get out from my way!
Iegrāmatošanai: Statistikas dati par manu brauktmācīšanos ar vienriteni vienas nedēļas garumā. Šaubos vai kādreiz to kā izmantošu (tā pat kā visu pārējo manā dienasgrāmatā), bet tas reiz ir noticis un nu tam būs glabāties grāmatvediskā mierā šeit mūžīgi mūžos. Āmēn.
09. Piektdiena un ap 10 ierodas vienritenis kastē. Nepacietīgi to izpakoju un salieku kopā ko nu tur var salikt bez instrumentiem. Pakā vācieši vēl pielikuši mikro paciņu ar "jāņtārpiņiem" - skābenām puņķkonfetēm. Aizgāju uz Kaktusu pēc paikas un nopirku vajadzīgos štrumus. Bija kārdinājums nospert un vēlāk atnest atpakaļ 15. atslēgu, bet neko tādu neizdarīju. Pirmā uzkāpšana notiek durvju ailē. Visp turpmākais liekas optimistiski bezcerīgs. Saprotu, ka neko nevaru, bet ir sakāpis galvā un man liekas, ka pēc trīs dienām braukšu kā kings. Vakarā pat izeju stāva koridorī pabalstīt sienu. Zvērīgi svīstu.
10. Sestdiena ir veikalu diena.. kad tieku uz riteņa, zvērīgi svīstu. Vairāk par diviem mīšanas apgriezieniem pabraukt neizdodas.
11. Svētdien dzīvojos pa pagrabu. Vakarā Vitai uzzvana senči un, lai netraucētu, atkal dodos uz pagrabu. Diezgan slikti turos un izdodas tik pāris reižu pabraukt pa gabalam starp balstiem (tas varētu būt kādi 3m) bez turēšanās pie sienas.
12. Pirmdiena. Viss sasniegtais kaķim zem astes.. kādu stundu kā tikko uzrāpies uz riteņa. Tad mani iztraucē kaimiņu tante un man viss aiziet. Vizinos turp atpakaļ pa gaiteni. Pāris reižu sanāk pat nobraukt visu pagraba koridori ne reizes nepieskaroties sienām.
13. Otrdiena. Pirmā pusstunda atkal nekā. Pēc tam aiziet un sanāk. Izdomāju sev sarežģījumu - piebraucu gaiteņa galam, apstājos, tad paminos atpakaļ gaitā, apgriežos un atkal mazliet paminos atpakaļ un tad braucu uz priekšu. Nobraukt no viena gala līdz otram izdodas diezgan viegli (tas varētu būt kādi 12m). Plaukstas sāp, jo galīgi noberztas.
14. Trešdiena. Pa garāžu koridori braukt sanāk brīvi un nepiespiesti. Lai dažādotu, ieviesu jaunu elementu - pamīšanās turp un atpakaļ koridora galos. Cenšos izjust savu svaru un atslābināt kājas. Mēģinu uzrāpties uz riteņa bez atbalsta. Nenieka neizdodas. Pēc tam visu vakaru to vien darīju istabā. Mēģināju te braukt arī neturoties.. istabā vispār vairs nekas neizdodas, šļūcu gar sienu kā otrajā dienā. Esmu sastiepis muguru, laikam būs jāpaņem maziņš atpūtiens.
15. Ceturtdiena. No rīta aizbraucu uz melnstrādnieku iepirkšanās fermu Ādler pēc cimdiem. Nopirku kaut kādus krutos (stilīgi - melns, elpojošs audums ar oranždzeltenu ādu) strādnieku cimdus. Šajos man, atšķirībā no riteņbraukšanai paredzētajiem, nesvīda plaukstas. Meklēju es kārtīgi, jo uzvilcis noskatītos cimdus, staigāju pa veikalu gaidot, kā reaģēs plaukstas. Sporta cimdi atkrita visātrāk. Bez tā, ka svīst, man tak ar tiem vēl būs jāstutējas gar sienām un jākrīt suņu kakās, un tai pat laikā jāizskatās stilīgi, kā pērnās desmitgades hipsteram. Uz pagrabu izlēmu vairs neiet trenēties, jo sāku pierast visu laiku stutēties - tuvās koridora sienas nu darbojas nevis kā stimulators nebaidīties krist, bet izaicina manu slinkumu nemeklēt līdzsvaru, bet tikai atbalstīties pret tām. Visu dienu pavadīju mēģinot iemācīties uzsākt braukšanu no vietas. Pie velna, lai kādas metodes; roku vicināšanas trajektorijas, ieelpojumi utt ar neizmanotu, šobrīd es vēl joprojām netieku tam verķim mugurā. Ok, tagad es netieku plūstošāk un mierīgāk kā pirms tam.. taču summa nemainās. Mugura pamazām dzīst.
