not that kind of clown
Iegrāmatošanai: brīvo laiku izmantoju poi vingrinājumiem uz balkona, tā kaitinot paranoiskos luksemburgiešu kaimiņus, kuri , kā sāku virpināt uz balkona, uzreiz ver ciet savas jau tā pusaizvērtās žalūzijas.. pedāļi bļin, nesaprotu es šito tautu. Pārējā laikā veicu slow parkūra pastaigas pa dažādām, ne vienmēr plašas publikas apciemojumiem paredzētām vietām. Tā svētdien es pieēdu pilnu vēderu ļoti civilizētā, nebūt ne zagšus veidā - mežā lasot avenes. Tas bija virs Dommeldanges un pat virs Beggenes. Beggenē gan arī jau pieēdos violetās plūmes, kuras tur masveidā aug apstādījumos. Vēl tur bija kruts saules pulkstenis uz viena šķūņa sienas - ģērbonis ar visu bruņinieku. Saules pulkstenis atpalika tikai pa vienu stundu no beggeniešu kabatas pulksteņa rādāmā laika. Vēl tur chateau de Beggen vietā bija krievijas vēstniecība vai konsulātas vai visi kopā, kurai pie ieejas atradās plakāts ar visiem orneņveida apbalvojumiem, ko iegājušais varētu saņemt.. vai es pat nez, kādēļ tā pakazuha tur bija uzrīkota. Konsulāta teritorijā es negāju.. ej nu saproti tos krievus, palaidīs vēl kādu duksi biksēs. Tik veikls jau neesmu, lai no četrkājaina kvekšķa aizlaistos un krievi tos ordeņus ar laikam tikai pēc nāves piešķir. Tipa, lai nav jāmaksā ordeņa prēmija. Viņiem pie ziemeļu ieejas tādi niknie ne ta suņi, ne ta vilki, stabu ciļņos attēloti - ar atieztiem zobiem.. bet virs viņiem, stabu galus rotā akmens salātu lapu mudžeklis. Blakus Krievijas iestādes teritorijai bija paputējusi, ar nobrukušu, noaugušu kādreiz cēlu mūri apjozta teritorija, kurā rēgojās kādas ēkas vēl līdz galam neizdēdējušas drupas. Tur es atradu pērli. Pēc tuvākas apskates gan izrādījās, ka tā nav īsta. Ieguvis atklāsmi par to, ka ne viss ir pērle, kas pēc tādas izskatās, uzšāvu tai ar knipi un viltus pērle devās ceļojumā pa strautu, kas tecēja garām apaugušajam, grūstošam nezināmās muiželes mūrim. Es savukārt, raugoties kompasā, devos ellē ratā, kalnā augšā.. gājiens redz bija tik stāvs, ka nācās atminēties Madeiras nedarbus. Tālak gan ne kā tāda vairs nebija. Kādas stundas pa meža ceļiem, kur redzami svaigi pakavu nospiedumi un gan ēdamas, gan pārgatavojušās avenes tonnām vien. Beidzās mežs, sākās rudzu un miežu pļavas. Vienas malā, nez no kurienes uzradušies luksemburdzieši trnniņbiksēs un katras ar savu balto mašīnu.. nezinu, ko viņi tādā nesaprotamā vietā - kauties, mīlēties vai suni kakināt atbraukuši, nav ne jausmas. Padevu labdienas, degunā norūcot "mojen"un slāju taisnā virzienā uz leju, kur spriežot pēc tumšpelēki violetajiem mākoņiem gāza kā ar spaini - atpakaļ uz pilsētu. Pusceļā līdz mistiskajam un man liekas patiesībā neeksistējošajam Eiropas parkam, sākās tāds vējš, ka gāza kokus no zemes. Man acīs vairākas reizes ielidoja kaut kas ass un grūti no acs izdabūnams - lapu gabaliņi. Līdz ar lietus gāzi nonācu līdz 5. autobusa pieturai, kur lai arī displejs neko nerādīja, tomēr bija stikla sienas un, kas pats patīkamākais; jumts un sarkankoka soliņš. Tālāk jau skaidrs - pēc stundas autobuss, tad cits, mājas, tēja ar mirabeļļu vai reinholžu šņabi un Hipnosa valstības valstības. Taču klaunus, tos gan es redzēju sapņos pēc vakardienas nesankcionētajām ielīšanām, sākumā aizslēgtā un kopš 19. gs. bet vēl jo projām uzkoptā žīdu rabīnu kapsētā starp Hemicycle un to torni rue Jule Wilhelm pagriezienā. Un mana pārgājiena katoļu privātskolas teritorijā, kur laikam iet nedrīkstēja, taču, ja pārkāpj pāri apmalei un pārlien no torņa arkas uz kalnu, tur ir gluži jaukas, bet ar lapām un zariem aizbirušas taciņa pa kurām var nokļūt blakus esošā kalna galā uzstādītajā St Joseph statujas iekšpusē. Tās