Žirafe ar lauzto kaklu.

Žirafe vēro Daugavu

Šodien visu dienu bakstījos ap ilustrāciju kādai grāmatai. Pēcpusdienā nosūtīju pabeigto zīmējumu uz foto salonu, lai izprintē. Man patīk digitāli sazīmētās lietas redzēt izprintētas, lai arī tas kā tiek izprintēts fotosalonā nebūt nelīdzināsies tam, kā tas būs iedrukāts grāmatā. Lai paspētu līdz foto salona slēgšanai savākt savu garadarbu, nācās zvērīgā tempā mīt pedāļus no Teikas līdz Valdemāra 25.. bet asfalta slapjums šo pasākumu darīja ne tik vien diezgan netīkamu uz drēbēm lidojošo dubļu dēļ, bet arī tādēļ, ka ja rastos vajadzība pēkšņi bremzēt, tad tas būtu kā ar slidām pa sviestu. Lai vai kā, šitā skrienot, man bija nelāgs čujs, ka kaut kas nebūs labi.
Veļļojot pa Senču ielu, savā priekšā pamanīju mētājoties gluži sausu (tātad tikko pazaudētu) mīksto rotaļlietu - žirafi. Paķēru to ar domu, ka varbūt te pat aiz slīpuma sastapšu kādu muterīti ar žirafi zaudējušo izklaidīgo atvasi, bet tā vietā, no Statoila braucošais melnais mersis mani gandrīz pataisīja par pļacku. Es slīdēju, viņš slīdēja un tā mēs kā aizbergs(nu, mersis) un Titāniks (es ar savu rokā sažņaugto žirafi) traucāmies viens otram pretī.. šoreiz tad bija kā citā filmā, jo es paliku dzīvs un kustēties spējīgs tik ļoti, ka neatskatījies maucu prom fotosalona virzienā. Tā ar nomaucu ar rokā sažņaugtu žirafi līdz pašam salonam un paspēju tur ierasties veselas septiņas minūtes pirms slēgšanas.
Laiks sāka skaidroties un debesīs starp pelēkajiem mākoņiem pavīdēja pa kādam zilam debesu pleķim. Tā kā mājās doties vairs vēlmes nebija, jo fotčenē redzamais zīmējums bija pietiekami labs, iestūķēju žirafi somā un atstājis tās galvu ārpusē, devos Kongresu nama virzienā uzlūrēt futbola dzenāšanas pasākumu, vispirms izvizinoties pa kluso centru. Mazajos futbola laukumiņos nekā interesanta nenotika (nu labi, patiesībā jau man futbols nevienā acī neinteresē, bet darīt ta ar nebija ko), taču uzzināju, ka liela daļa Rīgā esošo milzu plastmasas gliemežu savu mājvietu tagad atraduši Medicīnas muzeja zālājā. Par ko varen nobrīnījos. Pasēdējis un pavērojis parkā esošās strūklakas šaltis un iesmīnējis par no somas ārā lienošo žirafes galvu nospriedu, ka nebūt par ļaunu vēl izvizināt žirafi pa tuvākajām apkaimēm. Sākumā aizšāvām uz krastmalu. Tad izdomāju aizvizināt žirafi uz Ķīpsalu. Aprādīju peldbaseinu, izstāžu kompleksu un aiz tā esošo kempinga vietu, kurai blakus kā reizi bija kaut kāds skeitot iemācīties gribētāju tusiņš. Aizvedu uz ģipša rūpnīcu. Kā arī pie vienas mājas vēl jo projām esošo veco Zimu uzlūrēt - tas uz Matrožu ielas. Aizbraucām līdz Matrožu ielas galam ievērtēt modernās arhitektūras brīnumu, ofisu turēšanas vietu, kas atgādina alus mučeli. Ostas skati saucās. Apakšā ir restorāns tiem pašiem biezajiem, kas tur ar jahtām vizinās, bet soliņu, kur sēžot varēja lūkot pār likteņupi apbrīnojamo ostas ainavu, bija aizņēmis kaislīgu bomžu pāris. Apmetot loku ap spoģuļaino alus mučeli, paošņājot no restorāna virtuves nākošo aromātu un uzlūrot caur stikla vitrīnām laikmetīgās gleznas, izdomāju uztaisīt selfiju ar žirafi un divriteni.. nu, tas jau redz bija tikai sākums, tālāk sekoja foto sesija ar: žirafe lūkojas uz daudz logu graustu, žirafe lūkojas uz Rīgas vecajiem torņiem, žirafe lūkojas uz jaunajiem Z-torņiem, žirafe lūkojas..

