Mark and his shadow

Once upon a time Mark met his shadow. The shadow gave him a fish.

Sketch

Iegrāmatošanai: šodien no rīta, kamēr visi gulēja, es aizlavījos uz tuvējo skeitparku un veiksmīgi nokritu no skeita tā, ka tagad tālāk par dīvānu aizrāpot vairs nevaru. Ar vienriteni man tik traki negāja, jo ievainojumu raksturs bija gluži cits. Nekādus drošības pasākumus es neģērbu un tas kritiens bija tāds, ka nekādi palīglīdzekļi nebūtu līdzējuši, jo kritu uz sāna. Un vispār, ja cilvēks vecumdienās sadomā iemācīties skeitot, kaut arī arī tikai ar kruīzeri, tad galvu viņam sargāt vairs nevajag, jo tur jau tā viss ir slikti.

Kādu vakaru es dirnēju uz balkona un samanīju pa mūsu ielu tuvojošamies bomzi. Saproti, vietā, kur dzīvoju, tas ir Strassen, bomži nemēdz būt. Nu viens bija, viņš dzīvoja Hoegarten pieturas būdiņā. Ik katrs Latvija pensionārs varētu apskaust šī bomža prikidu, kas sastāvēja no North Face, Fjallraven un tamlīdzīgiem biezo brendiem. Viņam bija arī sava ekskluzīvā zīda sega. Taču bomzis ir bomzis. Viņa smaka un ainavu degradējošais iespaids uz Strassenes sabiedrisko telpu bija pārāk liels, lai vietājās institūcijas to paciestu un onkāns kādu dienu veiksmīgi nozuda. Tas, kurš nāca bija Cits bomzis. Cits bomzis bija tumšādains, melniem zirgastē sasietiem matiem un meklējošu skatienu. Meklējošais skatiens, pēc visa spriežot, meklēja somas. Šim bomžim bija īpatnība, viņš bija vācējs. Viņš vāca somas. Citam bomzim to bija daudz, bet viena piesaistīja manu uzmanību. Nu, principā tā laikam nebija soma, bet gan bērniem domāts spilgti dzeltens ceļojuma koferītis. Varētu teikt, ka tas pat spīdēja, jo tā dzeltenā bija ļoti dzeltena krāsa koferītim. Pēc kāda laika Cits bomzis pa to pašu ceļu pameta mūsu burvīgo rajonu. Taču nu viņš vairs nebija tik pamanāms, jo dzeltenais koferītis viņa kolekcijā vairs nebija redzams.

Vakarā man bija paredzēts doties izmet miskastes maisu. Es atvēru durvis, bet tur pie durvīm stāvēja šis pats spilgti dzeltenais koferīts. Pirms pāris nedēļām zem mūsu mājas esošajā parkā tā stāvēja mugursoma. Šo somu savāca policija, jo laikam pastāvēja draudi, ka tur varētu būt spridzeklis. Ņemšanās ar somu bija ilga un komplicēta. Tikai vēlāk es uzzināju, droši vien tas bija tādēļ, ka Luksemburgā vairs nebija sapieru, kas varētu visu nepieciešamo izdarīt ātri un profesionāli. Viņi visi – abi divi pirms dažām nedēļām uzgāja gaisā atmīnējot otrā pasaules kara kaut kādus pārpalikumus. Tā kaut kā ir sanācis, ka mums blakus dzīvoklī dzīvo slovāku baņķieris.. tādēļ mūsu ģimenē iestājās neliels satraukums. Turklāt, kā viņš te iekļuva, mājai taču kods pie durvīm. Policiju saukt domājām kaut kad vēlāk. Nākošā diena brīvdiena – Marijas Debesbraukšanas diena. Kaimiņi jau sešos, grabinot savus golfa piederumus, aiztinās uz velnsviņzinkurieni. Mājās valdīja klusums, visi palikušie gulēja. Es gribēju doties uz skeitparku. Izgājis pa durvīm, pie sevis atvadījies no locekļiem un ģimenes, atvēru koferīti. Tur bija saspiests liels Hello Kitty kaķis.

Nu bāc, zinkā mani tagad visi gruzī par šito pārgalvīgo koferīša atvēršanu.. A es viņu nevarēju neatvērt. Nu ne jau patoloģiskas ziņkārības dēļ, kas man nepiemīt. Vienk es vēl ticu, ka kaut kur ir saglabājies arī kaut kas labs, kaut kas cilvēcīgs un, ka pasaulē dzīvo Santaklauss, kas ir bomzis, kurš nēsā apkārt savas nevienam nevajadzīgās dāvanas. Un, ka pasaule ir sagājusi dēlī ar savām pedofilijām, teroristiem un visu šito pārējo miskasti. Bet es lūk vēl nē, un Cits bomzis arī nē, kaut arī pārējiem liekas svādāk.

Last Fairy tale

Have a nice New Year! Old pic for a new, but this year's last, fairy tale.

Spiderman

Zirnekļcilvēks.

Viņš dzīvo milzu zirneklī, naktī lasa grāmatas, bet dienā ierīko slazdus vai meistaro nesaskatāmus tīklus. Zirnekļcilvēkam vajag gaismu, lai naktī varētu lasīt grāmatas. Lai iegūtu gaismu lasīšanai, viņš ķer naktstauriņus, kas sasūkušies mēness gaismu no nakts ziediem. No saķertajiem naktstauriņiem Zirnekļcilvēks līdz ar mēness gaismu izsūc to dzīvības sulas. Dzīvības sulas piedod gaismai īpaši izteiksmīgu spīdumu.

