My old chum Gints drew this:
Iegrāmatošanai; pirms pāris dienām man pielavījās dzimene - 44. Es atcerējos kā pirms 10 gadiem, 34 sagaidīju Madeirā uz mājas jumta, skatoties pāri 17. oktobra ielai uz kuras dzīvojām, kā pa centrālo kanālu lejā no kalniem ar drausmīgu spēku gāžas akmeņu un dubļu lavīna, no kuras jau otro dienu drebēja visa pasaule un es izjutu tās bailes, ko laikam izjūt cilvēki zemestrīču un šļūdoņu laikā. Naktī toč es biju bez nerviem. Gadu iepriekš tur tāda pati bija pārplūdusi pāri kanālu malām un aiznesusi sev līdzi vairāk kā 40 cilvēku dzīvības. Tā bija briesmīgi savāda sajūta, stāvēt uz jumta un raudzīties te pat, rokas stiepiena attālumā, to zvērīgo haosu, kur milzu laukakmeņi kā sienāži viens otram pāri lēkādami traucās lejā kopējā dubļu masā. Uz jumta vēl iznāca viens liela auguma portugālis, kas bija retums ne tikai tādēļ, ka portugāļi nekur negāja tādā laikā, bet arī tādēļ, ka Madeirā liela auguma portugāli sastapt ir tik pat reta parādība, ka sastapt kādu latvieti.
Es ilgi domāju,kā lai padara šo dienu kaut cik īpašu un nolēmu veikt īpašu 44 minūšu garu boksa maratonu. Reiz viens krievu boksa čempions rādīja tādu vingrojumu – tu diezgan veicīgi skrien uz pirkstgaliem, gandrīz uz vietas, pretī boksa maisam un katrai pēdai nonākot uz zemes, izdari sitienu ar roku. Tāda skriešana uz pirkstgaliem visu laiku sitot. Viņš teica, ka normāls cilvēks ne-bokeris tā nevar izdarīt pat 3 minūtes. Es pārbaudīju, ja esmu normāls, tad izdarīt tiešām toreiz bija baisi grūti. Viņš teica, ka tādu esot veicis 45 minūtes. Tā nu nospriedu, ka tā kā čempions neesmu, tad darīšu šo skrējienu 44 minūtes. Nu jā, es šito trako skrējienu noskrēju. Kad apstājos, bija zvērīgi sūdīgi, Labās rokas pirkstus nevarēju pakustināt kādas minūtes 10. Tie sažņaugti dūrē vairs nebija ar mieru mani klausīt. Pēc tam izrādījās, ka no pirkstu kauliņiem esmu nodauzījis ādu (es bez cimdiem, vienās bintēs) un pēdās dabūjis tulznas. Grīda bija slapja kā tur būtu izgāzts sapnis ar siekalām un puņķiem. Tā es stāvēju pie sarkanā, nosvīdušā boksa maisa, skatījos uz savu sviedru un puņķu peļķi un, mēģinādams nevemt, domāju par savu dzimšanas dienu un kā es skatījos tur lejā uz dubļu un akmeņu lavu Madeirā toreiz pirms 10 gadiem.
No comments:
Post a Comment