Buttons - Podziņas

Here is one story that I wrote in 2006. My inspiration came from Michael Ende. It is in Latvian and, unfortunately, I did not translate it.

Podziņas

Tur fonā ir pilsēta. To nevar saredzēt un tas nemaz nav vajadzīgs. Tur dzīvo cilvēki. Tur tie piedzimst un tur arī tie attiecīgi nomirst, kā jau to varētu paredzēt un kā jau tas notiek it visur. Bet arī tam nav sevišķi lielas nozīmes. Patiesībā, tie cilvēki ir tādi paši kā visi pārējie: nu, tie, kas ap jums un ap mums. Viņiem visiem ir tādas pelēkas sejas, iegrimuši, padzisuši skati un acis, kas spīd tikai tad, kad tajās atspīd datora ekrāna gaismas.

Viņi piedzimst tā pat kā mēs, tb, izlien no muterītes kājstarpes, ja neizlien, tad tik un tā, tiek no tās ārā. No sākuma tie ir pavisam sārti, spīdīgām ačtelēm, rosīgi un apveltīti ar to, par ko tiek vēlāk stāstītas mītiskas ievirzes stāsti, ja kāds tam vispār pievērš uzmanību, tb, laime ir tas vārds. Mazo bērnu, mazā, nevainīgā laimele.

Mazajiem bērniem pieaugot, atbilstoši kādam noteiktam, nekur neesošam grafikam, pieaugušie, līdzīgi kā senajos iniciācijas pasākumos, apsēdināja tos pie spīdīga taisnstūra, plakanas formas, vertikāli nostādīta priekšmeta, kuram priekšā bija mazāks taisnstūra formas priekšmets ar daudziem mazākiem kvadrātveida klucīšiem, kur katram klucītim virsū bija sarakstīti kaut kādi simboli un zīmes. Labajā pusē bija jokains, apaļīgas formas priekšmets kuram tālākajā malā bija piestiprināta aukliņa, kuras otrs gals bija pievienots pie kā ledusskapis dūcošas kastes. Nonākot šīs dīvainās ietaises priekšā bērnam bija divas iespējas, bet tikai vienai no tām bija paredzēta nākotne. Mazliet pastiepjoties no benķa un uzliekot pirkstus uz mazajiem kvadrātiņiem ar simboliem, kas atradās uz taisnstūrveida gareniskas formas plakanā dēlīša, un kustinot jokaino apaļīgo ar striķīti, plakanajā, spīdīgajā notika dažādas izmaiņas.

Jo vairāk bērns ņēmās ar šiem priekšmetiem, un, jo vairāk tas mēģināja šais darbībās iedziļināties, jo veiksmīgāk norita iniciācijas pasākums, un , jo vairāk viņā norita jaunas, līdz šim nenovērotas izmaiņas, kas to pamazām pārņēma tā pat kā vēlme būt tuvāk dīvainajam, spīdīgajam, dūcošajam kā ledusskapis. Tāds iniciācijas process tika uzskatīts kā veiksmīgi noticis un par lielu prieku vecākiem un pārējiem tuvumā esošiem, bērns kļuva par pilsētas īstenu iedzīvotāju, par savējo starp savējiem, par vienu starp daudzajiem. Mirdzošais lodziņš un četrstūrainie klucīši uz taisnstūrveida, plakanas formas dēlīša un dūcošā kā ledusskapis kaste ieguva jaunu nosaukumu un jēgu. Mazie, neveiklie pirksteļi aizvien veicīgāk darbojās ap klucīšiem ar simboliem un ... kāda gan tam vairs nozīme, jo viss bija noticis.

Nekas jau no tā nemainījās, tikai vēlajos, tumšajos vakaros no pilsētas ārā nāca kādi tumši nedaudz saliekušies stāvi. Tie it kā paslepus nevienam nezināmā un nevienu neinteresējošā virzienā, garā rindā sastājušies nesa kaut ko gaišu un pavisam nepiederošu pilsētai, kurā dzīvo cilvēki ar pelēkām sejām un acīm, kurās spīdums parādās tikai atspīdot gaismai no priekšā esošā ekrāna.

Iedvesmas avots ir Mihaels Ende.