I finished my picture book. It's about a snail. And now the worst part, I need to find publisher. Holy fuck, how I hate that.
Iegrāmatošanai; pabeidzu grāmatu. Tagad man ir zvērīgi skumji un viss ir slikti. Parastais tukšums, kas pārņem radošos katrreiz, kad tie pabeidz ko sev nozīmīgu vai ko tādu, kas paņēmis daudz laika. Un, bļin, kasos visu laiku, jo esmu atkal blusu sakosts. Rīgā tā bija agrā bērnībā, taču te Luksemburgā kā vasara, tā blusas nodzer daļu manu asiņu, bet daļu zaudēju kasoties un plēšot nost kreveles. Laurai vispār vāks, viņai uz katriem pieciem kvadrātcentimetriem pa divām pumpām. A sievai nekas, pilnīgi neviena koduma.. neviena!
Nopirku amazonē austiņas – ATH-M50x. Beidzot varu dzirdēt, ko klausos. Baigi patīk. Sēžu dīvānā, klausos industriālus ritmus un lasu Dovlatovu. Dziedēju saskumušo dvēseli.
Divas svētdienas biju pie Kevina pilī. Kravājām vecus baronu krāmus no veca baronu šķūnīša, kuram viena daļa sabrukusi, un kur jālien zem nobrukušajām sijām, lai ko atrastu un vienlaicīgi jālūdz dievi, lai tas pasākums neuzgāžas uz galvas. Bija jāsakravā vecie krāmi un jāsašķiro pēc visādām pazīmēm. Tur atradās tāds savāds trauciņš uz trīs kājām, kas redzams te zīmējumā. Tāds maziņš pintiķītis, kurā var ietilpināt pusotru tējkaroti. Nav ne jausmas kam tas domāts, bet izskatījās labi. Varbūt tādēļ es to iekļāvu savā ilustrācijā. Baroni bija kaislīgi mednieki un paši taisīja šaujampiederumus. Varbūt tas kādu ložu liešanai. Ej nu sazin. Dedzinājām dažāda veida šaujam pulverus un uzjautrinājāmies kā tādi mazgadīgie. Kevins vēl gribēja izmēģināt laimi meklējot vecos kara laikā noslēptos ieročus ar magnētu, bet tā vietā mēs atradām pilnu aku vīna pudeļu lausku, ko vācu virsnieki tur sametuši tukšojot pils vīna pagrabus. Pa-sparingojām, izkāvāmies kā senajos treniņu laikos un bija čoini. Iedomājies, džeks dzīvo reālā pilī. Ar šaujamlūkām, grāvi un tornīšiem... un drausmīgi draņķīgām ērtībām vai pat bez tām, dažreiz. Nu pils jau nav viņa, bet jopcik, cik daudz tu zini cilvēkus, kas dzīvo pilīs?! Nevarētu gan teikt, ka Kevins ir priecīgs par to. Tas viņam tāds dzīves uzspiediens sanācis. Ko padarīsi, katram savs – vienam pagrabs maskačkā ar narkašiem kaimiņos, citam pils Vintranžē bez siltā ūdens virtuvē.
No comments:
Post a Comment