Sunday, July 13, 2014

yesterdays cat

I redraw yesterday's pencil cat with bool-pen:


and little GIMP work

iegrāmatošanai: kruta, šodien mana pēdējā diena Luksemburgā. Esmu degradējies līdz nevar-iedomāties-kur-vēl-tālāk: no rīta sex, tad atkal.. pēc tam madeiras vīns ar Laimas tumšo šokolādi ar granāt ābolu sēkliņām (tumšā šokolāde Laimai ir vienīgais, kas vēl garšo pēc kaut kā nebūt, pārējais, lai kā ar tas nebūtu nožēlojami pretīgi, ir pārvērties par ķopšveidīgu eirosūdu bez identitātes un struktūras, un, protams bez paša galvenā - garšas. Zin, ja man jābojā zobus, tad tas jādara patīkamu iemeslu vadītam, nevis kādu nesaprotamu nacionāl-absurdu tieksmju pārņemtam). Oki, vēl arī baisi dārgās končas no melnās šokolādes un balzāmu pildījumā, ja ieliek tās ledusskapī, garšo mazāk pēc ķopša kā viss pārējais. Pēc tam, neizlienot no gultas, atkal madeiras vīns. Piesvempjos līgodamies no gultas un uzlieku kaut kādu manierisku portugāļu dziedoni Jorge Ben uz Gaujas grabēt un saprotu, ka esmu piedzēries. Tā - no rīta piedzeries un vēl no tāda liķiera kā Madeiras vīns, ēdot šokolādi un klausoties kaut kādu bullšitu.. Hesus! Nu labi, pēdējā tak diena. Rīt uz "mīļoto" dzimteni. Fuck, tur tak būs tāda pati žopa kā vienmēr. Es negribu ne tur, ne šeit, ne pat Madeiru.. gribu Ņujorku vai Honkongu. Eh.. Ave pesimisma, bezcerības un nabadzības māte - dzimtene!

Vakar bijām ekskursijā uz Bambesch mežu. Nu, Vita jau ir starā par to, bet es, kā parasti, visur saskatu tikai to garlaicīgo - nu tas pats Biķernieku vai Šmerļa meželis vien ir, tikai koki citi, ne tik aizdirsts un pa kādai dzivai radībai izskrien. Labi, vakar paveicās redzējām stirnulēnu, kā reklāmas fotkā un vairākus trušus (ko Vita neredzēja savas redzes defekta dēļ). Plēsējputnu, kas varētu būt pūce vai tāds smaganējs vanags un pavisam izdzīvošanai neparedzētos meža baložus. Un tikai vienu pastaigu baudītāju, kas ar pirkstiņbakstāmo kruttelefonu sēdēja takas malā un mala savas dzirnaviņas franču valodā. Draudzīgi samājāmies. Vēlāk vakarā, dzīvoklī, es sastapu arī četras ērces. Ērces Luksemburgas mežos ir tiešām daudz, turklāt liela daļa esot inficēta. Aizgājām arī līdz Māmeres mežam uz Kopštāles pusi. Tur jau tiešām sākas kas interesantāks, bet zin kā; staigāt pa speciāli ierīkotiem tūrisma celiņiem vienmēr ir mazliet secon-hand pasākums. Tu jau iepriekš zini, ka tevi negaida nekādi nesankcionēti pārsteigumi, ja nu vienīgi kāds neuzmanīgs putns vai satrunējis, krītošs zars dos par sevi zināt. Vienmēr taču gribas būt atklājējam, nevis dzīvajam paternam kāda noaustajā dzīves tepiķī. Šodien dosimies atkal uz Dommeldangi un tad pa leju mēģināsim izklaidēties ievērtējot Grundu. Tikko kā reizi iečekojot savu blog-draugu jaunumus, ieraudzīju superīgu Joannas Concejo nesen zīmēto bildi ar ko līdzīgu, kas mani šodien cerams sagaida - bilde ar šo skatu viņas blogā. Es izdomāju, ka pēdējo dienu jāpavada izpētot populārās lietas, lai zin, ko tautiešiem dzimtenē stāstīt. Citādi neviens nesapratīs ar ko es te esmu nodarbojies, ja klāstīšu savus "nelicensētos" piedzīvojumus. Vēl jau arī gribējās visu ko sarakstīt te, lai vēlāk, vecumdienās, kad smadzenes būs sācis grauzt alcheimers un mietpisonisma vīruss, varētu pārlasīt un kā man neizdevošamies dzīvē gadījies kas mazāk garlaicīgs par to, kādā situācijā esmu lasot šīs piezīmes. Bet pirksti neklausa un rakstīt ātri ar neesmu iemācījies. Tik jāpiemin, ka iela līdz Babech mežam ir taisna kā jaunas meitenes vēna ar ļoti Luksemburgas perifērijai neierastu skatu no vietas, kur jāiet mežā - skats paveras no augšas, iela ir taisna, bet pie horizonta stāv mīlzonīgs tornis un vēl kāda neskaidra būve. Tā ir kaut kāda redzes ilūzija, bet izskatās labi. Un ielu sauc rue de Bois (Meža iela), gadījumā, ja es te vēl kādreiz iegriezīšos. Visaizkustinošākā vieta uz tās ir vecs šķūnis, kas ļoti neiederas vidusslāņa villu vidū. Noaudzis ar efejām, azbestcementa viļņoto lokšņu apjumts pirms nez cik gadu desmitiem (te redz lieto nevis to draņķi, kas postsovjetiskajā šķūnīšu telpā ir norma, te norma ir dabīgais šīferakmens, tādēļ tas skats ir tik zīmīgs) un ar ne rūpnieciski no apaļkoka veidotām pieslienamām kāpnēm, kas atstutētas te stāvēs līdz brīdim, kad šī īpašuma saimnieks nomirs vai pārdos savu īpašumu kādam bankā vai eiroinstitūcujā strādājošam ierēdnim. Un ceļa posmā, kas ved uz populāro galvas vēdinātavu Bambesch ir melnu aitu audzēšanas nožogojums un lauks ar sasētu kukurūzu un ugunspuķu platībām, kurās drīz būs otrās kategorija plastmasas atkritumu novietošanas poligons, kur pagaidām savvaļas truši, kamēr neviens neredz rok savas alas.

Nu labi, pietiks sentimentālu fantasmagoriju. Žvingulis pāriet un jāiet vēlajās brokastīs (nu jau pusdienlaiks gan), tad jāpaveic dzīvokļa saimniecības darbi, jādodas mazajā Grunda iepazīšanas pasākumā un vakarā jākrāmē somas. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, vedīšu dzimtenes biedriem suvenīrus.. iztērēju visu pie Aināra nopelnīto naudu, uz ielas atrastos 30 eirus un strēķīti no Vitas humanitārās palīdzības Austrumeiropas bada cietēju pabalsta.

No comments:

Post a Comment