Cauractiņš
Iegrāmatošanai: tikko beidzās pirmā šā gada izstāde, kur piedalījos. Pat nez kādēļ skumji sametās, kā pēc padarītiem darbiem man mēdz notikt. Šogad kā liekas zīmēt nesanāks, visu laiku kaut kādas kokgriezumu gatavošanas izstādēm un tamlīdzīgām padarīšanām. Laikam par to būtu jāpriecājas. No vienas puses ir labi piedalīties izstādēs, jo tas palīdz paraudzīties uz savu daiļradi kaut kā plašāk un paanalizēt tos virzienus kādos uz dullo virzos, saņemties izdarīt vienu darbu no sākuma līdz galam. Ļauj apzināti kaut ko pašam savā daiļradē pamainīt. Nemaz nerunājot, ka izstādes darbojas kā maziņš tramplīniņš profesionālajā izaugsmē, pat ja rezultātu neviens nav paredzējis vērtēt. Taču tā visa jezga ar noformēšanām, runāšanām, rakstīšanām utt besī. Principā, mana interese par piedalīšanos sākas brīdī, kad rodas kāda ideja darbam un beidzas tajā brīdī, kad kokgriezumam ir uzlikta beidzamā vaska kārta. Nu jā, citu mākslinieku veikumu paskatīt. Bet tā jau ir cita lieta. Lai skatītu citu darbus, nav jāpiedalās, pietiek ar aiziešanu palūrēt, kad neviena nav, kad nevienam nav jāsaka komplimenti, jāspiež rokas un jābučo nepieskaroties vaigi, jādzer šampis un savādāk jānovēršas no darbu pētīšanas. Starp citu, leišu izstādē vienīgie, kas māksliniecēm dāvāja ziedus, bija latviešu kolēģi. Izņemot mani.. es tur piedalījos: bilžas Feisbukā
No comments:
Post a Comment