Finished book

 I finished my picture book. It's about a snail. And now the worst part, I need to find publisher. Holy fuck, how I hate that.

 

the book is in latvian

Iegrāmatošanai; pabeidzu grāmatu. Tagad man ir zvērīgi skumji un viss ir slikti. Parastais tukšums, kas pārņem radošos katrreiz, kad tie pabeidz ko sev nozīmīgu vai ko tādu, kas paņēmis daudz laika. Un, bļin, kasos visu laiku, jo esmu atkal blusu sakosts. Rīgā tā bija agrā bērnībā, taču te Luksemburgā kā vasara, tā blusas nodzer daļu manu asiņu, bet daļu zaudēju kasoties un plēšot nost kreveles. Laurai vispār vāks, viņai uz katriem pieciem kvadrātcentimetriem pa divām pumpām. A sievai nekas, pilnīgi neviena koduma.. neviena!

Nopirku amazonē austiņas – ATH-M50x. Beidzot varu dzirdēt, ko klausos. Baigi patīk. Sēžu dīvānā, klausos industriālus ritmus un lasu Dovlatovu. Dziedēju saskumušo dvēseli.

Divas svētdienas biju pie Kevina pilī. Kravājām vecus baronu krāmus no veca baronu šķūnīša, kuram viena daļa sabrukusi, un kur jālien zem nobrukušajām sijām, lai ko atrastu un vienlaicīgi jālūdz dievi, lai tas pasākums neuzgāžas uz galvas. Bija jāsakravā vecie krāmi un jāsašķiro pēc visādām pazīmēm. Tur atradās tāds savāds trauciņš uz trīs kājām, kas redzams te zīmējumā. Tāds maziņš pintiķītis, kurā var ietilpināt pusotru tējkaroti. Nav ne jausmas kam tas domāts, bet izskatījās labi. Varbūt tādēļ es to iekļāvu savā ilustrācijā. Baroni bija kaislīgi mednieki un paši taisīja šaujampiederumus. Varbūt tas kādu ložu liešanai. Ej nu sazin. Dedzinājām dažāda veida šaujam pulverus un uzjautrinājāmies kā tādi mazgadīgie. Kevins vēl gribēja izmēģināt laimi meklējot vecos kara laikā noslēptos ieročus ar magnētu, bet tā vietā mēs atradām pilnu aku vīna pudeļu lausku, ko vācu virsnieki tur sametuši tukšojot pils vīna pagrabus. Pa-sparingojām, izkāvāmies kā senajos treniņu laikos un bija čoini. Iedomājies, džeks dzīvo reālā pilī. Ar šaujamlūkām, grāvi un tornīšiem... un drausmīgi draņķīgām ērtībām vai pat bez tām, dažreiz. Nu pils jau nav viņa, bet jopcik, cik daudz tu zini cilvēkus, kas dzīvo pilīs?! Nevarētu gan teikt, ka Kevins ir priecīgs par to. Tas viņam tāds dzīves uzspiediens sanācis. Ko padarīsi, katram savs – vienam pagrabs maskačkā ar narkašiem kaimiņos, citam pils Vintranžē bez siltā ūdens virtuvē.

Pencil drawing

Pencil drawing for previous post:

Irs

Irs- jūras laistītājs.

