pa meža ceļiem, kur redzami svaigi pakavu nospiedumi un gan ēdamas, gan pārgatavojušās avenes tonnām vien. Beidzās mežs, sākās rudzu un miežu pļavas. Vienas malā, nez no kurienes uzradušies luksemburdzieši trnniņbiksēs un katras ar savu balto mašīnu.. nezinu, ko viņi tādā nesaprotamā vietā - kauties, mīlēties vai suni kakināt atbraukuši, nav ne jausmas. Padevu labdienas, degunā norūcot "mojen"un slāju taisnā virzienā uz leju, kur spriežot pēc tumšpelēki violetajiem mākoņiem gāza kā ar spaini - atpakaļ uz pilsētu. Pusceļā līdz mistiskajam un man liekas patiesībā neeksistējošajam Eiropas parkam, sākās tāds vējš, ka gāza kokus no zemes. Man acīs vairākas reizes ielidoja kaut kas ass un grūti no acs izdabūnams - lapu gabaliņi. Līdz ar lietus gāzi nonācu līdz 5. autobusa pieturai, kur lai arī displejs neko nerādīja, tomēr bija stikla sienas un, kas pats patīkamākais; jumts un sarkankoka soliņš. Tālāk jau skaidrs - pēc stundas autobuss, tad cits, mājas, tēja ar mirabeļļu vai reinholžu šņabi un Hipnosa valstības valstības. Taču klaunus, tos gan es redzēju sapņos pēc vakardienas nesankcionētajām ielīšanām, sākumā aizslēgtā un kopš 19. gs. bet vēl jo projām uzkoptā žīdu rabīnu kapsētā starp Hemicycle un to torni rue Jule Wilhelm pagriezienā. Un mana pārgājiena katoļu privātskolas teritorijā, kur laikam iet nedrīkstēja, taču, ja pārkāpj pāri apmalei un pārlien no torņa arkas uz kalnu, tur ir gluži jaukas, bet ar lapām un zariem aizbirušas taciņa pa kurām var nokļūt blakus esošā kalna galā uzstādītajā St Joseph statujas iekšpusē. Tās iekšpusē uz augšu ved sienās izveidoti izcilņi, pa kuriem uzrāpjoties nokļūsti pie paša svētā pekām. Tur gan ir plānas šķirbeles pa kurām lūrēt uz visām četrām debess pusēm. Plašākajā, caur kuru lūkojoties paveras vismazāk teiksmainais skats, ir ierīkota baloža ligzda. Pārēja skolas teritorija ir daudz maz sakopta. Var redzēt, ka apmeklētāji te tikai tie, kas pa retam te mēdz uzkopt. Paķēru vienu nozāģētu bērza pagalīti (nu, es tak tomēr pašpensionējies koktēlnieks esmu) un devos meklēt civilizētu izeju. Garus gabalu nogājis ziemeļaustrumu virzienā nonācu pie dzeloņstiepļainas sētas, aiz kuras bruģēts celiņš, kā viens gals nonāk pie svētās Sofijas privātskolas kalna augšā, bet otrs pusceļā beidzas ar brīvo kritienu klins pakājē - nogruvums ir to patraucis kādus nezpadsmit metrus virs rue de Neudorf. Es gan apgāju šo izgruvumu (neba nu man par tādiem niekiem mest plinti krūmos) un nonācu pie celiņa daļas, ka iziet pie pašas ielas. Tur protams zīme, ka te gājējiem slēgts. Jopcik, bet man piemetās gluži nevaldāms un neticams vadātājs. Nogājis kādus piecdesmit metrus ieraudzīju pamestu mājeles pagalmu un nelēmu, kamēr neviens neredz, ievērtēt aizgājušo iedzīvotāju dzīves telpu caur pagalma durvīm. Nu tur viss bija bēdīgs, bet rūšu rāmīši vēl turējās un sienu krāsa un iekārtojuma formas liecināja, ka iedzīvotājiem bijusi diezgan smalka, taču pieticīga gaime. Kopēja atmosfēra radīja tādu kā sērīgi pacilātu noskaņojumu un es devos ievērtēt virs mājas eošo, terasē esoš mazdārziņa pleķi un ko veda ļoti šaurs no plakaniem akmeņiem veidots, bet aizaudzis un pabrukušas kāpnītes. Turoties pie kaimiņu kāpnīšu sarūsējošām margām uzrāpos pirmajā terasē. No tās, apskatot vai kāds nav mani piefiksējis, pa tādiem pašiem pakāpieniem un margu - trubu, uz otras terases. Tur koku ēnā graciozi, gluži kā kājminamās ērģeles pārmežojušās zemeņu lapās stāvēja aprūsējis milzu elektriskais grils. Gluži blakus kāds ieslēdza trimmeri un es satrūkos, ka tikšu pieķerts. Taču ātri atguvos, ka mani no pļāvēja šķīra diezgan pamatīgu krūmu puduri un es esmu ēnā, bet pļāvējs gaismā. Turpinu ceļu augšup un ieraugu ko vēl neparastāku. Tā ir bijusi gandrīz fentezī mājele ar lieliem (nu, cik to laiku logu veidošanas tehnoloģijas to ļāva) logiem. Daži logi ar no violetiem stikliem veidotiem krustiem. No jumta palikušas ir tikai sijas un plankas, pārējo laikam noplēsuši mantkārīgie kaimiņi pēc šīs ēkas, reliģiskā fanātiķa nāves. Stikloto daļu rūtis gan palikušas abos mazās ēkas stāvos. palikuši ir arī metāla statīvi ar krustiem, milzu ar lietiem krustiem veidotu ķēdi ēciņas stūrī. Zem no jumta nogruvušo dēļu kaudzes rēgojas ārā sapuvis plāna matracīša gals.. uz sienām ar brūnsarkanu krāsu reliģiska satura uzsaucieni. Asinis, ja kas, kad sakalst ir tieši tādā krāsā. Bet netālu rosās trimmētājs un troksnis, kas rodas man spiežoties starp plīstošajām drumslām var tik sadzirdēts, kad tas pēkšņi izslēgs savu tarkšķi.. bet onka ir te pat aiz krūma un es dodos pa aizaigušajām, pērnām lapām nobirušajām akmens plāksnīšu kāpnītēm atkal uz augšu. Pāri zemajiem žogiem un vanagu apēstajiem vistu spalvu pleķiem pie klintīm, kur sūcas ūdens un rudens un kur ziemas lietus gāzes no nez kurienes sanesušas kaut kādas restes ar krustiem pa vidu. Tādas pašas kā tikko pamestajā stiklotajā katoļa zvērnīcā. Tālāk arī šur tur redzami terašu veidojošie akmeņu sienas, kas nav tik noauguša kā lejā, jo te lielāka ēna no lielajiem kokiem neļauj pārāk saaugt zālei. Un tā nesaprotama dzinuļa vadīts, tiecoties tik uz augšu, turoties pie zariem un sūnām noaugušajiem līkajiem koku stumbriem, nonāku.. atpakaļ uz St Joseph takas.


