Sunday, December 4, 2016

Elements for a book

There is something for my book. Not sure about color saturation and typography.


cover


copyright spread


back-cover

Iegrāmatošanai: tas bija diezgan savādi, bet Zirneklis no iepriekšējā posta tieši manā dzimšanas dienā vinnēja nedēļas ilustratoru konkursā. Ja man būtu bijis laiks, es to bildi būtu krāsojis vēl divas dienas un protams nevinnējis tajā konkursā. Varbūt tas nozīmē, ka man pieeja ilustrāciju krāsošanai ne velnam neder. Lai vai kā, šī uzvara pārtrauca manu radošās depresijas periodu un es atsāku (kaut arī ne pārāk lielu entuziasmu) krāsot savu grāmatu. Bez tā, seksa trūkumu organismā sublimēju daudz laika pavadot trakojot ar vienriteni. Vakar tās bija kādas sešas stundas. Viss beidzās ar to, ka man sarāva krampī kāju tik pamatīgi, ka šodien es nekur neiešu un tūlīt, tūlīt pievērsīšos Ziemassvētku kartīšu rakstīšanai. Ziemassvētku kartīšu rakstīšana nav mana mīļākā nodarbe, es to labprāt uzticētu kādam citam, jo nepietiek jau tikai ar; Sveiciens no Luksemburgas un Laimīgu Jauno gadu! O_HOHOOOO.. vajag arī dažus vārdus par savu dzīvi, darbu un jūru, kādas te nemēdz būt.

Friday, November 25, 2016

Spider

Spiderman lives inside a spider..


why not?

Iegrāmatošanai: man šodien 40! Būuu!

Friday, November 18, 2016

Pencil drawing

Pencil drawing for previous post:


Irs

Irs- jūras laistītājs.

Neatminamos laikos, kad jūras vēl nebija, pa tuksnesīgo pasauli bezmērķīgi bradāja Irs. Viņš bija vecs un viņa acis bija redzējušas kā lec un kā riet Saule daudz biežāk par jebkuru dzīvo radību uz zemes. Irs bija briesmīgi vecs vecis ar saulē nosārtušiem matiem, neskūtu bārdu, grumbām un labsirdīgu raksturu.
Kādu rītu, sajutis, ka dzīvē viņam kaut kas trūkst, Irs ieskatījās savas sirds dziļumos. Pēc piedzīvotā tur, viņš saprata, ka ir laiks pienācis laiks radīt jūru. Jūra bija tieši tas, kas pietrūka Ira pasaulei. Vairs daudz neprātodams, Irs ķērās pie darba. Izracis tuksnesīgajā zemē bedrīti, viņš tajā norausa asaru. Ar asaru vien nepietika, lai piedzimtu jūra un Irs nopūtās. No Ira nopūtas radās vējš, kas atdzīvināja asaru, no kā bija jāizaug jūrai. Katru rītu Irs laistīja jūru ar ūdeni, ko savāca no tuvējiem strautiem. Katru vakaru Irs piebēra jūrai sāli, lai tā augtu liela un vesela. Jūrai sāls patika un jo ilgāk Irs par jūru rūpējas, jo lielāka tā auga. Kad jūra bija paaugusies, Ira tajā ielaida aļģes un dažādus jūras dzīvniekus. Vēl pēc laika, kad jūra bija kļuvusi pavisam liela, Irs izveidoja laiviņas un kuģīšus, ko salaida jūrā: “lai vējam ir ko dzenāt,” tā pie sevis nodomāja Irs.
Kādu vakaru vecais Irs sajutās pagalam skumjš. Lai kā kliedētu skumjas, viņš uzvilka savus lielos jūras zābakus, paņēma lejkannu un devās aplaistīt jūru. Laistot vakarā jūru, Irs nevarēja vien noraudzīties, cik tā bija izaugusi liela un tagad mierīgi gulēja, izpletusies līdz pat pašam horizontam. Vecais vīrs skatījās, kā vējš dzenā viņa kādreiz salaistos kuģīšus un kā ap viņu peld dažādi jūras dzīvnieki. Ira prāts bija mierīgs taču sirdi nomāca skumjas. Jūras zvēri sajuta Ira skumjas, kaut arī tie nezināja, kas tās tādas ir. Ira skumjas jūras zvēros izraisīja nepārvaramu vēlmi ēst. Tie neko ar sevi nevarēja padarīt, izsalkums bija tik nepārvarams, ka aizmigloja jūras zvēru prātus. Jūras zvēri metās rīt nost visu, kas pagadījās to tuvumā un, kad jūrā viss bija apēsts, tie uzbruka vecajam Iram, saplosīja viņu gabalos un gandrīz visu apēda.
No tā, ko jūras zvēri neapēda, radās jūras salas, kur vēlāk cilvēki uzbūvēja bākas, lai tās naktī spīdētu un Ira salaistajiem kuģīšiem nebūtu bailīgi, kad tos naktī pa jūru dzenā Ira nopūtas radītais vējš.

