unwritten tales
Iegrāmatošanai: Sen neesmu papildinājis savas virtuālās dienasgrāmatas lapas ar jauniem niekiem. Tas protams nenozīmē, ka manā dzīvē nekas nenotiek, un, kā smejies, cilvēki parasti pārtrauc rakstīt dienasgrāmatas tieši tad, kad viņu dzīvēs beidzot kaut kas sāk notikt.
Biju aizšāvis uz Rīgu. Pirmā sastapšanās ar veco labo Austrumeiropu bija Narvesen veikalā, kur mani sarāja meitene. Mana braukšanas karte vairs nedarbojās, tādēļ es vēlējos palidināt savu personalizēto talonu. Nu, es tak nezināju, ka viss tik ļoti izmainījies un talona palidināšanai vajadzīgas tik plašas zināšanas un apsviedības, kas man nekad nav piemitušas. Tādēļ tapu sarāts. Pēc tam ieēdu pusdienas Teikā – Ēlandē. Un man tās vairs negaršoja un arī vēderam tās negāja labumā. Soļanka bij pārsālīta un pārējais arī negaršīgs.. un padomāju es, ka uz savām paštaisītajām pusdienām dzīvojot, esmu mainījis gaumi. Tālāk bija vēl trakāk. Ierodoties mājās, izrādījās, ka tur nenormāli smako pēc bomžu midzeņa. Svilināju visus vecos vīrakus, ko varēju atrastu un Armēņu papīrīšus, bet no tiem tik sāpēja galva un naktī miegs nenāca. Pusnaktī cēlos augšā un mainīju gultas veļu. Netīro ieliku mazgāties. Un lūk, netīrais ūdens no veļas mašīnas tecēja nevis tur, kur tam jātek, bet nāca ārā pa dušas kabīnes trapu. Ņēmu spaini, smēlu dušas kabīni un lēju tualetē. Tā lūk arī kanalizācija, izņemot podu, bija namertvo ciet. Bakstīju es to visu pasākumu ar trosi, uz nākamo nakti ielēju trīs litrus Kurmja, bet kanalizācija kā bija aizdambējusies, tā tāda ar palika. Muterīte protams visas bumbas savēla uz mani, jo lūk vakar vēl viss darbojās.. Un nākamajā dienā bij muterītei vārdadiena, uz ko bij saaicinātas visādas tantes. Es vēlējos aizkāpt uz treniņu, bet biju netīrs un arī muterīti vienu atstāt nevarēju, jo bija vien jātaisa dārzā kādam grils. Tā nu es pret savu gribu, bet pienākuma vadīts paliku par gaļas cepēju tanšu pasākumā. No šīs vietas tad manas dzīves lejupslīde mazinājās un viss sāka notikt aizvien labāk. Tantes izrādījās tīri omulīgas un pasākums izdevās. Pēc pāris dienām ieradās zelta roku meistars no laukiem, kas darot to pašu, ko es ar drāti, panāca aizsērējušās kanalizācijas atsērēšanu. Lūk, ko nozīmē, kad rokas aug no pareizās vietas. Nākošā nedēļā aizgāju es uz veseliem diviem burvīgiem aikido treniņiem, bet sestdien uz Vērmanīti svinēt starptautisko Taiči dienu. Tur sanāca pārsteigums, jo ieradās biedri no maniem kādreizējiem rīta vingrošanas pasākumiem. Turklāt tik kuplā skaitā, ka es sakautrējos par savu stagnāciju un izbrīnījos, ka ir cilvēki, kas trenējas tik daudzus gadus un nemet to pie malas.. tiešām apbrīnojami. Pa šo laiku visu kļuvuši par meistariem. Uzreiz var redzēt, ka cilvēki kustās un izturas savādā, kā pirms trīs gadiem. Ehh.. man bi tādu apņēmību! Tā, paķēmojāmies līdzi citiem. Uztaisīju Jaņ stila formas un pat pamēģināju Ciņ formas, bet ar tām nevedās, jo man nav nekādas sajēgas, kā tās notiek. Uztaisījām iliqchuan 21 formu un citi vēl taureņa plaukstu (vai nu kā to sauc) formu. Kopējā bildē negāju fotčēties, jo es biju ieradies “klusajā režīmā” un izskatījos nefotohigiēnisks. Man gan nekas no incognito nesanāca, jo nejauši gadījās iekļūt LNT ielu intervijā un vakarā man zvanīja Ainārs ar aizvainotu intonāciju balsī, jautājot, kā tad tā? Pēc dienas arī Robis no Īves atrakstīja, ka nevajag te zin spraust visiem makaronus ausīs par Luksemburgas dzīvošanām, ja mani te pat tv rāda. Nācās aizšaut pie Aināra uz darbnīcu, uzdāvināt magnēt-lipekli no Londonas un kalkulatoru no Vitas. Tā ar neiedzērām.. slikti, attāluma un nekomunikāciju drupinātās draudzības saites tas iespaido pagalam bēdīgi. Toties sastapu pagalam pohainu Pingvīnu. Vakar tā esot apdzēries, ka sastiepis, nēsājot dēļus, muguru un aizmidzis tur pat pagalmā zālītē. Biedri viņam uzzīmējuši milzu medāli dzimšanas dienā un uzkarinājuši vietā, kur šim paredzēts sēdēt brīžos, kad jāuzvelk smēķis. Alu dzer viņš citā vietā. Tā ir daudz diskrētāka, stratēģiski novietota tā, lai paceļot pie mutes divlitreni, to nepamanītu garām uz invalīdu kaļaskas brucošais priekšnieks. Pašam Aināram uzradies jauns skapītis, kur uz durvīm ar marķieri apkārtējie tiek informēti, ka “Arbeit macht frei”. Mums ar viņu ir kopējas intereses žīdu jautājumā. Taču, lai arī no viņiem finansiāli cietis esmu vairāk es, tomēr viņš viņus neieredz manā vietā. Savulaik, kādā citā galdniecībā, es uz noputējušām grāmatvedes durvīm uzvilku “Jedem das seine”. Nezinu vai apkopēja zin vācu valodu, bet durvis drīz tika noslaucītas. Tā mēs parunājāmies par laika apstākļiem, meitenēm un šņabi, un es devos atpakaļ uz Luksemburgu. Nu jā, es gan vēl aizskrēju uz Bulduriem pakaļ pēdējās izstādes darbam un apciemot meiteni ar bēbi, bet par to kuš, kuš..
Te nu lūk tagad esmu garlaicīgajā Luksemburgā. Ziedonis pa šo laiku kļuvis par zaļotni. Var dzirdēt vecās labās dūjas un citus čivinātājus. Ejot iekšā pa parādes durvīm, priekšā kūņojās kaut kādas slāvu sievietes. Meita ar māti, abām ņūfaundlendieša cienīgs melnu, kruzuļainu matu mudžeklis. Ejot garām, iedomājos par viņu intīmo apmatojumu. Pavasaris arī Luksemburgā ir pavasaris.
No comments:
Post a Comment