Kad naktstauriņi mirst, Zirnekļcilvēka bibliotēkā iedegas gaisma. Beigtie naktstauriņi krīt uz zemes – plaukš – atskan kārtējā nokritušā tauriņa ķermenītis pret vecpilsētas bruģi – plaukš – atskan aizveroties kārtējās grāmatas vāciņi.

Šis lasāms arī te: Harijs

Miglas Vīrs

Neviens īsti nezināja, kas viņš tāds ir, no kurienes uzradies un neviens arī droši nevarēja pateikt, ka būtu redzējis to aizejam. Kad pilsēta vēl bija tikai ciems un es biju mazs zēns, Miglas Vīrs bieži tika redzēts vēlajās vakara stundās, kad Saule jau bija nogrimusi dziļi zem horizonta. Dažkārt Miglas Vīrs esot bijis redzēts arī agrās rīta stundās. Klusiem soļiem viņš izstaigāja ciema ielas un iegriezās katrā sētā, lai drīzumā atkal to pamestu. Cilvēki no viņa baidījās, lai arī neviens skaidri nezināja teikt, kāpēc. Pat suņi no viņa bijās vai vismaz izlikās to neredzam.

Reiz pavardā beidzās malka un es teicos vecmammai izskriet uz šķūni tai pakaļ. Bet vecmamma teica: “Nē, neej! Tur ārā ir Miglas Vīrs. Bērniem ir jābūt mājās, kad apkārt staigā Miglas Vīrs.” Es nobijos un nekur negāju. Vecmamma pati aizgāja pēc malkas un ilgi nenāca atpakaļ.

Es gāju pie loga skatīties, kur palikusi vecmamma, un ieraudzīju Miglas Vīru. Tas stāvēja pie paša loga, ietinies dūmakā, un nemaz nekustējās. Man bija bail, un es paslēpos gultā zem segas. Tur es tik ilgi slēpos, līdz aizmigu.

Nākošā rītā aizgāju pie loga, bet tur uz palodzes gulēja liels, nedzīvs naktstauriņš.

Gandrīz pasaka priekš mana gandrīz pasaku bloga: Harijs

Pencil drawing

Pencil drawing for previous post:

Irs

Irs- jūras laistītājs.

Neatminamos laikos, kad jūras vēl nebija, pa tuksnesīgo pasauli bezmērķīgi bradāja Irs. Viņš bija vecs un viņa acis bija redzējušas kā lec un kā riet Saule daudz biežāk par jebkuru dzīvo radību uz zemes. Irs bija briesmīgi vecs vecis ar saulē nosārtušiem matiem, neskūtu bārdu, grumbām un labsirdīgu raksturu.
Kādu rītu, sajutis, ka dzīvē viņam kaut kas trūkst, Irs ieskatījās savas sirds dziļumos. Pēc piedzīvotā tur, viņš saprata, ka ir laiks pienācis laiks radīt jūru. Jūra bija tieši tas, kas pietrūka Ira pasaulei. Vairs daudz neprātodams, Irs ķērās pie darba. Izracis tuksnesīgajā zemē bedrīti, viņš tajā norausa asaru. Ar asaru vien nepietika, lai piedzimtu jūra un Irs nopūtās. No Ira nopūtas radās vējš, kas atdzīvināja asaru, no kā bija jāizaug jūrai. Katru rītu Irs laistīja jūru ar ūdeni, ko savāca no tuvējiem strautiem. Katru vakaru Irs piebēra jūrai sāli, lai tā augtu liela un vesela. Jūrai sāls patika un jo ilgāk Irs par jūru rūpējas, jo lielāka tā auga. Kad jūra bija paaugusies, Ira tajā ielaida aļģes un dažādus jūras dzīvniekus. Vēl pēc laika, kad jūra bija kļuvusi pavisam liela, Irs izveidoja laiviņas un kuģīšus, ko salaida jūrā: “lai vējam ir ko dzenāt,” tā pie sevis nodomāja Irs.
Kādu vakaru vecais Irs sajutās pagalam skumjš. Lai kā kliedētu skumjas, viņš uzvilka savus lielos jūras zābakus, paņēma lejkannu un devās aplaistīt jūru. Laistot vakarā jūru, Irs nevarēja vien noraudzīties, cik tā bija izaugusi liela un tagad mierīgi gulēja, izpletusies līdz pat pašam horizontam. Vecais vīrs skatījās, kā vējš dzenā viņa kādreiz salaistos kuģīšus un kā ap viņu peld dažādi jūras dzīvnieki. Ira prāts bija mierīgs taču sirdi nomāca skumjas. Jūras zvēri sajuta Ira skumjas, kaut arī tie nezināja, kas tās tādas ir. Ira skumjas jūras zvēros izraisīja nepārvaramu vēlmi ēst. Tie neko ar sevi nevarēja padarīt, izsalkums bija tik nepārvarams, ka aizmigloja jūras zvēru prātus. Jūras zvēri metās rīt nost visu, kas pagadījās to tuvumā un, kad jūrā viss bija apēsts, tie uzbruka vecajam Iram, saplosīja viņu gabalos un gandrīz visu apēda.
No tā, ko jūras zvēri neapēda, radās jūras salas, kur vēlāk cilvēki uzbūvēja bākas, lai tās naktī spīdētu un Ira salaistajiem kuģīšiem nebūtu bailīgi, kad tos naktī pa jūru dzenā Ira nopūtas radītais vējš.