Wednesday, November 16, 2016

Aquatic

It's for the http://illustrationfriday.com/


bla

Iegrāmatošanai: reiz es dzīvoju uz salas. Uz šī salas es nodzīvoju gandrīz divus gadus. Uz salas es arī aizsāku veidot šo blogu. Sākotnēji gan tas bija domāts tikai kā vieta, kur uz ātro izlikt dažus vektoru zīmējumus un dabūt darbu vienā amerikāņu rokeru uzņēmumā. Iedomājos, ka ar laiku es varētu pelnīt zīmējot datorā kaut kādus ķēmus. Darbu es toreiz dabūju un potenciālais portfolio kļuva par dūdeļu un citu briesmīgu ķēpu dienasgrāmatu. Kad no salas aizbraucu, arī amerikāņi mani pasūtīja dillēs. Ar to mana zīmēšanas karjera izbeidzās un vairs man pastāvīga zīmēšanas darba nav bijis. Taču ķēpu blogs saglabājās un dīvainā kārtā es to papildinu vēl joprojām. Man bija doma pierakstīt arī uz salas piedzīvoto, redzēto, sasapņoto utt.. bet es vēl jo projām nevaru tam saņemties.. bet atmiņas gaist. Tad nu vismaz iekopēšu te Santai vēstulē rakstītās atbildes, varbūt kādreiz saņemšos uzrakstīt normālu memuāru. Salu, ja kas sauc Madeira.

Te no pirmās vēstules:

Jā, es Madeirā nodzīvoju gandrīz divus gadus. :) Tur, braukājot pa salu, var sastapt dažādākās ainavas; sākot no ziedošiem milzu koku apstādījumiem un beidzot ar tuksnešaini brūnganpelēkiem mēness skatiem, kur aug tikai ļoti izturīgi kērpjveidīgi augi. Un tas viss nieka salā, kuras izmēri ir 57 x 22km. Un tā uznirst no 6 km dziļuma.. un ir jau sen kā snaudošs vulkāns, kura vidū (vulkāna krāterī) atrodas Mūķeņu ieleja.. viņas reiz uz turieni pamuka no seksuāli izbadējušamies pirātiem un tur arī palika dzīvoties. Un tur es pirmo reizi redzēju tādu zvērīgu daudzumu ar pamestām dzīvojamajām mājām.. un aizslēgtu veikalu, kas tāds - ar visu iedzīvi, tur stāvēja aizslēgts jau no septiņdesmitajiem gadiem (caur aizputējušajiem logiem gan bija grūti tur ko daudz saskatīt, bet skaidri varēja redzēt seno kokokolas pudeļu rindu vienā plauktā). Es gan neredzēju tur uzrakstu "Volto Já" (atgriezīšos drīz), kas ir redzami katra aizslēgta veikala durvīs, arī tiem veikaliem, kur skaidri redzams, ka neviens tur vairs neatgriezīsies. :)
Ziemas laikā tur mēdz būt pamatīgas lietus gāzes daudzu nedēļu garumā, un tad kādu brīdi tas viss labums drausmīgi tricinādams zemi un trokšņodams nāk lejā no kalniem.. tad ir vāks pilnīgs. Es dzīvoju kādu laiku mājā tieši pie kanāla, kurā noplūda viena tāda straume.. domāju, ka pietaisīšu bikses no šausmām. Tā dubļu upes radītā“zemestrīce” bija jāklausās kāda nedēļa, ārā iet bija baisi, uzkāpu uz mājas jumta un no turienes skatījos kā pa kanālu tiem nesti vairāku tonnu akmens blāķi. Vienu tādu gadu Madeirā plūdu izraisītajos gruvumos bojā aizgāja ap 40 cilvēku.

