Boxer Gloves

I made it:

decorative boxer gloves for a t-shirt

Iegrāmatošanai: bijām šodien pilsētelē, ciematā vai vienk apdzīvotā vietā, kas saucas Garnich. Zilas debesis, zilpelēkzaļi lauki ar kaut kādiem lauksaimniecības kultūraugiem. Ceļi izskatās kā pēc krusas, iespējams tie ir minerālmēslu mazie bumbulīši. Viss ož pēc kūtsmēsliem bet putni to nejūt un aizgūtnēm dzied savas pavasara dziesmas. Gar ceļmalēm zied sniegpulkstenītes, dzeltenie un violetie krokusi, saulainās māllēpenes un vēl visādas ļoti maziņas pavasara puķeles. Braucām meklēt vietējo apskates brīnumu - konusveida ūdens torni un pastaigāt pa riņķveida tūrisma takām, kas Luksemburgā ir bieža lieta un ko mēs izmantojam uz nebēdu, lai raudzītu, kas šajā zemē notiek. Ieraudzījām Konusu jau pa lielu gabalu. Skats tiešām kruts; kāpostu lauku ieskauts, no zemes pret debesi atstutēts stāv milzu bleķa konuss. Tā metāliskā daļa spīd pavasara saules staros un pārdabiski kontrastē ar zaļajiem kāpostiem un visu pārējos pasauli, kā tāda laikmetīgās mākslas eksperimenta vai aizmirsta kosmiskā kuģa elements nekurienes vidū. Bija labi, ja vien pa ceļam nesatiktos tik daudz suņu kakinātāju, kas savus dukšus izveduši iztīrīt zarnu traktu ārpus mūriem, tad būtu pat mazliet vientulīgi. Liekas, ka šajā vietā vairāk saglabājušās senlaiku lauksaimnieku ēku palikumi, kā citās vietās. Un tas man atgādināja vakardienas izstādi iekš Villa Vauban pašā Luksemburgas pilsētā. Tur sanāca iečekot 18. gs. otrās puses tipa “franču Rembrantu”: Jean-Jacques de Boissieu. Šamējais ķēpāja ar tušu un gravēja ilustrācijas grāmatām utt. Bāc, kamēr es izskatīju visus attēlus, gandrīz bez acīm paliku – nu tik smalki un sīki, ka man, kā normālas redzes īpašniekam, bija to vien jādara, kā ar degunu pa aizsargstiklu jābraukā. Bet ne par to es gribēju. Viņš daudz attēloja drupas un aizaugušas lauku ainavas, kur vērojams kāds ēkas gabals. Šī tad nu ir tā lieta, kas man baigi patīk un ko es katrā mazpilsētā mēģinu ieraudzīt - pārpalikumus no kādiem sen aizmirstiem stāstiem, par kuru esamību tu nojauti lūkojoties uz tamlīdzīgām mazāk vai vairāk sakoptām vietām. Nu Luksemburgā protams aizaugušas drupas diez cik daudz neatrast, bet ir ēkas un pārbūvēti veidojumi, kur kādu vecumu un pamestību var samanīt. Runājot par izstādi, vēl jāpiemin, ka čoini bija redzēt gravējumus ar vienlaidu melnšvīku fonu (fons, kas nav un kas nogalina fiziskas telpas izjūtu, ļaujot visu uzmanību veltīt tikai attēlojamajiem tēliem), vēl varēja atrast to interesanto metodi, kur tēla seja (portretos) tika izzīmēt neizsakāmi smalki, bet novirzoties no uzmanības punkta, līnijas palika retākas, līdz zīmējuma malās tas kļuva par skices veida ķēpu. Vēl, tā tēlu izniršana no pusēnām tiešām bija ļoti iespaidīgi attēlota. Es brīžiem pieplacis pie papīra lūrēju tikai uz tiem, knapi nomanāmajiem cilvēku siluetiem attēlojamās vides ēnas daļās.. tas bija meistarīgs viņa zīmēšanas triks; tu īsti neredzi, ko tu redzi, bet saproti, ka tā ir sieviete, kas runā ar noplukušiem onkām pie galda vai kaut kāds kekss no krūmiem lūr, kā tu lūri uz viņu. A, bet kretinēja, ka bērnus un sievietes viņš nespēja uzzīmēt ne daiļus ne jaunus, ne kaut mazliet līdzīgus bērniem un meitenēm. Un lūk, kādas jaunas meitenes sejiņa no sāniem izskatījās identiska kaut kāda sasodīta un ne būt ne jauna pāvesta vārnas-ģīmim.

Un pabeidzu zīmēt boksa cimdus, kas izskatās ļoti krieviski noformēti. Nez, amīšiem jau tā gaume brīžiem līdzīga, varbūt paņems pretī arī šo.