Neatminamos laikos, kad jūras vēl nebija, pa tuksnesīgo pasauli bezmērķīgi bradāja Irs. Viņš bija vecs un viņa acis bija redzējušas kā lec un kā riet Saule daudz biežāk par jebkuru dzīvo radību uz zemes. Irs bija briesmīgi vecs vecis ar saulē nosārtušiem matiem, neskūtu bārdu, grumbām un labsirdīgu raksturu.
Kādu rītu, sajutis, ka dzīvē viņam kaut kas trūkst, Irs ieskatījās savas sirds dziļumos. Pēc piedzīvotā tur, viņš saprata, ka ir laiks pienācis laiks radīt jūru. Jūra bija tieši tas, kas pietrūka Ira pasaulei. Vairs daudz neprātodams, Irs ķērās pie darba. Izracis tuksnesīgajā zemē bedrīti, viņš tajā norausa asaru. Ar asaru vien nepietika, lai piedzimtu jūra un Irs nopūtās. No Ira nopūtas radās vējš, kas atdzīvināja asaru, no kā bija jāizaug jūrai. Katru rītu Irs laistīja jūru ar ūdeni, ko savāca no tuvējiem strautiem. Katru vakaru Irs piebēra jūrai sāli, lai tā augtu liela un vesela. Jūrai sāls patika un jo ilgāk Irs par jūru rūpējas, jo lielāka tā auga. Kad jūra bija paaugusies, Ira tajā ielaida aļģes un dažādus jūras dzīvniekus. Vēl pēc laika, kad jūra bija kļuvusi pavisam liela, Irs izveidoja laiviņas un kuģīšus, ko salaida jūrā: “lai vējam ir ko dzenāt,” tā pie sevis nodomāja Irs.
Kādu vakaru vecais Irs sajutās pagalam skumjš. Lai kā kliedētu skumjas, viņš uzvilka savus lielos jūras zābakus, paņēma lejkannu un devās aplaistīt jūru. Laistot vakarā jūru, Irs nevarēja vien noraudzīties, cik tā bija izaugusi liela un tagad mierīgi gulēja, izpletusies līdz pat pašam horizontam. Vecais vīrs skatījās, kā vējš dzenā viņa kādreiz salaistos kuģīšus un kā ap viņu peld dažādi jūras dzīvnieki. Ira prāts bija mierīgs taču sirdi nomāca skumjas. Jūras zvēri sajuta Ira skumjas, kaut arī tie nezināja, kas tās tādas ir. Ira skumjas jūras zvēros izraisīja nepārvaramu vēlmi ēst. Tie neko ar sevi nevarēja padarīt, izsalkums bija tik nepārvarams, ka aizmigloja jūras zvēru prātus. Jūras zvēri metās rīt nost visu, kas pagadījās to tuvumā un, kad jūrā viss bija apēsts, tie uzbruka vecajam Iram, saplosīja viņu gabalos un gandrīz visu apēda.
No tā, ko jūras zvēri neapēda, radās jūras salas, kur vēlāk cilvēki uzbūvēja bākas, lai tās naktī spīdētu un Ira salaistajiem kuģīšiem nebūtu bailīgi, kad tos naktī pa jūru dzenā Ira nopūtas radītais vējš.

Harvest

And again some illustration which I made for fun some time before:

fun for piglets

Iegrāmatošanai: ai, viss ir slikti. Manu t-kreklu veikalu bez paskaidrojumiem izdzēsa resursa uzturētājs. Franči manus dizainus nokritizēja tā, ka t-kreklu tēma mani vairs neaizraus kādu ilgāku laiku... nu jā, jā neesmu es apguvis kompozīcijas mācību un krāsas ir stulbas, un zīmēt nemāku. Austrālieši, sakarā ar grāmatas ilustrācijām, mani pasūtīja dillēs. Trenniņā mani sasita tā, ka nevaru pakustināt bez piepūle roķeles un zods izskatās kā pēc tuvības mirkļiem ar traku kaķi.. un pēc treniņa sadzēros aukstu kombuču un tagad man liekas klāt ir angīnas ļaunais bacīlis. Un Džordžs plāno treniņus pārcelt uz Luksemburgas vidieni.. atliek vien cerēt, ka viņa ceļā stāsies varenā Luksemburgas birokrātija. Tāda lūk nedēļa. Vismaz kaut kas notiek, lai arī ne pārāk jautri.

Back-cover

I started book coloring with back-cover and I hope it will help me to start whole book coloring well. Does it look little bit too pale?

Coloring is pain for me.. even more than English grammar

Iegrāmatošanai; uz nedēļu ciemoties bija atbraukuši sievas senči. Pabijām visādās Luksemburgas un Vācijas pilsētelēs. Šoreiz es gida funkcijas veicu tikai daļēji – bez stāstījuma, jo viņiem pašiem bija daudz ko teikt. Ir labi, kad senči atbrauc un labi, kad viņi aizbrauc - pārmaiņas priecē. Un laikam šodien iestājas rudens.

Daemon from a washing machine/ Pūķis no veļasmašīnas

I really don't know why I'm doing that, but I drew an illustration and wrote a new faily-tail. Perhaps it's for fun. Didn't translate.

Pūķis no veļasmašīnas.

Ir veļasmašīnas, kurās dzīvo pūķis. Kad tādā mašīnā ieliek mazgāties veļu, pūķis sāk spēlēties ar to, līdz pavisam satrakojas. Šādās reizēs ar veļasmašīnu notiek dīvainas lietas. Tā dreb un trīc, un dažkārt pat sāk lēkāt. Pēc kāda laika pūķim apnīk spēlēties ar veļu un viņš iemieg. Tad arī veļasmašīna apstājas.