iekšpusē uz augšu ved sienās izveidoti izcilņi, pa kuriem uzrāpjoties nokļūsti pie paša svētā pekām. Tur gan ir plānas šķirbeles pa kurām lūrēt uz visām četrām debess pusēm. Plašākajā, caur kuru lūkojoties paveras vismazāk teiksmainais skats, ir ierīkota baloža ligzda. Pārēja skolas teritorija ir daudz maz sakopta. Var redzēt, ka apmeklētāji te tikai tie, kas pa retam te mēdz uzkopt. Paķēru vienu nozāģētu bērza pagalīti (nu, es tak tomēr pašpensionējies koktēlnieks esmu) un devos meklēt civilizētu izeju. Garus gabalu nogājis ziemeļaustrumu virzienā nonācu pie dzeloņstiepļainas sētas, aiz kuras bruģēts celiņš, kā viens gals nonāk pie svētās Sofijas privātskolas kalna augšā, bet otrs pusceļā beidzas ar brīvo kritienu klins pakājē - nogruvums ir to patraucis kādus nezpadsmit metrus virs rue de Neudorf. Es gan apgāju šo izgruvumu (neba nu man par tādiem niekiem mest plinti krūmos) un nonācu pie celiņa daļas, ka iziet pie pašas ielas. Tur protams zīme, ka te gājējiem slēgts. Jopcik, bet man piemetās gluži nevaldāms un neticams vadātājs. Nogājis kādus piecdesmit metrus ieraudzīju pamestu mājeles pagalmu un nelēmu, kamēr neviens neredz, ievērtēt aizgājušo iedzīvotāju dzīves telpu caur pagalma durvīm. Nu tur viss bija bēdīgs, bet rūšu rāmīši vēl turējās un sienu krāsa un iekārtojuma formas liecināja, ka iedzīvotājiem bijusi diezgan smalka, taču pieticīga gaime. Kopēja atmosfēra radīja tādu kā sērīgi pacilātu noskaņojumu un es devos ievērtēt virs mājas eošo, terasē esoš mazdārziņa pleķi un ko veda ļoti šaurs no plakaniem akmeņiem veidots, bet aizaudzis un pabrukušas kāpnītes. Turoties pie kaimiņu kāpnīšu sarūsējošām margām uzrāpos pirmajā terasē. No tās, apskatot vai kāds nav mani piefiksējis, pa tādiem pašiem pakāpieniem un margu - trubu, uz otras terases. Tur koku ēnā graciozi, gluži kā kājminamās ērģeles pārmežojušās zemeņu lapās stāvēja aprūsējis milzu elektriskais grils. Gluži blakus kāds ieslēdza trimmeri un es satrūkos, ka tikšu pieķerts. Taču ātri atguvos, ka mani no pļāvēja šķīra diezgan pamatīgu krūmu puduri un es esmu ēnā, bet pļāvējs gaismā. Turpinu ceļu augšup un ieraugu ko vēl neparastāku. Tā ir bijusi gandrīz fentezī mājele ar lieliem (nu, cik to laiku logu veidošanas tehnoloģijas to ļāva) logiem. Daži logi ar no violetiem stikliem veidotiem krustiem. No jumta palikušas ir tikai sijas un plankas, pārējo laikam noplēsuši mantkārīgie kaimiņi pēc šīs ēkas, reliģiskā fanātiķa nāves. Stikloto daļu rūtis gan palikušas abos mazās ēkas stāvos. palikuši ir arī metāla statīvi ar krustiem, milzu ar lietiem krustiem veidotu ķēdi ēciņas stūrī. Zem no jumta nogruvušo dēļu kaudzes rēgojas ārā sapuvis plāna matracīša gals.. uz sienām ar brūnsarkanu krāsu reliģiska satura uzsaucieni. Asinis, ja kas, kad sakalst ir tieši tādā krāsā. Bet netālu rosās trimmētājs un troksnis, kas rodas man spiežoties starp plīstošajām drumslām var tik sadzirdēts, kad tas pēkšņi izslēgs savu tarkšķi.. bet onka ir te pat aiz krūma un es dodos pa aizaigušajām, pērnām lapām nobirušajām akmens plāksnīšu kāpnītēm atkal uz augšu. Pāri zemajiem žogiem un vanagu apēstajiem vistu spalvu pleķiem pie klintīm, kur sūcas ūdens un rudens un kur ziemas lietus gāzes no nez kurienes sanesušas kaut kādas restes ar krustiem pa vidu. Tādas pašas kā tikko pamestajā stiklotajā katoļa zvērnīcā. Tālāk arī šur tur redzami terašu veidojošie akmeņu sienas, kas nav tik noauguša kā lejā, jo te lielāka ēna no lielajiem kokiem neļauj pārāk saaugt zālei. Un tā nesaprotama dzinuļa vadīts, tiecoties tik uz augšu, turoties pie zariem un sūnām noaugušajiem līkajiem koku stumbriem, nonāku.. atpakaļ uz St Joseph takas.
No comments:
Post a Comment