Wednesday, July 2, 2014

Two pic

At last I finished illustrate first phase of a book affair. Now it's break for some time. Last image I colored at the Luxembourg.  It is not very comfortable to do it with the laptop.



parrot and hare-thief

Iegrāmatošanai: beidzot esmu atkūlies līdz Luksemburgai. Nevar jau Vitu mūžīgi valkāt aiz deguna ar solījumiem, ka tūlīt, tūlīt došos. Patiesībā šī jau ir ceturtā diena. Pēc atbraukšanas bija uznākušas fobijas lēkmes, kas pamazām norimst. Nesaprotu, kas tam bija par iemeslu. Sen nebiju to murgu piedzīvojis. Apzinos, cik tas ir zvērīgi stulbi, bet neko ar sevi nevaru iesākt. Vita par laimi neko nepamanīja. Brīvdienas pavadījām sestdien veikalos, kur neko man piemērotu neatradām, bet svētdien (cik gan labi, ka te veikali nestrādā tik uzcītīgi kā pie mums) devāmies mežu pastaigās. Nebiju tādus gabalus gājis jau nez cik sen. Bija iemesls iepārdzīvot, ka nav tam piemērotu apavu un tādā garā. Iekāpām vienā bufetē bulku nopirkt. Par bulkas sagriešanu - tas ir iegāšanu aparātā un pogas nospiešanu, šie prasa 50 centus. Es vēl ieraudzīju smukrausīti un gribēju arī to, bet kā par diviem tādiem ierubīja ceņņiku 9 eiras, tā mēs izdomājām, ka neko tādu vairs nevēlamies. Luksemburgas baltmaize gan man labāk patīk par dzimtenes, taču ir nianses. Un man ir kaut kādas tieksmes atrasties vietās, kur ir smagi ar tējas iepirkšanu. Te, tā pat kā Madeirā, tēju ir jāmeklē ar uguni, bet ja grib labu tēju, tad arī tas nepalīdzēs. Un vēl viena līdzība ir tā, ka lai ari Madeiru sauc par ziedu paradīzi, Luksemburgas piepilsētas ir ziedošākas un dekoratīviem apstādījumniekiem un daiļkrāmiem bagātākas. Par ziedoņa salīdzinošo ilgumu gan nevarēšu neko teikt, taču plūmes un ķiršus, un arī korintes te uztver kā daiļum augu, ko izbadējušies vandāļu lauzīt nemēdz. Tādēļ es paēdu pa druskai no katra. Korintes bija patiesi labas Straasen piepilsētas apstādījumos.. vai arī tā bija Bertrange.. nezinu. Vakardiena un šodiena pagāja krāsojot vecajā Gaujā papagaili grāmatai. Gandrīz necerēju, ka vecīte šo lidojumu pārdzīvos, bet šī turas uz goda. Lai ar dīc kā kokaīnu piešņaukusies lapsene. Tagad jādomā, ko darīt tālāk. Ja nebūtu uzmeties apkaimes iepazīšanas slinkums, tad viss būtu labi, bet šī pilsēta man uzdzen letarģisku slinkumu. Kaut kas neveselīgs ir visos šajos miljonāru zieddārziņos, laipnajās un nesteidzīgajās lielveikalu kasierēs, un vienmēr visur aizvērtajās logu žalūzijās.

Monday, June 16, 2014

Poi for me

I made Poi!


Ohoi, Poi!