Žirafe lūko graustus

Iegāju Olimpijā iepirkt kalorijas ekskursijas turpinājumam. Kalorijas bija noslēpušās tipa franču bagetē un litrā dzeramā jogurta. Priecīgs par kalorijām, novietojos acu skatiena attālumā no sava pieslēgtā divriteņa, tajā apaļajā soliņu rindā pretī Olimpijas ieejai. Kā jau cilvēkam, kuram pieder iekārojamas lietas, arī man uzradās draugi. No sākuma tie bija zvirbuļu, kas ķēra krītošās maizes drupačas. Tad uzradās balodis, kas dzenājot zvirbuļus nolēma, ka jāķeras bagetei pie labākā gala, lai arī tas atradās man rokās.. līdz pie manis piekāpa arī topošais bomzis un palūdza apmaiņā pret cigareti nodzerties jogurtu. Tā es izdāļāju savus kaloriju krājumus. Topošais bomzis iedeva konču, kas ir man kabatā vēl jo projām, bet balodis un zvirbuļi bagātīgi nokakāja asfaltu pie manām kājām. Pavadījis gandrīz stundu muldot par pasaules niekiem un barojot dzīvās radības, es saņēmos nākošajam ekskursijas etapam - ja jau ekskursija, tad ekskursija, es teicu žirafei, kuras esamību nebija pamanījuši ne putni, ne jogurta izdzērējs. Uzlecis sava divriepainā rumaka mugurā traucos taisnā ceļā (cik nu mani ceļi mēdz būt taisni) Vecāķu virzienā. Pa ceļam atrādīju žirafei Sarkandaugavu, tad mazliet Mežparku.. zooloģiskā dārza stūri un veselu lērumu tautas, kas bija nākušas tusēties Mezparkā sakarā ar es neesmu pārliecināts ko, bet laikam ka Līgo. Būtu zinājis, ka tur tāds jandāliņš, būtu braucis kā savādāk, bet tā kā esmu izkritis no laivas, tad zināt neko tādu nevarēju un savilcis skābu ģīmi lavierēju starp mammām, tētiem, ratiem un visu pārējo, kā pārvietošanās vektoram ir kāds sakars ar Brauna kustību. Ticis cauri šim jandāliņam traucos pretī savam mērķim - Vecāķu pludmali. Vecāķos es protams nonācu bez bēdu. Uz pludmali pat ved dēļu celiņš. Ir tikai vien savdabība. Tur, pa šo celiņu, cilvēki mēdz vadāt savus četrkājainos kakājošos draugus. Tur ir baigi jāuzmanās, kur liec kāju, jo liekas, ka šo celiņu uzdevums ir būt par vietu, kur izkakināt suņus. Viens kļūmīgs solis un esi brūnajā. Iedomājieties, kā es sabijos, kad pie šī kaku celiņa piejāja divi džeki uz zirgiem! Par laimi viņi nogriezās un izjādi pludmales virzienā turpināja pa kāpu taciņām.

Žirafe lūko saulrietu

Pludmalē nonācu īsi pirms saulrieta. Paskatījies uz garām staigājošajiem pensionāriem un viņu suņiem, un dažām retām meitenēm, sagaidīju saulrietu. Foto ar žirafi, kas lūkojas uz saulrietu neizpalika. Daži cigun vingrinājumi stīvajiem locekļiem un vedu žirafi atpakaļ. Pāri suņu kaku pludmales celiņam, caur Vecāķiem, garām Ziemeļblāzmai, caur cilvēku pilnajam Mežparkam, caur cilvēku tukšajam biezo māju Mažparkam, garām kapiem un Gaujas ielas darbnīcām, caur Lielajiem kapiem uz Hospitāļu ielu. Lūk, esam klāt. Es izņemu žirafi no somas un nolieku aptuveni tajā vietā, kur paņēmu. Ekskursija ir beigusies un man žēl no žirafes šķirties. Gribu žirafi nolikt, it kā tā sēdētu, bet tās kakls ir iekšpusē pārlūzis un žirafe izgāžas ļengani visā garumā uz asfalta kā nogurusi no gara ceļojuma.

Atbraucu mājās īsi pirms pusnakts. Uzlieku uz ceļiem elastīgās saites, lai rīt varētu paiet. Ieslēdzu datoru. Atveru feisbuku, bet tur rakstīts, ka šodien esot starptautiskā žirafu diena. Laikam, tas kāds joks.