Are philosophers dying?
Iegrāmatošanai; neviens man neatbild uz vēstulēm. Naudu un labus vārdus islandietis arī nesūta. Un besis arī piezadzies klāt gluži tuvu, skripšķina savus zobus man pie pašapziņas un neesošajiem nākotnes cerējumiem.
Šodien vajadzēja iet uz semināru Ving Tsun, bet es neaizgāju un rīt neiešu, jo konkrēti neko negribas un vispār tāda sajuta, ka tūlīt iegāzīšos slimības dīvānā vēl dziļāk, kā pirms nedēļas. Vakar treniņā bija ieradies ar saviem skolniekiem kaut kāds nesaprotams cilvēks. Nesaprotams tādēļ, ka viņam jau sen kā bija jābūt mirušam veselības apsvērumu dēļ. Viņš man atvēra durvis Džordza mājai, bet es padomāju, ka tas kaut kāds rūķis un aizlaiku radinieks, kas tikai nejauši gadījies treniņa laikā. Pat lāga ar viņu nesarokojos un neiepazīstinājos (mans besis jau sāka aktivizēties). Savukārt onka sapriecājās, ka te viens čomaks uz treniņu ieradies uz vienriteņa vēlāk neatlaidās no manis ne soli un stāstīja sarežģītā angļu valodā visu ko par sevi. Un manā aptumšotajā galvā bija domas: “Bļin, vecīt tak atšujies vienreiz, tā jau galva bremzē nejēgā,” un, “Stāsti, stāsi, stāsti vēl!” Domāju, ka vairs es viņu nesastapšu.. galvā palikušas viņa smaidošās ačteles. Izrādās, mirstoši džeki arī mēdz būt jestri.
No comments:
Post a Comment