16. Piektdiena. Pusi dienas pavadīju mēģinot uzsākt braukt no vietas. Ne sūda nesanāca. Pēcpusdienā nospļāvos un gāju uz pagrabu vienkārši braukāties. Izrādījās, ka ne nieka man vairs neizdodas. Pamazām atgāja. Pēc divu stundu vizināšanos man tas viss piegriezās un es nolēmu, ka laiks doties pasaulē līdzsvaru meklēt. Pasaulē es izgāju pēc septiņiem. Aizkāpu līdz tuvākajam riteņbraucēju celiņam un.. pizdets. Tas bija tā, it kā es pirmo reizi redzētu vienriteni. Pilnīgi nekas nesanāca. Nu, ok asfalts bija slapjš un zvērīgi slīdēja. Tikko uzrāpies uz vienriteņa gāzos nost kā paralizēts triekas slimnieks. Turklāt iestājās kaut kāds riteņbraucēja reflekss - gaidas, ka ritenis slīdēs tālāk pats.. Kādu stundu tur nomocījos. Palika labāk, bet kopumā bez atbalsta vienā pusē braukt nevaru. Ja ir neliels reljefs, tad visp pī pilnīgs. Vošim jātrenējas brīvā dabā. Kad aizveru acis, ir tā jokainā sajūta kad vienritenis taisa pacēlumu uzspiežot uz pedāļa.. man jau trešajā dienā guļot gultā tāda bija.
17. Sestdiena. Vēlā vakarā, pēc diviem Sarges aliem, izlēmu neizlaist vienriteņa treniņu. Aizkāpu līdz Tomcat, bet tur kāds nelietis nolicis mašīnu. Stutējos pret sētu, lai vizinātos uz Kiem ielu, bet vai nu par daudz aliņa vai dienas sagurums, bet ne uzkāpt, ne pabraukt nevarēju. Pēc nez kurā mēģinājuma balstīties gar veikala sienu kaut kā aizstūmos līdz Kiem ielai. Tālāk gāja jau labāk un manī uzausa optimisms. Nobraucu veselu pieturu, bet ticis vienā galā, izrādījās, ka atpakaļ vairs ne kājas klausa, ne galva strādā uz līdzsvara turēšanu. Biju nikns pats uz sevi. Kaut kā atkal, ar pār-skrējieniem, tiku līdz Barblē centram, kur nu mani gaidīja divi atklājumi. Izrādās, ka pa slīpumu lejas virzienā ar vienriteni es visp nevaru pabraukt - galvā ieslēdzas riteņbraukšanas režīms vai tā vienk atslēdzas un es krītu. Mazas, mazītiņas bedrītes, kam es braucot ar riteni pat nepievērsu uzmanību, izrādās ir nepārvaramas. Ar lielu piepūli iemanījos braukt pa plāksnīšu bruģi.. stunda brīvdabā un es biju slapjš, nosvīdis kā plaušu karsoņa slimnieks. Bieži sevi skaļi uzmundrināju un lamāju rupjiem krievu vārdiem. Pagriezienos iros ar rokām kā nojūdzies pūšļotājs, lai piespiestu sevi pagriezties un tas palīdzēja (no malas tas viss noteikti bija ārprātīgi smieklīgi un nepieklājīgi, ja saproti krievu valodas cenzējamo daļu, bet sestdienas vakarā te neviens nevazājas, tā ka es par to biju mierā). Atpakaļceļš pa līdzeno riteņbraucēju celiņu līdz Tomcat veicim izrādījās nobraucams eleganti bez raustīšanās un vicināšanās. Pie Tomcat ir strujš uzbrauciens uz Arlonas ielu, tas maniem spēkiem izrādījās neatbilstos un es nogāzos. Pie mājas uzslējos pie staba atkal gabalu pabraukt, bet drīz vien lidoju pa gaisu.. nu ir pietiks.
Kopumā ir tā, ka pa nedēļu braukt ar 24 collu vienriteni var iemācīties diezgan ciešami pat tāds tizlenis kā es. Tikai, ja tam velta katru dienu attiecīgi daudz laika, ir labvēlīgas iespējas trenēties un braukšana notiek pa labu, līdzenu ne-kalnainu reljefu. Ik pa laikam uznākošās "protu, protu" iedomas lieliski atvēsina realitāte, atgādinot par sevi visnegaidītākajā brīdī. Tādos gadījumos atliek vien rāpties uz vienriteņa atpakaļ un no jauna meklēt pazaudēto līdzsvaru. Un brauciens turpinās..
507mm (24 Inch) Unicycle Qu-ax Profi BB
No comments:
Post a Comment