really?!
Iegrāmatošanai: Dzimšanas diena pagāja mierīgi - sarakstoties ar tēvzemē iesprostotajiem draugiem. Gints man atsūtīja paša zīmēto projektīvo testu:
Visietilpīgākās un saturīgākās runas tīklā man viemēr ir bijušas ar kādreizējo kursa biedru no psihologiem, Jāni. Runas mums bija par pavadīto dzīves gadu un lūk, atreferējot pagājušā gada aktivitātes sanāca, ka gads nav pagājis pilnīgā alcheimerā:
Nu re, visi dzimšanas dienas aprunāšanās rituāli ir veikti, tagad varu izvērstāk apstāstīt, kas ar mani gada laikā noticis. :)
Toreiz, kad te draugos pirms gada aprunājāmies, es steidzu beigt savus darbus pie multenes "Zelta zirgs" krāsošanas. Praktiski ar to arī citi krāsošanas darbi pie tās multenes beidzās un manas zināšanas un spējas vairs multenes veidotājiem noderēt nevarēja, pat ja es turpinātu viņiem uzmākties ar savu līdzdalību. :) Tad mans dzīves ceļš aizveda pavisam citā virzienā un es uzsāku bezdarbnieku pārmācīšanas programmu, kas paredzēja, ka es varētu kļūt par metinātāju. Izgāju teorētisko un praktisko daļu kursos, kur bez manis tika pārmācīti vēl 12 arī diezgan savdabīgi cilvēki. Kad ar to bija galā, mācību programma paredzēja, ka iegūtās zināšanas tiks nostiprinātas praktiskā veidā kādā uzņēmumā. Mums jau pašā sākumā tika paskaidrots, ka uz uzņēmumiem tiksim nosūtīti, bet mācību centrs nespēs nodrošināt, ka strādāsim mēs tur savā apgūstamajā profesijā un tuvākais uz ko var cerēt, ir dažādu metāla priekšmetu pārnēsāšana vai kādu ne obligāti metāla apstrādei paredzētu telpu sienu krāsošana. Sabijies no tik krasām un nekontrolētām dzīves svārstībām es uzsāku meklēt prakses vietu patstāvīgi. Aizsūtīju 41 uzņēmumam draudzīgo aicinājumu izmantot mani kā daudzsološu darbinieku vai vienkārši praktikantu un tikai 38. no visiem šiem uzņēmumiem izteica varbūtību, ka varētu mani uz kādu laiku pa-nodarbināt. Tā nu es aizgāju pieteikties strādāt šajā uzņēmumā. Taču nonākot tur, izrādījās, ka darba tur nav un neviens mani nepriecājas sastapt. Kā par nelaimi, es tur biju ieradies pirmajā prakses dienā, nevis kādas dienas iepriekš, kā to prasīja reglaments un sapratis kādas ciešanas man radīs kursu direktors, es visai emocionāli aprunājos ar uzņēmuma galveno menedžeri. Tā rezultātā tiku pieņemts par praktikantu un apgrūtinājumu metāla kāpņu veidošanas cehā. Tur es nostrādāju veselu pusotru nedēļu metinot visādus nevajadzīgus vai nesvarīgus metāla nieciņus, kas varbūt kādam reiz noderēs.. bet varbūt nenoderēs. Tā kā apzinājos par kādu nastu esmu kļuvis saviem kolēģiem laikā, kad nevienam nav ko darīt (viņi diez vai varēja iedomāties, cik daudz lielāks apgrūtinājums es būtu, ja viņiem būtu, ko darīt) un izjuzdams vēlmi pēc kādas profesionālas izaugsmes nospriedu, ka jāmaina dislokācijas vieta. Tāpēc zvanīju kursu direktoram, kas mani izklausot un saprotot aktuālo stāvokli nosūtīja uz jaunu prakses vietu kādā rūpnīcā. Ar to man izaugsme metināšanas jomā no kategorijas, ko varētu apzīmēt ar tieksmi uz kvalitatīvu, pārtapa par kaut ko pavisam citu. Rūpnīcā es pavadīju mēnesi. Tas bija darbiem, notikumiem un dažādiem interesantiem cilvēkiem bagāts mēnesis, kas paskrēja diezgan veikli. Tā laikā mani apciemot pat bija ieradusies īpaša NVA dusmīgo sieviešu komisija. Kam pateicoties es vismaz uz kādu brīdi dabūju pastāvēt pie metināšanas iekārtas, pie kādas man būtu bijis jāstrādā visu šo prakses laiku. :) Tā nu kursos es atgriezos vēl briesmīgākā profesionālā stāvoklī, kādu to biju sasniedzis dodoties praksē. Eksāmenus noliku tikai pateicoties tam, ka pusi gala vērtējuma veidoja teorētiskās daļas atzīme. Ar daiļi noformētā diploma iegūšanu noslēdzās mans metinātāja dzīves periods un pat neatvadījies no kursu biedriem un pasniedzējiem, kamēr viņi veica kopīgu fotosesiju, es devos ar autobusu pretī nākošajai dzīves epizodei - nu, gluži bez valsts līdzdalības, es kļuvu par mēbeļu montētāja palīgu. Darbs šis kaulus nelauza, bija samērā epizodisks un es paspēju gan nopelnīt nelielu naudu, gan pastrādāt šķūnī pie kādiem kokgriezumiem, ko aiznest uz dažām izstādēm, gan veltīt laiku visādām ķermeniski izglītojošām aktivitātēm - vasaras sākumā braukāju no rītiem uz Lielupi nodarboties ar tai čī, kad tas beidzās, divas reizes nedēļā gāju Uzvaras parkā no rītiem nodarboties ar cita veida ķīniešu vingrošanu un visu vasaru, pāris vakarus nedēļā Kronvalda parkā uz Poi griešanas nodarbībām, kurās gan man nebija pārāk jūtama izaugsme, taču bija interesanta kompānija. Tā es nobumbulēju vasaru, sākās rudens visas vingrošanas beidzās un arī mēbeļu montēšanas pasākumi bija jāpārstāj, jo devos uz laiku apciemot Luksemburgu. Novembra pirmajā pusē uz nedēļu es atkal atgriezos Latvijā, lai pablandītos pa Jūrmalu, aizietu uz divām aikido nodarbībām, apgrieztu ābeles dārzā un atvadītos no mammas. No māsas es atvadījos jau iepriekš, kad viņa atbraukusi no 3 Francijas klaidu latviešu bērnu pieskatīšanas verdzības, devās darba meklējumos uz Īriju. Tās es piekrāvu somu ar lasāmvielu un ierados Luksemburgā pie Vitas uz nezinu cik ilgu laiku. Šobrīd esmu pieteicies uzzīmēt kādas ķēpas ārzemju latviešu žurnāla "Mazputniņš" interaktīvajam tekstam, bet rīt es došos Vitai līdzi astoņu dienu apciemojumā uz Lisabonu. Tā tas gads man pavadījies. :)
Sorii.. es centos, cik īsi spēju, bet laikam nespēju
No comments:
Post a Comment