No. 3
Iegrāmatošanai: Biju šorīt aizšāvis ar vienriteni uz pilsēteli Holzen, kas no Luksemburgas pilsētas kādus 11 kiļus uz Dienvidrietumiem. Gluži pagājušās nedēļas nogalē, svētdien biju aizšāvis uz Bertranži, bet tā kā tur ir puslīdz viss izbraukāts, tad nolēmu pavizināties pa riteņbraucēju celiņiem, kas Luksemburgas valstī esot sabūvēti aš 600 km garumā un samanīju zīmes uz šo vietu. Nu un ko domājies, izrādās kruta lieta tie celiņi, ko tik ilgi dzīvojot te, es biju gluži veltīgi palaidis garām. Toreiz redzēju norādes, bet dibens jau bija nosēdēts un spēki tikai tik, cik atpakaļ uz mājām aizmīties caur Eiropas skolu Māmerē. Tā nu šorīt, kamēr visi skatīja saullēkta sapņus, es devos iepazīt nepazīstamās vietas. Neizsakāmi čoina. Tu brauc pa to riteņotāju ceļu, nekādu mašīnu vai tamlīdzīgu tupu trokšņi. Kad ceļš ved caur krūmājiem vai mežiem, klausies putniņu dziesmas. Kad apkārt lauki, tad dzirdi vēju un govju priecīgās māvas. Ar tām govīm ir tieši tā pat kā cilvēkiem. Lielākais bars nodarbojas ar ēdamā ierīšanu vai tā atgremošanu, bet katrā barā gadās kāda viena vai dažas govis, kam vientuļais vienriteņotājs izraisa baigo interesi. Tām es mēdzu pamāt ar roku vai retās reizēs parādīt kādu vienkāršu flatland triku. Cik nu māku.
Holzena, kā jau gaidīts bija patīkama maza pilsētele. Vienkārši simpātiska Luksemburgas mazpilsētiņa. Balta baznīcele ar skopu aprakstu blakus, kas tur un kad. Mazliet tā kā pakalnā un tādēļ ainavisku bildi apkārt. Pilsētiņa ar daļēji apdzīvotiem senajiem siena šķūņiem un ne pārāk lielos daudzumus moderno arhitektūru un vienkāršu, bet atpazīstamu arhitektūru no pagājušā gadsimta pirmās puses. Kaut kādu nesaprotamu strūklaku ar mikro amfiteātri tai un tradicionāli garlaicīgiem kapiem pilsēteles nomalē. Pilsētiņas iedzīvotājiem patīk iziet no mājas ar suņiem. Pie tam vairākiem uzreiz un ne maziņiem, kas interesanti. Patīk skraidīt apkārt pa riteņbraucēju ceļiem, kas tur apkārtnē ir vairāki. Vēsturiski tā ir zemnieku pilsēta, tādēļ saglabājusi attiecīgu romantiku ar zemes apstrādes ierīču iekārtām visur kur, ne pārāk dekoratīviem , taču saimniecībā lietojamiem apstādījumiem un fermu dzīves aromātu. Modernu Festivālu namu ar pie tā stāvošiem nu jau mazlietojamiem sabiedriskajiem divriteņiem, kas gan bija pieslēgti ar manuprāt sen kā vairs nelietojamiem saslēdzējiem. Un tur lūk es sastapu to, kas mani piesaistīja šai vietai uz nākamajām 10 minūtēm. Pie paša Festivālu nama stāv pamesta nepabeigta villa. Var mierīgi lūrēt caur režģu sētu, nekādu krūmu priekšā un diezgan tuvu ielai. Kaut kāds neoklasicisms. Ārēji māja uzbūvēta, bet notektrubu un iekštelpu apdares nav un nav arī pārējais, kas pa māju. Arkveida logi. Baigi smalkie dekoratīvie ciļņi ar puķu galvām, gaišā akments apdare – tipa smilšakmens. Vošim izskatījās pasakaini labi un smalki un tā daile tur pamazām iet uz grunti. Kas šim reģionam ir baigi neraksturīgi. Nu, bet tādu villu arī šajā valstī arī ir baigi neraksturīgi būvēt. Laikam kāds franču aristokrāts, kam šajā ciemā mīļākā guvernante dzimusi, izdomājis uzbūvēt publisko rezidenci, kur braukt vasarās govis vērot, bet nejauši nomiris aiz ilgas dzīves un pārāk smalkām manierēm. Apmetis loku apkārt pilsētelai un vienu pa vidu, devos atkaļ caur Māmēres staciju uz mājām. Pa ceļam izvairoties no suņu kakām pie pilsētas un bubļu pikučiem pie vietām, kut tikko pļauta zāle. Kad biju uzbraucis uz šā riteņbraucēju ceļa pagājušo nedēļu man gadījās redzēt riteņotājus dzeltenos ietērpos, kas pieklājīgi sveicināja ar luksemburgiešu Mojien. Šoreiz pārsvarā gadījās sarkanmelni riteņotāji, kas nekā nesveicināja un vispār bija ļoti aizņemti ar savām lietām, pārlieku nopietnām, aiz stilīgām saulesbrillēm noslēptām sejām un viena milzu apaļa, bet laipna tante uz elektro velosipēda. Gadījās kāds, kājām ejošs, milzu izmēra onka, buktētās, melnās biksēs, pelēkbālu seju un nekurienē vērstu skatienu. Izskatījās pēc no vēža mirstoša garīdznieka, kurš pēdējo reizi izgājis raudzīt saules gaismu Luksemburgas lauku vidū. Pazemes pārejā zem Māmeres dzelzceļa stacijas gandrīz uzkāpu mirušam tritonam. Tas saritinājies bija mēģinājis patverties no izkalšanas dekoratīvā bruģa padziļinājumā. Tāda izdzīvošanas stratēģija tritonam nepalīdzēja. No pārdomām par to, cik nenosakāms ir katra sasniedzamā patvēruma drošums, mani izducināja pa Arlonas šoseju traucošais “antīko” sporta mašīnu spiets. Visas spīdīgas kā ievaskotas skrejvaboles dažādās krāsās. Drīz mājas, tēja un pankūkas. Pastaigāt vairs nevaru, kājas neklausa.. vecums klāt, pat šņabi nevajag.
Vakar bija Ainārs – kurjers no LV. Atveda kvasu un alu. Teica, ka pēdējo reizi brauc. Parādīja, kāda viņam ierīkota koika busiņā, kur viņš guļ, kad nav pie ruļļiem. Polsterēts dēlis, virs kā iekārs pakaramajā uzvalks.. nezinu priekš kam viņam tas. Teica, ka dabūjis darbu Satiksmē. Nauda tā pati, plus garantijas un dienesta auto. Vispār, šis jau esot par vecu tādiem pasākumiem – 54 gadi. Un džeks bija dusmīgs uz Luksemburgas latviešiem visiem pēc kārtas. Saka, ka Vācijā nekādu desu, kaut nakts vidū var savākt preci un visu sarunāt var. Bet Luksemburgā pilnīga Žo. Vienojāmies, ka te tautai galvā sakāpis, tā sakot, nauda pūsli uz smadzenēm spiež. Lai arī patiesībā, pilnmēness kā reizi ir pašā dullākajā pilnmēnesībā.
No comments:
Post a Comment