Ohoi, Poi!
Iegrāmatošanai: baudot vasaru ieraudzīju purniņgrāmatā paziņojumu, ka iespējams pamācīties griezt Poi gluži bez maksas un gandrīz te pat - Rīgā. Aizbraucu un sāku grozīt. Atkal sajutos kā garīgs invalīds un kārtējo reizi nonācu aci pret aci ar savu veco no visiem slēpjamo novecojošo smadzeņu īpanību; ļoti lēni apgūt jaunu informāciju. Un šo apgūšanu jo sarežģītāku padara fakts, ka viss griežas. Nu labi, ar mani vēl nav tik traki kā piem. ar manu māti un šī rajona visām vecām tantēm, kurām visu laiku griežoties un reibst galvas. Divas poi nodarbības esmu nogājis. Lai cik tas viss būtu bezjēdzīgi, tomēr šī ir kārtējā bezjēdzība, kas man tīk. Tā, ņemot talkā savu nesen sačibināto virpu, tenis bumbeles un Gandrā nopirkto 2 metru kāršanās striķi uztaisīju poi verķus, ko grozīt brīžos, kad gribās ko pagrozīt. Vakar, pēc haltūras, kā reizi aizšāvu uz Vecāķiem pavingrot ķīniešu stilā un pavirpināt poi. Vējš bija traks, bet tas nekas, jo traks vējš ir tieši tas, kas napieciešams, lai es justos dzīvs un mazliet laimīgs.
Haltūrā Ainārs ieminējās, ka vārda dienā to apsveikusi Signe (izmantojot soc tīklu, kuru uzaudis draugiem elvē). Viņs jautāja vai es tādu atceros. Tas varēja būt ap 2001. gadu. Es biju īslaicīgi pamucis no Sauriešu (nu, vai arī Upesleju) slimnīcas 7. rezistentās tuberkulozes nodaļas, lai brīvdienās nedaudz atcerētos kā izskatās civilizācija ārpuss slipmnīcas garajiem gaiteņiem ar visu laiku klepojošajiem, kājas šļūkājošajiem, dzeltenīgās sejas krāsās un visādās rūtainās pidžammās tērptajiem mirējiem. Vecrīgā sastaptie Ainārs un Aleksandrs un varbūt arī Viesturs, vakara noslēgumā kā parasti bija nobāzējušies Alā. Detaļas jau sen ir padzisušas kopā ar noārdītajiem neironiem, bet atceros, ka kopā ar Aināru Alas lejā, runājāmies ar divām meitenēm. Viņas bija nedaudz saposušās un vienai pat kaut kādā sakarā bija puķes (no šīs meitenes man atmiņā saglabājies nav nekas vairāk kā tikai kruzuļu frizūra un mazliet apaļīgās ķermeņa formas. Viņas gara pasaules īpatnības vai nu mani neinteresēja vai arī es tā biju piedzēries, ka nebiju tām pievērsis pienācīgu uzmanību, vai arī tādas vispār nebija). Toties otra - Signe, mani reāli besīja. Viņa, mazliet tumsnēja, čigānu tipa meitene, studēja vēsturi neklātienē un neieredzēja vīriešus (nu, tā viņa apgalvoja). Nu un kādas tad tur var būt galda runas meitenei ar tādu dzīves nostāju un no slimnīcas pamukušam, muļķīgas grāmatas salasījušamies diloņslimniekam?! Turklāt, visi stipri neskaidrā stāvoklī. He he.. pilnīgas auzas, kas beidzās pretī operai esošajā tramvaja pieturā. Viņa mani noskūpstīja uz vaiga un nākošā reiza, kad es par viņu ko uzzināju, bija info no Aināra, ka viņiem esot bijis anālais seks, bet Aināram neesot nogājis. Un vēl vēlāk es redzēju fotčeni, kur abi sēž vienā blokmājas dzīvokļa gultelē. Un vēl vēlāk uzzināju, ka Signe jau sen atgriezusies pie sava bērna tēva.
No comments:
Post a Comment