un no otras vēstules:

Tur būtu forši aizbraukt padzīvot kādu gadu un tad atkal pēc kādiem 10 gadiem. Man baismīgi patika vazāties pa levadām – tie viņu dažāda platuma un garuma kalnu notekgrāvīši ar taciņu blakus.. un pa visādam nabadzīgām, pamazām izmirstošām apdzīvotajām vietām. :) Un ar autobusu izbraukāties tā pat, vienalga kur, tur ir pasakaini – liekas, ka tu nokritīsi kraujā vai iebrauksi sienā ik pēc katra pagrieziena, un kā viņi tur pabrauc viens otram garām tajās šaurajās ieliņās, man vispār nav skaidrs. :)
Par peldēšanos gan nezinu. Tieši Madeiras salā ar peldēšanos ir visai pašvaki. Jā kādam patīk pludmale ar smiltiņām, tad tur tādas nav. Ir ar oļiem un vienk bazalta akmeņiem pludmalītes, ir pa retam melnu bazalta grants pludmalītes, bet to ir maz, jo maz ir tiešas - lēzenas pieejas okeānam (biežāk gan to dēvē par jūru.. nez kādēļ). Vienu īsu brīdi bija kūrorta pilsētiņās Kanisal un Mašiko savestas no Āfrikas smiltis, bet tās turas galvenokārt līdz rudens vētrām. Protams, ka pie gandrīz katra hoteļa ir baseins, tur tad ari tūristi parasti peldas :) Vēl netālu ir Porto Santo sala, kur ir baltās smiltiņas. Bet tur visu sagrābuši norvēģi, tā ka cenas ir necilvēcīgi zvērīgas un neviens normāls cilvēks, kas nav miljonārs vai nav šis salas iedzīvotājs, uz turieni tā pat nedodas. :) Sākot ar oktobri gan arī pludmalēs tusējas tikai pašnāvnieki, jo viļņi ir milzīgu un tie ripo kopā ar akmeņiem.. toties nav problēmu ar jūras ežiem, jo tos akmeņi samaļ :)
Jā, temperatūra tur ir aptuveni pluss 18. Un tā pārāk nelēkā. Ziemā mēdz būt 15, bet vasarā daudz augstāk par 24 nekāpj. Tādā ziņā tur ir ļoti patīkami apstākļi :)

Monday, October 24, 2016

Air Kiss

This is for a competition. On the other hand, I still looking for, how to coloring my book.


bla bla bla

Iegrāmatošanai: parīt došos uz Latviju. Šīs dažas dienas solās būt īpatnējas, ja ņem vērā, ka man jāpaspēj ieziemot ūdens šahta mājai (es nesaprotu, kurš ir izgudrojis, ka pie privātmājām ir jābūt kādām stulbām šahtām, kas katru rudeni jāpako ciet un pavasari vaļā), jāapgraiza koki, krūmi un jāsavāc kritušās lapas, ko muterīte nav varējusi savākt, jāsakopj dzimtas kapi, jāiedzer ar Aināru, jo viņam tieši tajā laikā ir kāzu desmitgade, kur es biju klāt kā oficiāls liecinieks, nebūtu slikti apciemot Pingvīnu, kurš ir salauzis kāju tik traki, ka atrodas slimnīcā (es labprāt aizdotos uz turieni viņu paķircināt, man vispār patīk apciemot cilvēkus slimnīcās), jāsatiek Santa (tas laikam nenotiks, jo negribu viņu aplipināt ar angīnu), jāpaspēj līdz otrdienai izārstēt vieglā angīna.. un jānopērk kāda jauna lasāmviela (piemēram, Peļēvina pēdējais sagudrojums).. un kedas, ko deldēt uz vienriteņa, jo šīm neturas vairs zole un drīz būs jāsien tās ar izolācijas lentu, lai neizjuktu, un pie higiēnista nedrīkst aizmirst aizkāpt. Un vēl, šitas viss jāuzraksta uz lapiņas, lai neaizmirstu trīs dienās sadarīt.

Tuesday, October 18, 2016

Go Thailand!