Veļasmašīnas pūķis bieži naktī, kad neviens neredz, izrāpjas no veļasmašīnas un staigā pa māju meklējot piekto stūri vai sarunājoties ar kaķi. Gadās, ka saruna ar kaķi nenotiek pavisam raiti un no rīta uz grīdas saplīsusi mētājas vāze. Gadās, ka no sarunas satraucies kaķis ir piekakājis virtuves stūri.

Pūķim no veļasmašīnas patīk, kad apkārtējie satraucas. Viņš no tā gūst baudu un ir priecīgs. Varētu teikt, ka dažkārt viņš ir pavisam traks pūķis. Kādu reizi manai veļas mašīnai no pūķa ālēšanās atplīsa vaļā durvis. Pūķis izsprāga no veļasmašīnas. Viņš pārsteigts apskatījās apkārt, skaļi iesmējās un noplēsis no veļas striķa visas apakšbikses, aizlaidās uz ķīniešu kvartālu, kur tieši tobrīd notika veļas diena.

Tagad veļasmašīna vairs nestrādā. Laikam jāgaida atpakaļ pūķis.

Stāstums: Pareizā meitenīte.

Translation is not available.

Pareizā meitenīte.

Reiz dzīvoja ļoti pareiza meitenīte. Viņai mājās bija daudz pulksteņu, lai vienmēr varētu zināt, cik ir precīzs laiks. Viņa ļoti baidījās nokavēt un vispār, viņai ļoti nepatika nepareizas lietas.

Gadījās, ka meitenīte iekāpa nepareizajā tramvajā, jo pareizais bija aizkavējies. Nepareizais tramvajs aizveda meitenīti uz nepareizo pulksteņu mežu. Meitenīte gribēja tikt prom no šī meža, bet tramvaja pieturas tablo rādīja, ka viņa ir nokavējusi pēdējo tramvaju.

Tā meitenīte palika nepareizo pulksteņu mežā uz visiem laikiem. Ja vien nav atnācis cits nepareizais tramvajs.

Eggplants's house/ Baklažāna kunga māja

I wrote this story and drew this picture, but did not translate one of them.

Man uzrakstījās pastāsts par to pašu veco labo Baklažāna kungu un uzzīmējās ilustrācija:

Baklažāna kunga māja

Netālu no pilsētas, aiz dzelzceļa, kaut kur krūmos, stāvēja māja, kurā neviens nevarēja ieiet. Tur dzīvoja Baklažāna kungs. Visi zināja, ka viņš tur dzīvo, bet nevienam nebija paveicies pie viņa iekļūt. Pat pastniekam ne. Laikam arī pastkastītes Baklažāna kungam nebija, jo kad pastniekam vajadzēja nogādāt vēstuli, viņš sūtīja balodi, lai tas aiznes. Grāmatu pakas balodis aiznest nevarēja, tādēļ pastnieks ieskrienoties, tās iemeta pa logu.

Baklažāna kungs bija ļoti pieklājīgs. Viņš piegāja pie loga un pamājis ar roku, pateicās pastniekam. Kādreiz pastnieks vēlējās izprašņāt Baklažāna kungu, kā var nokļūt pie viņa mājās, lai nebūtu jāmētā grāmatu pakas. Katru reizi, kad pastnieks atvēra muti, lai to pajautātu, nez no kurienes uzradies, garām dārdēdams traucās preču vilciens. Kā saprotams, tādā troksnī neko dzirdēt nebija iespējams. Pastnieks virināja muti, bet vilciena troksnis bija tik stiprs, ka pastnieks nedzirdēja pat pats sevi. Baklažāna kungs viņam draudzīgi pamāja ar roku, jo domāja, ka pastnieks saka: "Uz redzēšanos Baklažāna kungs, lai jums jauka diena!" un vēra logu ciet. Un tā notika katru reizi, līdz pastnieks saprata, ka nav nozīmes neko jautāt un vairs necentās izprašņāt Baklažāna kungu.

Citi cilvēki arī nezināja, kā nokļūt šajā mājā. Bet tas arī nav nekāds brīnums, jo Baklažāna kungam nebija draugu. Vismaz neviens tos nekad nebija redzējis. Un ko gan citiem darīt pie Baklažāna kunga?

Tā māja vēl stāv pilsētas malā pie dzelzceļa un, iespējams, tur var satikt Baklažāna kungu. Ja vien viņš nav aizgājis uz pastu nosūtīt vēstuli.