Daemon from a washing machine/ Pūķis no veļasmašīnas

I really don't know why I'm doing that, but I drew an illustration and wrote a new faily-tail. Perhaps it's for fun. Didn't translate.

Pūķis no veļasmašīnas.

Ir veļasmašīnas, kurās dzīvo pūķis. Kad tādā mašīnā ieliek mazgāties veļu, pūķis sāk spēlēties ar to, līdz pavisam satrakojas. Šādās reizēs ar veļasmašīnu notiek dīvainas lietas. Tā dreb un trīc, un dažkārt pat sāk lēkāt. Pēc kāda laika pūķim apnīk spēlēties ar veļu un viņš iemieg. Tad arī veļasmašīna apstājas.

Veļasmašīnas pūķis bieži naktī, kad neviens neredz, izrāpjas no veļasmašīnas un staigā pa māju meklējot piekto stūri vai sarunājoties ar kaķi. Gadās, ka saruna ar kaķi nenotiek pavisam raiti un no rīta uz grīdas saplīsusi mētājas vāze. Gadās, ka no sarunas satraucies kaķis ir piekakājis virtuves stūri.

Pūķim no veļasmašīnas patīk, kad apkārtējie satraucas. Viņš no tā gūst baudu un ir priecīgs. Varētu teikt, ka dažkārt viņš ir pavisam traks pūķis. Kādu reizi manai veļas mašīnai no pūķa ālēšanās atplīsa vaļā durvis. Pūķis izsprāga no veļasmašīnas. Viņš pārsteigts apskatījās apkārt, skaļi iesmējās un noplēsis no veļas striķa visas apakšbikses, aizlaidās uz ķīniešu kvartālu, kur tieši tobrīd notika veļas diena.

Tagad veļasmašīna vairs nestrādā. Laikam jāgaida atpakaļ pūķis.

Stāstums: Pareizā meitenīte.

Translation is not available.

Pareizā meitenīte.

Reiz dzīvoja ļoti pareiza meitenīte. Viņai mājās bija daudz pulksteņu, lai vienmēr varētu zināt, cik ir precīzs laiks. Viņa ļoti baidījās nokavēt un vispār, viņai ļoti nepatika nepareizas lietas.

Gadījās, ka meitenīte iekāpa nepareizajā tramvajā, jo pareizais bija aizkavējies. Nepareizais tramvajs aizveda meitenīti uz nepareizo pulksteņu mežu. Meitenīte gribēja tikt prom no šī meža, bet tramvaja pieturas tablo rādīja, ka viņa ir nokavējusi pēdējo tramvaju.

Tā meitenīte palika nepareizo pulksteņu mežā uz visiem laikiem. Ja vien nav atnācis cits nepareizais tramvajs.

Eggplants's house/ Baklažāna kunga māja

I wrote this story and drew this picture, but did not translate one of them.

Man uzrakstījās pastāsts par to pašu veco labo Baklažāna kungu un uzzīmējās ilustrācija:

Baklažāna kunga māja

Netālu no pilsētas, aiz dzelzceļa, kaut kur krūmos, stāvēja māja, kurā neviens nevarēja ieiet. Tur dzīvoja Baklažāna kungs. Visi zināja, ka viņš tur dzīvo, bet nevienam nebija paveicies pie viņa iekļūt. Pat pastniekam ne. Laikam arī pastkastītes Baklažāna kungam nebija, jo kad pastniekam vajadzēja nogādāt vēstuli, viņš sūtīja balodi, lai tas aiznes. Grāmatu pakas balodis aiznest nevarēja, tādēļ pastnieks ieskrienoties, tās iemeta pa logu.

Baklažāna kungs bija ļoti pieklājīgs. Viņš piegāja pie loga un pamājis ar roku, pateicās pastniekam. Kādreiz pastnieks vēlējās izprašņāt Baklažāna kungu, kā var nokļūt pie viņa mājās, lai nebūtu jāmētā grāmatu pakas. Katru reizi, kad pastnieks atvēra muti, lai to pajautātu, nez no kurienes uzradies, garām dārdēdams traucās preču vilciens. Kā saprotams, tādā troksnī neko dzirdēt nebija iespējams. Pastnieks virināja muti, bet vilciena troksnis bija tik stiprs, ka pastnieks nedzirdēja pat pats sevi. Baklažāna kungs viņam draudzīgi pamāja ar roku, jo domāja, ka pastnieks saka: "Uz redzēšanos Baklažāna kungs, lai jums jauka diena!" un vēra logu ciet. Un tā notika katru reizi, līdz pastnieks saprata, ka nav nozīmes neko jautāt un vairs necentās izprašņāt Baklažāna kungu.

Citi cilvēki arī nezināja, kā nokļūt šajā mājā. Bet tas arī nav nekāds brīnums, jo Baklažāna kungam nebija draugu. Vismaz neviens tos nekad nebija redzējis. Un ko gan citiem darīt pie Baklažāna kunga?

Tā māja vēl stāv pilsētas malā pie dzelzceļa un, iespējams, tur var satikt Baklažāna kungu. Ja vien viņš nav aizgājis uz pastu nosūtīt vēstuli.

Apelsīnkoks, kurā dzīvoja velns.