My training partner Keven, together with his girlfriend, soon will go to Thailand. So, I drew how it could look like.


with a stars-elephant

Iegrāmatošanai: Luksemburgā rudens iet pilnā sparā. Te tas nav tik krāsains kā Latvijā. Lielākoties lapas nobrūnē vai iekrāsojas viegli dzeltenīgas un nokrīt. Gadās izņēmumi, bet tie kopējo ainu iespaido maz, piemēram, violetās plūmes lapas, kas izskatās pēc violetā bazilika, kas izskatās pēc violeto plūmju lapām, nokrīt nemainot krāsu gandrīz nemaz.. un šī krāsa protams nepadara rudens noskaņu karnevāliskāku. Taču koki ar smalkām lapiņām, kā Latvijā neīstās akācijas, gan nokrāsojas pavisam dzeltenas un tad ātri nobirst, bet to te ir maz. Tā nu sanāk, ka pavasarī un vasarā Luksmeburgas zaļumi ir skatāmi dzīvākās krāsās, bet rudenī krāsaināks ir Latvijā.

Aizvakar Džū nāves gadadiena. Muterīte atsūtīja īsu, bet skumju vēstuli. Es neatbildēju, cik ļoti par Džū skumstu.. bet teicu, ka dažreiz to redzu sapņos.

Saturday, October 15, 2016

Harvest

And again some illustration which I made for fun some time before:


fun for piglets

Iegrāmatošanai: ai, viss ir slikti. Manu t-kreklu veikalu bez paskaidrojumiem izdzēsa resursa uzturētājs. Franči manus dizainus nokritizēja tā, ka t-kreklu tēma mani vairs neaizraus kādu ilgāku laiku... nu jā, jā neesmu es apguvis kompozīcijas mācību un krāsas ir stulbas, un zīmēt nemāku. Austrālieši, sakarā ar grāmatas ilustrācijām, mani pasūtīja dillēs. Trenniņā mani sasita tā, ka nevaru pakustināt bez piepūle roķeles un zods izskatās kā pēc tuvības mirkļiem ar traku kaķi.. un pēc treniņa sadzēros aukstu kombuču un tagad man liekas klāt ir angīnas ļaunais bacīlis. Un Džordžs plāno treniņus pārcelt uz Luksemburgas vidieni.. atliek vien cerēt, ka viņa ceļā stāsies varenā Luksemburgas birokrātija. Tāda lūk nedēļa. Vismaz kaut kas notiek, lai arī ne pārāk jautri.

Friday, October 14, 2016

ice island

An ice-island with hole:


be afraid of yellow-man!

Sunday, October 9, 2016

Pokemon-Pug or Pugemon t-shirt design

I made it for fun. Actually, almost everything what I do, is for fun. Perhaps that's why I will die in poverty and starvation.


Even Not Funny I did for fun.

Iegrāmatošanai: šonakt Luksemburgā Muzeju Nakts. Pusvienpadsmitos vakarā paņēmu ķengursomā bēbi un devāmies cauri visai pilsētai uz laikmetīgās mākslas muzeju (Mudam) laikmetīgo mākslu lūkot. Gribēju uzmest aci Wim Delvoye sagudrojumiem. Pie ieejas apsargi jautāja pēc kaut kādas sprādzes un cik nu es tur sapratu, par muzeju nakti jāmaksā 15 eiras. “Ejiet ka jūs nahuj, buržuju sukas; nav man tāda piķa un ja būtu tad tērētu to kaut kā savādāk!” es sev netipiskā texta formā nodomāju un paņēmis bezmaksas brošūru devos ārā pie ieejas ēst arančīno, ko par četriem eiriem pārdeva jokainā (laikam, kaut kāda veida tradicionālā) ietērpā noformēti itāliski runājoši onkas no izbraukumu ātrēstuves vagoniņa ar tādu pašu nosaukumu. Siltais arančīno uz brīdi iepriecināja manu saskumušo sirdi un pavērojis tautu, devos atpakaļ mājup. Autobusa salonu apgaismoja zaļas gaismas. Braucot pa ielām, salona zaļo gaismu ik pa laikam pārmāca no ielu laternām nākošā oranžā gaisma. Bēbis sēdēdams klēpī, vērdamies manā sejā, sajūsmā par tādu gaismas rotaļu izplūda savā bezzobainajā smaidā līdz ausīm. Mani māca skumjas un pārdomas par jokaino dzīvi un vietu, kurā es tagad dzīvoju, par vientuļiem cilvēkiem svešās pilsētās un sapņiem, kam reiz beidzies derīguma termiņš. Es atsmaidīju bēbim – Tev viss vēl priekšā, sīkais.