Iegrāmatošanai: baudot vasaru ieraudzīju purniņgrāmatā paziņojumu, ka iespējams pamācīties griezt Poi gluži bez maksas un gandrīz te pat - Rīgā. Aizbraucu un sāku grozīt. Atkal sajutos kā garīgs invalīds un kārtējo reizi nonācu aci pret aci ar savu veco no visiem slēpjamo novecojošo smadzeņu īpanību; ļoti lēni apgūt jaunu informāciju. Un šo apgūšanu jo sarežģītāku padara fakts, ka viss griežas. Nu labi, ar mani vēl nav tik traki kā piem. ar manu māti un šī rajona visām vecām tantēm, kurām visu laiku griežoties un reibst galvas. Divas poi nodarbības esmu nogājis. Lai cik tas viss būtu bezjēdzīgi, tomēr šī ir kārtējā bezjēdzība, kas man tīk. Tā, ņemot talkā savu nesen sačibināto virpu, tenis bumbeles un Gandrā nopirkto 2 metru kāršanās striķi uztaisīju poi verķus, ko grozīt brīžos, kad gribās ko pagrozīt. Vakar, pēc haltūras, kā reizi aizšāvu uz Vecāķiem pavingrot ķīniešu stilā un pavirpināt poi. Vējš bija traks, bet tas nekas, jo traks vējš ir tieši tas, kas napieciešams, lai es justos dzīvs un mazliet laimīgs.
 Haltūrā Ainārs ieminējās, ka vārda dienā to apsveikusi Signe (izmantojot soc tīklu, kuru uzaudis draugiem elvē). Viņs jautāja vai es tādu atceros. Tas varēja būt ap 2001. gadu. Es biju īslaicīgi pamucis no Sauriešu (nu, vai arī Upesleju) slimnīcas 7. rezistentās tuberkulozes nodaļas, lai brīvdienās nedaudz atcerētos kā izskatās civilizācija ārpuss slipmnīcas garajiem gaiteņiem ar visu laiku klepojošajiem, kājas šļūkājošajiem, dzeltenīgās sejas krāsās un visādās rūtainās pidžammās tērptajiem mirējiem. Vecrīgā sastaptie Ainārs un Aleksandrs un varbūt arī Viesturs, vakara noslēgumā kā parasti bija nobāzējušies Alā. Detaļas jau sen ir padzisušas kopā ar noārdītajiem neironiem, bet atceros, ka kopā ar Aināru Alas lejā, runājāmies ar divām meitenēm. Viņas bija nedaudz saposušās un vienai pat kaut kādā sakarā bija puķes (no šīs meitenes man atmiņā saglabājies nav nekas vairāk kā tikai kruzuļu frizūra un mazliet apaļīgās ķermeņa formas. Viņas gara pasaules īpatnības vai nu mani neinteresēja vai arī es tā biju piedzēries, ka nebiju tām pievērsis pienācīgu uzmanību, vai arī tādas vispār nebija). Toties otra - Signe, mani reāli besīja. Viņa, mazliet tumsnēja, čigānu tipa meitene, studēja vēsturi neklātienē un neieredzēja vīriešus (nu, tā viņa apgalvoja). Nu un kādas tad tur var būt galda runas meitenei ar tādu dzīves nostāju un no slimnīcas pamukušam, muļķīgas grāmatas salasījušamies diloņslimniekam?! Turklāt, visi stipri neskaidrā stāvoklī. He he.. pilnīgas auzas, kas beidzās pretī operai esošajā tramvaja pieturā. Viņa mani noskūpstīja uz vaiga un nākošā reiza, kad es par viņu ko uzzināju, bija info no Aināra, ka viņiem esot bijis anālais seks, bet Aināram neesot nogājis. Un vēl vēlāk es redzēju fotčeni, kur abi sēž vienā blokmājas dzīvokļa gultelē. Un vēl vēlāk uzzināju, ka Signe jau sen atgriezusies pie sava bērna tēva.