And here is my illustration for my fairytale. I didn't translate it.. sorry.

Turpinu alcheimerēties. Ir uztapusi minī pasaka un arī ilustrācija tai gluži vēl silta.

Apelsīnkoks, kurā dzīvoja velns.

Kādā vecā dārzā auga apelsīnu koks. Tas bija milzīgs, vecs un tas auga dārza pašā tālākajā stūrī. Apelsīnu koka lapotne bija tumša un bieza, tā visu cauru gadu bija apelsīnu pilna. Šajā kokā dzīvoja velns.

Dažkārt gadījās, vecajā dārzā iemaldījās kādi bērni. Atraduši lielo apelsīnu koku, viņi vēlējas ņemt sev kādu no sulīgajiem augļiem. Tanī brīdī, kad kāds bērns pieskārās apelsīnam, velns viņu pārvērta par pundursivēnu. Velns bija ļoti neiecietīgs un negants, kā jau velns. Viņam nepatika bērni un viņam nepatika, ka to traucē. Pārvērtis bērnus par pundursivēniem, velns laida vaļā smejamo. Tā viņš tur smējās līdz pašam vakaram un pārtrauca tikai tad, kad pa radio sākās vakara ziņas.

Vecajam dārzam bija sirms dārznieks. Bērni nezināja, ka ir jāpalūdz dārzniekam atļauju paņemt apelsīnus, lai velns viņus nenoburtu. Tikai sirmais dārznieks zināja, kā pielabināt velnu. Kad kāds palūdza dārzniekam apelsīnus, viņš gāja pie velna un cienāja to ar melnajām lakricas konfektēm. Kamēr velns mielojās ar tām, visi mierīgi varēja lasīt apelsīnus. Kad konfektes bija cauri, tad jālasās prom bija pašiem - neviens taču negribēja kļūt par pundursivēnu!

Nu jau sen neviens velnu nav dzirdējis smejamies apelsīnu kokā. Varbūt bērni vairs neiet ņemt bez atļaujas apelsīnus, bet varbūt velns dzīvo tagad citur.

Piena kaķis

No bezdarbības pamazām palieku aizvien vairāk kukū, bērna prātā. Lūk, uzrakstīju atbilstošu textu un ilustrāciju tam arī uzzīmēju.

Piena kaķis

Piena kaķis dzīvoja piena pakā. Mamma to atnesa no veikala, ielika ledusskapī. Tur Piena kaķim bija trakoti auksti. Piena kaķis sarāvās pavisam maziņš, klusi sēdēja piena pakā un gaidīja, kad to izlaidīs. Uz pakas bija rakstīts pasterizēts PIENS, 1 litrs. Tieši viens litrs Piena kaķa bija pakā.

Mamma gribēja vārīt putru. Viņa ielika Piena kaķi katliņā un uzlika uz plīts sildīties. "Tikai pieskati, lai neaizbēg!" teica mamma. Es sēdēju un skatījos, bet piena kaķis tikmēr gulēja un gulēja. Tad, pēkšņi Piena kaķis sakustējās, atvēra acis un hop - prom bija!

Lelefants

Īsspasaka bērniem:

Lelefants.

Reiz, kādā pilsētā, dzīvoja zilonis. Viņam bija vārds un to sauca Lelefants. Bērnībā Lelefants vēlējās kļūt par cirka ziloni. Šajā pilsētā visi ziloņi bērnībā gribēja kļūt par cirka ziloņiem. Taču, kad viņi izauga lieli, kļuva par baņķieriem, grāmatvežiem, ekonomistiem, advokātiem vai juristiem. Neviens no viņiem nekļuva par cirka ziloni. Šajā pilsētā cirka nemaz nebija. Lelefants arī izauga un viņš kļuva par paša premjerministra vēstuļu konvertu aizlīmētāju.

Lelefants pūlējās vaigu sviedros katru dienu un dažkārt nakti un svētku dienas, līmēdams ciet premjerministra vēstules. To bija daudz, ļoti daudz. Katru dienu aizvien vairāk.

No trakās strādāšanas, kādu dienu, Lelefants saslima. Viņa āda kļuva dzeltena, uz tās parādījās dažādu krāsu plankumi. Arī vēstuļu konvertus Lelefants līmēt vairs nevarēja. Viņš, pašam nemanot, sāka tās ēst. Vēstules prezidentam, flotes admirālim, burkānu graušanas padomdevējam un pat radiatoru remonta darbnīcas priekšniekam. Lelefants apēda tās visas.

Lelefantua aizsūtīja pie ārsta. Ārsts paskatījās uz viņu, lika parādīt mēli, pataustīja Lelefanta snuķa galu un brīdi parakstījis kaut ko slimību grāmatā teica: "Jums, mans dārgais, ir piemetusies cirkuloze. Steidzami jāsāk nodarboties ar cirka akrobātiku. Ejiet, nopērciet divriteni un brauciet ar to pusnaktī uz dienvidiem, pēc tam uz ziemeļiem, tad uz austrumiem un pēc tam uz rietumiem. Tad apēdiet rabarberu jogurtu un ejiet gulēt. Tā dariet, kamēr pāries."

Lelefants aizgāja uz velosipēdu veikalu. Taču izrādījās, ka viņš vairs nevar nopirkt divriteni, jo bija gandrīz visu savu naudu samaksājis ārstam par konsultāciju. Lelefantam pietika naudas tikai vienam ritenim un viņš nopirka vienriteni.

