from ash
Iegrāmatošanai: kamēr Luksemburgā plosās Melnā nāve Covid-19 veidolā, cilvēki slēpjas savos laptopos. Bērnu laukumi ciet, apkārt tikai klejo kaut kādi dienesti spīdīgās vestēs un sūta noklīdušos cilvjus mājās. Lai ieietu Delhaze veikalā jāstāv rindā, kur attālums vienam no otra ir jābūt laikam metrs. Cilvēki ir apzinīgi ar divu metru precizitāti. Man nav iebildumi kaut pret piecdesmit metriem, taču gaidīšana nesniedz tik lielu apmierinājumu, kā sēdēšana autobusā pie loga. Plauktos ir atgriezušies konservi, makaroni un citas lietas, ko ikdienā te neviens neizmanto, bet kas bija daudzu mierinājums sākoties šim šausminošo notikumu pilnajam laikam. Šausminošais notikums nu ir svētdiena divu nedēļu garumā un to bez konserviem un tualetes papīra nenodzīvot. Tā viņi laikam bija iedomājušies. Nu labi, kad es ieraudzīju, ka visā milzu makaronu nodaļā ir palikusi pēdējā paciņa ar nūdelēm, kas man nekad dzīvē nebija interesējusi, arī es piebiedrojos šai histērijai. Tagad sēžu te pie laptopa, ēdu nūdeles un klausos kaut kādu āziešu metālu Ningen Isu. Vita prasīja vai tas ir igauņu. A kāda starpība, ja tā padomā, vai gan viņi var dziedāt par ko pavisam citu. Sāpes tēmas taču visiem ir puslīdz vienādas.
Pagrabā, kad pumpēju vienritenim riepu pienāca klāt kaimiņš un uzjautrināts jautāja: “cīnāties pret vīrusu?” “Cenšos no tā aizlaisties,” atbildēju es. “Es arī cīnos!” un rāda man kaut kād droši vien smalka baltvīna pudeli. Nu viņš banķieris, tā ka vīnam būtu jābūt smalkam enīvei. Es to lietpratīgi nopētīju un atzinīgi pamājis ar galvu atbildēju, “have a nice fighting”
No comments:
Post a Comment