Saturday, June 7, 2014

cat

cat for a book:


red cat is angry cat

Iegrāmatošanai: šodien darbs darbnīcā. Ainārs atstāja mašīnu servisā, jo no tās nāca ārā kaut kādi neregulāri trokšņi, kas autobraucējiem liek iespringt. Nu, man kā riteņbraucējam poh. Esmu stipri vien apreibis. Darbnīcā ar Aināru ierāvām aliņus. šamējais vēlāk pārgāja uz Jāgermeister. Es gan nea. Nu, tā kā mana izklaide ir atkarīga no citu labvēlības, tad kā bija tā bija. Pēc darba darbnīcā, gājām pamazām cauri Čiekurkalna un Teikas alus iedzertuvēm uz Alfas pusi. Tur nonācām diezgan "silti". Atradām vienā no šī labirinta veičiem Aināram maiņas čības. Brīnos, kā mums tas izdevās. Un nopirkām arī kūku viņa sievai (ak šī visur esošā vainas apziņa) un "kartupeli" šim pašam, ko grauzt pa ceļam 40. autobusā. Es vēl uzjautājos pārdevējai, vai viņi ir nokrāsojuši pie kases stāvošajam kaktusam dzeloņus violetus, bet viņa atbildēja, ka strādājot šeit pirmo dienu, tādēļ neko nezinot... traki. Es pavadīju Aināru līdz pieturai, kur sagaidījām 40. autobusu. Pieturā aplūrējām visas seksuālo uzmanību piesaistošās meitenes. manu uzmanību saistīja beibe sarkanā, ar spāres tetovējumu uz labās kājas potītes un tiltiņa pīrsingu ausī. Kamēr mēs gaidījām autobusu, viņa runāja pa telefonu, bet kad autobuss pienāca, tad runāšana mitējās un viņa iekāpa tur pat kur Ainārs. Es aizgāju mājās, pārģērbos izejamajā kreklā un devos atpakaļ uz Alfu iepirkt paiku nākošdienai. Cīsiņi un baltmaize ar atlaidi ir paika nākošdienai. Pie kases bija divas draudzenes, no kurām vienai bija rudi mati un izaicinošs prikids. Es iztēlojos, kā paņemu viņu aiz ausīm un matiem, un seksuāli pašapmierinos izmantojot viņas sulīgo lūpu ietērpto muti.. Tikmēr, kamēr darbojas mana iztēle, rinda ir pavirzījusies un meitenes ir prom. Pa ceļam uz mājām, eju garām mašīnai, pie kuras stāv meitenes vainadziņos (laikam, tādēļ, ka Jāņi tuvu), viņas ierauga cik vecs onka izrāda par viņām interesi un novēršas.. bet es turpinu ceļu mājās, kur ieturēt vakariņās cīsiņus, atceroties veikalā redzēto rudmati ar sarkano ziedu matos..