Tagad Lelefants katru pusnakti braukā ar savu vienriteni pa pilsētu gaidot, kad pāries cirkuloze. Viņš ir neveikls braucēja, tāpēc labāk naktī apkārt nevazājies. Uzbrauks tev uz kājas un pat neatvainosies.

Illustration

illustration of an invisible illustration

Iegrāmatošanai: Nevaru saņemties kaut kā atreferēt dzīvi Lisabonā. It kā jau vajadzētu, jo neuzrakstītās atmiņas izplēn daudz ātrāk un dzīve atkal kļūst par parastu hruščovkas dzīvokli bez dekorācijām un jebkāda veida piedevām, kas to padara daudz maz dzīvojamu. Vispār es daudz ko vairs nevaru saņemties izdarīt. Kad aizbraucu dzīvot uz Madeiru, es sāku zīmēt. Kad es otrreiz aizbraucu uz Lisabonu, ar zīmēšanu notika tas pats, kas ar maniem stāstiem. Tie it kā nebeidzās, taču es vairs tos nepierakstu. Pēc rašanās galvā, tie pēc ļoti īsa brīža izplēn, neatstājuši pilnīgi nekādus pārpalikumus manā atmiņā. Tieši tas pats tagad ir noticis ar zīmēšanu. Manā galvā rodas tēli un viskas tamlīdzīgs, bet es nevaru vairs saņemties neko no tā visa izdabūt ārā.. nu nafig es pirku to Canson skicējamā papīra bloku par tādu milzu piķi, kādu pat nemaksā tāda paša lieluma un apjoma Heinharda Steinera sapidžinātais Šīles Taschen izdevums?! Nu ok, tas nevienam nav vajadzīgs. Bet cilvjiem jau visp ir vajadzīgs tikai rijamais, drāžamais un kaut kādi nieki ar ko aizpildīt laiku līdz "noliktajai stundai". Dzīve Lisabonā pagāja netveramā ātrumā un beidzās ar totālu katalepsiju. Smadzenes nebija gatavas tādam iespaidu daudzumam, neskatoties uz to, ka es pat necentos apmeklēt "intelektuālās izklaides vietas" - muzejus, bibliotēkas un smalkus bārus. Un vēl, es tur kārtējo reizi atzinu, ka nemitīgi grūstošās vietas ir visādā ziņā daudz aizraujošākas un iztēli darbinošas kā kaut kādas sakārtotās pilsētvides - tipa butaforiskā Vecrīga vai Luksemburgas pilsēta kopumā. Pārpalikums ir gūzma digitālo fotogrāfiju, neizlasīti tūristu gidi, saņurcīta Michelin Lisabonas karte un dažas bilžu grāmatas.. miljons redzētu un nekad neatminamu mīklu.

