Sketch
Iegrāmatošanai: šodien no rīta, kamēr visi gulēja, es aizlavījos uz tuvējo skeitparku un veiksmīgi nokritu no skeita tā, ka tagad tālāk par dīvānu aizrāpot vairs nevaru. Ar vienriteni man tik traki negāja, jo ievainojumu raksturs bija gluži cits. Nekādus drošības pasākumus es neģērbu un tas kritiens bija tāds, ka nekādi palīglīdzekļi nebūtu līdzējuši, jo kritu uz sāna. Un vispār, ja cilvēks vecumdienās sadomā iemācīties skeitot, kaut arī arī tikai ar kruīzeri, tad galvu viņam sargāt vairs nevajag, jo tur jau tā viss ir slikti.
Kādu vakaru es dirnēju uz balkona un samanīju pa mūsu ielu tuvojošamies bomzi. Saproti, vietā, kur dzīvoju, tas ir Strassen, bomži nemēdz būt. Nu viens bija, viņš dzīvoja Hoegarten pieturas būdiņā. Ik katrs Latvija pensionārs varētu apskaust šī bomža prikidu, kas sastāvēja no North Face, Fjallraven un tamlīdzīgiem biezo brendiem. Viņam bija arī sava ekskluzīvā zīda sega. Taču bomzis ir bomzis. Viņa smaka un ainavu degradējošais iespaids uz Strassenes sabiedrisko telpu bija pārāk liels, lai vietājās institūcijas to paciestu un onkāns kādu dienu veiksmīgi nozuda. Tas, kurš nāca bija Cits bomzis. Cits bomzis bija tumšādains, melniem zirgastē sasietiem matiem un meklējošu skatienu. Meklējošais skatiens, pēc visa spriežot, meklēja somas. Šim bomžim bija īpatnība, viņš bija vācējs. Viņš vāca somas. Citam bomzim to bija daudz, bet viena piesaistīja manu uzmanību. Nu, principā tā laikam nebija soma, bet gan bērniem domāts spilgti dzeltens ceļojuma koferītis. Varētu teikt, ka tas pat spīdēja, jo tā dzeltenā bija ļoti dzeltena krāsa koferītim. Pēc kāda laika Cits bomzis pa to pašu ceļu pameta mūsu burvīgo rajonu. Taču nu viņš vairs nebija tik pamanāms, jo dzeltenais koferītis viņa kolekcijā vairs nebija redzams.
Vakarā man bija paredzēts doties izmet miskastes maisu. Es atvēru durvis, bet tur pie durvīm stāvēja šis pats spilgti dzeltenais koferīts. Pirms pāris nedēļām zem mūsu mājas esošajā parkā tā stāvēja mugursoma. Šo somu savāca policija, jo laikam pastāvēja draudi, ka tur varētu būt spridzeklis. Ņemšanās ar somu bija ilga un komplicēta. Tikai vēlāk es uzzināju, droši vien tas bija tādēļ, ka Luksemburgā vairs nebija sapieru, kas varētu visu nepieciešamo izdarīt ātri un profesionāli. Viņi visi – abi divi pirms dažām nedēļām uzgāja gaisā atmīnējot otrā pasaules kara kaut kādus pārpalikumus. Tā kaut kā ir sanācis, ka mums blakus dzīvoklī dzīvo slovāku baņķieris.. tādēļ mūsu ģimenē iestājās neliels satraukums. Turklāt, kā viņš te iekļuva, mājai taču kods pie durvīm. Policiju saukt domājām kaut kad vēlāk. Nākošā diena brīvdiena – Marijas Debesbraukšanas diena. Kaimiņi jau sešos, grabinot savus golfa piederumus, aiztinās uz velnsviņzinkurieni. Mājās valdīja klusums, visi palikušie gulēja. Es gribēju doties uz skeitparku. Izgājis pa durvīm, pie sevis atvadījies no locekļiem un ģimenes, atvēru koferīti. Tur bija saspiests liels Hello Kitty kaķis.
Nu bāc, zinkā mani tagad visi gruzī par šito pārgalvīgo koferīša atvēršanu.. A es viņu nevarēju neatvērt. Nu ne jau patoloģiskas ziņkārības dēļ, kas man nepiemīt. Vienk es vēl ticu, ka kaut kur ir saglabājies arī kaut kas labs, kaut kas cilvēcīgs un, ka pasaulē dzīvo Santaklauss, kas ir bomzis, kurš nēsā apkārt savas nevienam nevajadzīgās dāvanas. Un, ka pasaule ir sagājusi dēlī ar savām pedofilijām, teroristiem un visu šito pārējo miskasti. Bet es lūk vēl nē, un Cits bomzis arī nē, kaut arī pārējiem liekas svādāk.
No comments:
Post a Comment