Monday, May 23, 2022

Black bird

 Uz kaimiņu balkona dziedāšanas vietu izvēlējies strazds. Putni ne vienmēr izvēlas romantiski orientētu cilvēku balkonus dziedāšanai.



Friday, May 13, 2022

May

 Pienācis Maijs. Laurai ir pieaugusi vajadzība pēc vienradzīšiem. Vispār, atkal manas radošās aktivitātes ir izkāmējušas gandrīz pavisam.



Thursday, January 6, 2022

Lost kittens

 Ierokos sevī aizvien dziļāk un tālāk. Uz jauno gadu vairs apsveicu tikai mammu un Ilonu. Un nesaņēmis nevienu SMS, gāju gulēt ar apziņu, ka beidzot manis vairs nav.

Zīmēju savas ķēpas, pat mazliet griežu atkal koku un pusnaktī lecu ar lecamauklu, un ēnu boksēju pie vietējās pamatskolas. Pazām atvados no normas. Biedri, es vairs neesmu ar jums...



Saturday, December 11, 2021

December

 Pabeidzu ķēpu. Baigi lēni gāja un neesmu apmierināts. Jāliek tagad tā mierā un jāapskata būs pēc kāda laika. Melanholija arī atnāca ciemā. Cienāju es to šobrīt ar sausu angļu sidru un grāmatu Fabrika, ko sarakstījusi Terina. Ne būt ne jautra lasāmviela, bet baigi pavelk. Melanholija no tā tikai pieņemas svarā un prom doties negrasās. Rīt iešu uz boksu parkā, varbūt tur no manis izsitīs kādu dopomīnu un es atkal atdzīvošos.



Sunday, November 28, 2021

Winter

 Piektdienas vakarā atnāca slapjā ziema un tieši laikā, kad devāmies uz Bazar International, salēja mūs ar slapju sniegu. Atpakaļceļā izdevās ātri aizbēgt līdz starppilsētu autobusam un izglābties tikai nedaudz "izbaudot" šos slapjos ziemas priekus. Bazārā sapirkāmies vecas bērnu grāmatas. Es pagaršoju bezgaršīgu argentīniešu alu un nopirku sev divas gvatemaliešu bumbiņas džonglēšanai. Vita iegādājās Azerbaidžānas saldumus, kamēr es pētīju korejiešu stendā Skvidgeim maskas. Man liekas, tās maskas bija viskrutākā lieta, ko Bazārā ieraudzīju.. asprātīgi laikmetīgākās, ja tā varētu teikt.



Monday, November 1, 2021

Nowhere

 I am back to drawing.


Piegriezās neko nezīmēt un uzzīmēju šo. Tā lūk es taisos turpināt arī tālāk. Ja māksla nesanāk - lai. Zīmēšu tikai sev. 

Saturday, October 16, 2021

Ad

 Uzzīmeju Jānim reklāmas lapiņu. Melns uz balta. Bija jautri.


Tagad šis ņēma un aizlidoja ekskursijā uz Madeiru. Bet mēs ar Vitu tur savulaik nodzīvojām pusotru gadu. Tas laiks manī atstājis milzu dinozauru pēdas uz visiem laikiem.

Friday, October 8, 2021

Tirpa

 Mēģināšu postot caur telefonu. A ja nu sanāk.(izrādījās tas zvērīgi neērti, jo texts skrien zem klaviatūras un tu vairs neredzi ko dari un ko labot arī nevar). Kompis put uz skapjaugšas, es putu zem skapaugšas. Nekas interesants nenotiek. Vecums un rudens depresija, klepus jau divus mēnešus liek domāt, ka mana tuberkuloze pamazām, bet neatlaidīgi atsākusi savus netīros darbus. No savas Koha nūjiņas neaizbēgsi.

Arī no kosmokaķa nē


Saturday, June 19, 2021

Finished book

 I finished my picture book. It's about a snail. And now the worst part, I need to find publisher. Holy fuck, how I hate that.

 

the book is in latvian

Iegrāmatošanai; pabeidzu grāmatu. Tagad man ir zvērīgi skumji un viss ir slikti. Parastais tukšums, kas pārņem radošos katrreiz, kad tie pabeidz ko sev nozīmīgu vai ko tādu, kas paņēmis daudz laika. Un, bļin, kasos visu laiku, jo esmu atkal blusu sakosts. Rīgā tā bija agrā bērnībā, taču te Luksemburgā kā vasara, tā blusas nodzer daļu manu asiņu, bet daļu zaudēju kasoties un plēšot nost kreveles. Laurai vispār vāks, viņai uz katriem pieciem kvadrātcentimetriem pa divām pumpām. A sievai nekas, pilnīgi neviena koduma.. neviena!


Nopirku amazonē austiņas – ATH-M50x. Beidzot varu dzirdēt, ko klausos. Baigi patīk. Sēžu dīvānā, klausos industriālus ritmus un lasu Dovlatovu. Dziedēju saskumušo dvēseli.


Divas svētdienas biju pie Kevina pilī. Kravājām vecus baronu krāmus no veca baronu šķūnīša, kuram viena daļa sabrukusi, un kur jālien zem nobrukušajām sijām, lai ko atrastu un vienlaicīgi jālūdz dievi, lai tas pasākums neuzgāžas uz galvas. Bija jāsakravā vecie krāmi un jāsašķiro pēc visādām pazīmēm. Tur atradās tāds savāds trauciņš uz trīs kājām, kas redzams te zīmējumā. Tāds maziņš pintiķītis, kurā var ietilpināt pusotru tējkaroti. Nav ne jausmas kam tas domāts, bet izskatījās labi. Varbūt tādēļ es to iekļāvu savā ilustrācijā. Baroni bija kaislīgi mednieki un paši taisīja šaujampiederumus. Varbūt tas kādu ložu liešanai. Ej nu sazin. Dedzinājām dažāda veida šaujam pulverus un uzjautrinājāmies kā tādi mazgadīgie. Kevins vēl gribēja izmēģināt laimi meklējot vecos kara laikā noslēptos ieročus ar magnētu, bet tā vietā mēs atradām pilnu aku vīna pudeļu lausku, ko vācu virsnieki tur sametuši tukšojot pils vīna pagrabus. Pa-sparingojām, izkāvāmies kā senajos treniņu laikos un bija čoini. Iedomājies, džeks dzīvo reālā pilī. Ar šaujamlūkām, grāvi un tornīšiem... un drausmīgi draņķīgām ērtībām vai pat bez tām, dažreiz. Nu pils jau nav viņa, bet jopcik, cik daudz tu zini cilvēkus, kas dzīvo pilīs?! Nevarētu gan teikt, ka Kevins ir priecīgs par to. Tas viņam tāds dzīves uzspiediens sanācis. Ko padarīsi, katram savs – vienam pagrabs maskačkā ar narkašiem kaimiņos, citam pils Vintranžē bez siltā ūdens virtuvē.