Ceturtdien 8. janvārī es beidzot tiku pie ilgi kārotā 24 collu vienriteņa. Unicycle Qu-ax Profi BB lieliski tiek galā ar manām hroniskajām skumjām un bezcerīgās nolemtības izjūtu, atšķaidot tās ar fiziskām ciešanām - nobrāzumiem, sasitumiem un muskuļu sāpēm. Trenējos es aiz daudzām smagām metāla durvīm, pašā mājas apakšā esošajā pagrabu koridorī. Piektdienas vēlā vakarā man pat izdevās paralizēt kādu kaimiņu, kas bija devies uz savu pagrabu pēc piektdienas vakara vīna krājumiem. Iedomājies; pēc smagas darba dienas, beidzis savā bankā skaitīt Āfrikas bērniem saziedotās Ziemassvētku naudas, tu noguris dodies mājās, lai savā milzu atzveltnes krēslā uz platekrāna raudzītos kārtējo porno filmas sēriju ar mazajiem afrikāņu draudziņiem galvenajās lomās.. eskorta meitene šovakar nebūs, jo nogurums ir pārāk liels. Ieslēdzis savu platekrānu tu saproti, ka vakars nebūs pilnvērtīgs bez 1956. gada kaut kāda tur vīna. Svētīgas apņēmības pilns, dungodams 80.to gadu hītu, tu ievelcies savās izejamajās čībās un lēni dodies pa koridori uz liftu, lai nobrauktu uz pagraba stāvu. Ejot pa koridori, tikai retā dzīvoklī dzirdams kāds troksnis. Kādā dzīvoklī iedzīvotāji klausās klasisko mūziku, kādā dzirdamas saviesīgas čalas.. vēl citā virtuves trokšņi. Nobraucis līdz pašai apakšai, liftam atveroties pretī spiežas pagraba aromāts un melna necaurredzama tumsa. Tu ieraugi slēdzi ar sarkano, trīsuļojošo gaismiņu. Lifta durvis jau ir aizvērušās un tumsā tev rodas nebēdnīgs noskaņojums. Ak šī tumsa, tika melna kā Āfrikas bērneļu gludā āda. Bet te ir samērā publiska vieta, ja nu kāds sadomā iet caur pagrabu uz mašīnu novietnēm. Tu nospied gaismas slēdzi un ieslēdzoties dienas gaismas spuldzei, raustīdamās tā nogalina tikko radušos iekāres dzirksti. Tev aiz muguras ir aizvērtās lifta durvis, bet priekšā ar skārdu apsistas smagas, ar lielu atslēgu slēdzamas durvis uz koridori pa kuru var nokļūt līdz veļas mazgātavai elektrības transformatoru telpai un vēl visādām telpām, kas ir aizslēgtas un kurās ieeju rotā nelūgtus ciemiņus biedējošās plāksnītes ar uzrakstu "Privé" un durvis uz privāto pagrabu telpām. Tu atslēdz un atsperoties ar visu svaru, atver smagās durvis.. priekšā atkal ir tumsa. Divi soļi un smagās durvis aizkrīt ar apdullinošu troksni, kas vēl kādu laiku atskan un rezonē tavā galvā. Kad acis aprod ar tumsu, tu ieraugi metra attālumā trīsuļojošo sarkano slēdža spuldzīti. Tu lēnām cel roku, bet pirksts vēl nesteidzas nospiest slēdzi. Rokas pacelšanas brīdī āda sajūt silto gaisa plūsmu. Gaiss te ir silts un mitrs, blakus aiz sienas žūžo vaļas mašīnas. To žūžošana tev atmiņā atsauc reiz reklāmas klipā dzirdētās Āfrikas mūzikas skaņas.. mazie melnie afrikāņu bērneļi skatījās ar savām spulgajām actiņām operatora kameras objektīvā. Viņu melnajās, pavērtajās mutēs spīdēja perlamutra baltie zobiņi. Tavās biksēs pamazām, bet neatlaidīgi rodas sasprindzinājums un roka ir apstājusies pusceļā pie slēdža. Brīdī, kad lēnām sāc atvilkt roku atpakaļ, līdz smadzenēm nonāk kādas skaņas atbalss. Pakš.. atskan viena vienīga piliena troksnis, kas tevi atmodina un tu nevilcinoties ieslēdz gaismu. Norausis ar gaiši zilā krekla piedurkni siekalas no zoda, tu dodies tālāk. Erekcija traucē iet, bet tā ātri pāriet un kad tā pavisam ir cauri, tu jau esi pie durvīm uz pagrabu telpām. Tur arī būs tumšs un arī būs silts un mikls gaiss. Tikko to apjautis, sajūti biksēs atgriežamies tikko gaisušās sajūtas un mazās afrikāņu bērniņu atkailinātās miesas savā iztēlē nu skati koridora neintīmajā apgaismojumā. Ar uzbriedušu peni tu iebāz atslēgu slēdzenē, bet nez kādēļ tā negriežas. Tu to pagriez uz vienu, uz otru pusi, bet nekā.. nejauši nospied durvju kloķi un tās paveras. To tu nebiji gaidījis un jūties nedaudz kā izmests no laivas. Pavēris durvis tu dodies iekšā pagrabu koridorī - gaisma ir iedegta un brīdī, kad tu to saproti, tev virsū gāzelēdamies un rokas vicinādamas brāžas kaut kas melns un uz viena riteņa. Izbīlī tu sastingsti. Paiet krietns brīdis, līdz tu apjēdz, ka tas ko redzi ir kaut kāds kārns džeks uz vienriteņa. Svešais apstājas dažus metrus no tevis un turēdamies pie sienas saka "Hi!". Tā ir diezgan netipiska sasveicināšanās prakse Luksemburgā, kur tiek lietotas franču, vācu un luksemburgiešu valodas. Tu atbildi "hello" un lēnām, stīvā gaitā dodies pie sava pagraba telpas durvīm. Droši vien tas ir kaut kāds jauns mājas iedzīvotājs. Te viņi mainās kā hotelī. Daudzi dzīvokļu īpašnieki izīrē savus dzīvokļus Eiropas institūcijās un nez kur vēl strādājošajiem salašņām. Atslēdzis kārtējās durvis un iegājis telpā, bezdomu noteiktībā tu ieslēdz gaismu, aizej pie vīna skapja. Noskaņojums 1956. gada vīnam ir cauri un tu paņem virtuves vajadzībām iepirkto lēto 2012. gada Lisabonas reģionālo Quinta do Espírito Santo ražoto vīnu, kas bija domāts gaļas marinēšanai un dodies prom. Nevērīgi uzsauc svešajam "Čau!"uz ko tas bikli atmurkšķ ar to pašu, esi pie pagrabu telpu durvīm. Uz tām piesprausta lapiņa, kur rakstīts, ka drošības apsvērumu dēļ, iedzīvotāji aizejot tiek lūgti pieslēgt aiz sevis durvis. Savilcis sejā šķību smīniņu tu vienu roku ieliec kabatā, lai paņemtu tikko tur noglabāto atslēgu saišķi, bet ar otru atgrūd tās vaļā. Durvis aizveras, atskan atslēgu troksnis..

Šodien ir otrdiena. Otrdienās kāpņu telpas, liftu un ko nu tur vēl tīra apkopēja. Esmu pāris reižu to saticis un neticis skaidrībā ar viņas nacionālo piederību, nolēmis to sveicināt tikai portugāliski. Viņa ar mani nez kādēļ nesveicinās, bet ar citiem gan. Tā kā ir tīrības diena, tad esmu nolēmis iztīrīt ledusskapi no cidoniju burkas. Pirms kāda laika Luksemburgas parkos savāktās cidonijas ir sākušas rūgt. Laikam par maz cukura pieliku. Jāmet ārā.. ehh.

Žirafe ar lauzto kaklu.

Žirafe vēro Daugavu

Šodien visu dienu bakstījos ap ilustrāciju kādai grāmatai. Pēcpusdienā nosūtīju pabeigto zīmējumu uz foto salonu, lai izprintē. Man patīk digitāli sazīmētās lietas redzēt izprintētas, lai arī tas kā tiek izprintēts fotosalonā nebūt nelīdzināsies tam, kā tas būs iedrukāts grāmatā. Lai paspētu līdz foto salona slēgšanai savākt savu garadarbu, nācās zvērīgā tempā mīt pedāļus no Teikas līdz Valdemāra 25.. bet asfalta slapjums šo pasākumu darīja ne tik vien diezgan netīkamu uz drēbēm lidojošo dubļu dēļ, bet arī tādēļ, ka ja rastos vajadzība pēkšņi bremzēt, tad tas būtu kā ar slidām pa sviestu. Lai vai kā, šitā skrienot, man bija nelāgs čujs, ka kaut kas nebūs labi.
Veļļojot pa Senču ielu, savā priekšā pamanīju mētājoties gluži sausu (tātad tikko pazaudētu) mīksto rotaļlietu - žirafi. Paķēru to ar domu, ka varbūt te pat aiz slīpuma sastapšu kādu muterīti ar žirafi zaudējušo izklaidīgo atvasi, bet tā vietā, no Statoila braucošais melnais mersis mani gandrīz pataisīja par pļacku. Es slīdēju, viņš slīdēja un tā mēs kā aizbergs(nu, mersis) un Titāniks (es ar savu rokā sažņaugto žirafi) traucāmies viens otram pretī.. šoreiz tad bija kā citā filmā, jo es paliku dzīvs un kustēties spējīgs tik ļoti, ka neatskatījies maucu prom fotosalona virzienā. Tā ar nomaucu ar rokā sažņaugtu žirafi līdz pašam salonam un paspēju tur ierasties veselas septiņas minūtes pirms slēgšanas.
Laiks sāka skaidroties un debesīs starp pelēkajiem mākoņiem pavīdēja pa kādam zilam debesu pleķim. Tā kā mājās doties vairs vēlmes nebija, jo fotčenē redzamais zīmējums bija pietiekami labs, iestūķēju žirafi somā un atstājis tās galvu ārpusē, devos Kongresu nama virzienā uzlūrēt futbola dzenāšanas pasākumu, vispirms izvizinoties pa kluso centru. Mazajos futbola laukumiņos nekā interesanta nenotika (nu labi, patiesībā jau man futbols nevienā acī neinteresē, bet darīt ta ar nebija ko), taču uzzināju, ka liela daļa Rīgā esošo milzu plastmasas gliemežu savu mājvietu tagad atraduši Medicīnas muzeja zālājā. Par ko varen nobrīnījos. Pasēdējis un pavērojis parkā esošās strūklakas šaltis un iesmīnējis par no somas ārā lienošo žirafes galvu nospriedu, ka nebūt par ļaunu vēl izvizināt žirafi pa tuvākajām apkaimēm. Sākumā aizšāvām uz krastmalu. Tad izdomāju aizvizināt žirafi uz Ķīpsalu. Aprādīju peldbaseinu, izstāžu kompleksu un aiz tā esošo kempinga vietu, kurai blakus kā reizi bija kaut kāds skeitot iemācīties gribētāju tusiņš. Aizvedu uz ģipša rūpnīcu. Kā arī pie vienas mājas vēl jo projām esošo veco Zimu uzlūrēt - tas uz Matrožu ielas. Aizbraucām līdz Matrožu ielas galam ievērtēt modernās arhitektūras brīnumu, ofisu turēšanas vietu, kas atgādina alus mučeli. Ostas skati saucās. Apakšā ir restorāns tiem pašiem biezajiem, kas tur ar jahtām vizinās, bet soliņu, kur sēžot varēja lūkot pār likteņupi apbrīnojamo ostas ainavu, bija aizņēmis kaislīgu bomžu pāris. Apmetot loku ap spoģuļaino alus mučeli, paošņājot no restorāna virtuves nākošo aromātu un uzlūrot caur stikla vitrīnām laikmetīgās gleznas, izdomāju uztaisīt selfiju ar žirafi un divriteni.. nu, tas jau redz bija tikai sākums, tālāk sekoja foto sesija ar: žirafe lūkojas uz daudz logu graustu, žirafe lūkojas uz Rīgas vecajiem torņiem, žirafe lūkojas uz jaunajiem Z-torņiem, žirafe lūkojas..

Žirafe lūko graustus

Iegāju Olimpijā iepirkt kalorijas ekskursijas turpinājumam. Kalorijas bija noslēpušās tipa franču bagetē un litrā dzeramā jogurta. Priecīgs par kalorijām, novietojos acu skatiena attālumā no sava pieslēgtā divriteņa, tajā apaļajā soliņu rindā pretī Olimpijas ieejai. Kā jau cilvēkam, kuram pieder iekārojamas lietas, arī man uzradās draugi. No sākuma tie bija zvirbuļu, kas ķēra krītošās maizes drupačas. Tad uzradās balodis, kas dzenājot zvirbuļus nolēma, ka jāķeras bagetei pie labākā gala, lai arī tas atradās man rokās.. līdz pie manis piekāpa arī topošais bomzis un palūdza apmaiņā pret cigareti nodzerties jogurtu. Tā es izdāļāju savus kaloriju krājumus. Topošais bomzis iedeva konču, kas ir man kabatā vēl jo projām, bet balodis un zvirbuļi bagātīgi nokakāja asfaltu pie manām kājām. Pavadījis gandrīz stundu muldot par pasaules niekiem un barojot dzīvās radības, es saņēmos nākošajam ekskursijas etapam - ja jau ekskursija, tad ekskursija, es teicu žirafei, kuras esamību nebija pamanījuši ne putni, ne jogurta izdzērējs. Uzlecis sava divriepainā rumaka mugurā traucos taisnā ceļā (cik nu mani ceļi mēdz būt taisni) Vecāķu virzienā. Pa ceļam atrādīju žirafei Sarkandaugavu, tad mazliet Mežparku.. zooloģiskā dārza stūri un veselu lērumu tautas, kas bija nākušas tusēties Mezparkā sakarā ar es neesmu pārliecināts ko, bet laikam ka Līgo. Būtu zinājis, ka tur tāds jandāliņš, būtu braucis kā savādāk, bet tā kā esmu izkritis no laivas, tad zināt neko tādu nevarēju un savilcis skābu ģīmi lavierēju starp mammām, tētiem, ratiem un visu pārējo, kā pārvietošanās vektoram ir kāds sakars ar Brauna kustību. Ticis cauri šim jandāliņam traucos pretī savam mērķim - Vecāķu pludmali. Vecāķos es protams nonācu bez bēdu. Uz pludmali pat ved dēļu celiņš. Ir tikai vien savdabība. Tur, pa šo celiņu, cilvēki mēdz vadāt savus četrkājainos kakājošos draugus. Tur ir baigi jāuzmanās, kur liec kāju, jo liekas, ka šo celiņu uzdevums ir būt par vietu, kur izkakināt suņus. Viens kļūmīgs solis un esi brūnajā. Iedomājieties, kā es sabijos, kad pie šī kaku celiņa piejāja divi džeki uz zirgiem! Par laimi viņi nogriezās un izjādi pludmales virzienā turpināja pa kāpu taciņām.

Žirafe lūko saulrietu

Pludmalē nonācu īsi pirms saulrieta. Paskatījies uz garām staigājošajiem pensionāriem un viņu suņiem, un dažām retām meitenēm, sagaidīju saulrietu. Foto ar žirafi, kas lūkojas uz saulrietu neizpalika. Daži cigun vingrinājumi stīvajiem locekļiem un vedu žirafi atpakaļ. Pāri suņu kaku pludmales celiņam, caur Vecāķiem, garām Ziemeļblāzmai, caur cilvēku pilnajam Mežparkam, caur cilvēku tukšajam biezo māju Mažparkam, garām kapiem un Gaujas ielas darbnīcām, caur Lielajiem kapiem uz Hospitāļu ielu. Lūk, esam klāt. Es izņemu žirafi no somas un nolieku aptuveni tajā vietā, kur paņēmu. Ekskursija ir beigusies un man žēl no žirafes šķirties. Gribu žirafi nolikt, it kā tā sēdētu, bet tās kakls ir iekšpusē pārlūzis un žirafe izgāžas ļengani visā garumā uz asfalta kā nogurusi no gara ceļojuma.

Atbraucu mājās īsi pirms pusnakts. Uzlieku uz ceļiem elastīgās saites, lai rīt varētu paiet. Ieslēdzu datoru. Atveru feisbuku, bet tur rakstīts, ka šodien esot starptautiskā žirafu diena. Laikam, tas kāds joks.

The Death of The Captain's Daughter

The Death of The Captain's Daughter
Kapteiņa meitas nāve.
Смерть дочки капитана.

Labsirdīgais trusītis - pasaka

At fist I made design and then this fairy tale. Fairy tale is about good-tempered rabbit and it is in Latvian. I wrote it only yesterday and did no translated. It is not very nice fairy tale ;)

good-tempered rabbit

Reiz dzīvoja kāds labsirdīgs trusītis. Viņš bija ļoti labsirdīgs, mīļš un pūkains. Trusītis dzīvoja savā aliņā liela tumša meža vidū, kur nezināja ne bēdas. Savas dienas viņš vadīja ļepatojot pa ēnainajām meža pļavām, graužot zaķu kāpostus un apcerot ko tādu varētu apēst, lai pasaule kļūtu vēl skaistāka un jaukāka.

Buttons - Podziņas

Here is one story that I wrote in 2006. My inspiration came from Michael Ende. It is in Latvian and, unfortunately, I did not translate it.

Podziņas

Tur fonā ir pilsēta. To nevar saredzēt un tas nemaz nav vajadzīgs. Tur dzīvo cilvēki. Tur tie piedzimst un tur arī tie attiecīgi nomirst, kā jau to varētu paredzēt un kā jau tas notiek it visur. Bet arī tam nav sevišķi lielas nozīmes. Patiesībā, tie cilvēki ir tādi paši kā visi pārējie: nu, tie, kas ap jums un ap mums. Viņiem visiem ir tādas pelēkas sejas, iegrimuši, padzisuši skati un acis, kas spīd tikai tad, kad tajās atspīd datora ekrāna gaismas.

Hārona snauda

While I'm still in the process of composing my thoughts on what to write in this blog, I'll publish a short story in Latvian (written by myself).

Stāsta pamatā ir patiesa, dziļa cilvēku dzīves traģika un visi stāstā minētie personāži ir vai nu mirušhi vai atrodas viena pirksta attālumā no tā.