Illustration

illustration of an invisible illustration

Iegrāmatošanai: Nevaru saņemties kaut kā atreferēt dzīvi Lisabonā. It kā jau vajadzētu, jo neuzrakstītās atmiņas izplēn daudz ātrāk un dzīve atkal kļūst par parastu hruščovkas dzīvokli bez dekorācijām un jebkāda veida piedevām, kas to padara daudz maz dzīvojamu. Vispār es daudz ko vairs nevaru saņemties izdarīt. Kad aizbraucu dzīvot uz Madeiru, es sāku zīmēt. Kad es otrreiz aizbraucu uz Lisabonu, ar zīmēšanu notika tas pats, kas ar maniem stāstiem. Tie it kā nebeidzās, taču es vairs tos nepierakstu. Pēc rašanās galvā, tie pēc ļoti īsa brīža izplēn, neatstājuši pilnīgi nekādus pārpalikumus manā atmiņā. Tieši tas pats tagad ir noticis ar zīmēšanu. Manā galvā rodas tēli un viskas tamlīdzīgs, bet es nevaru vairs saņemties neko no tā visa izdabūt ārā.. nu nafig es pirku to Canson skicējamā papīra bloku par tādu milzu piķi, kādu pat nemaksā tāda paša lieluma un apjoma Heinharda Steinera sapidžinātais Šīles Taschen izdevums?! Nu ok, tas nevienam nav vajadzīgs. Bet cilvjiem jau visp ir vajadzīgs tikai rijamais, drāžamais un kaut kādi nieki ar ko aizpildīt laiku līdz "noliktajai stundai". Dzīve Lisabonā pagāja netveramā ātrumā un beidzās ar totālu katalepsiju. Smadzenes nebija gatavas tādam iespaidu daudzumam, neskatoties uz to, ka es pat necentos apmeklēt "intelektuālās izklaides vietas" - muzejus, bibliotēkas un smalkus bārus. Un vēl, es tur kārtējo reizi atzinu, ka nemitīgi grūstošās vietas ir visādā ziņā daudz aizraujošākas un iztēli darbinošas kā kaut kādas sakārtotās pilsētvides - tipa butaforiskā Vecrīga vai Luksemburgas pilsēta kopumā. Pārpalikums ir gūzma digitālo fotogrāfiju, neizlasīti tūristu gidi, saņurcīta Michelin Lisabonas karte un dažas bilžu grāmatas.. miljons redzētu un nekad neatminamu mīklu.

Ceturtdien 8. janvārī es beidzot tiku pie ilgi kārotā 24 collu vienriteņa. Unicycle Qu-ax Profi BB lieliski tiek galā ar manām hroniskajām skumjām un bezcerīgās nolemtības izjūtu, atšķaidot tās ar fiziskām ciešanām - nobrāzumiem, sasitumiem un muskuļu sāpēm. Trenējos es aiz daudzām smagām metāla durvīm, pašā mājas apakšā esošajā pagrabu koridorī. Piektdienas vēlā vakarā man pat izdevās paralizēt kādu kaimiņu, kas bija devies uz savu pagrabu pēc piektdienas vakara vīna krājumiem. Iedomājies; pēc smagas darba dienas, beidzis savā bankā skaitīt Āfrikas bērniem saziedotās Ziemassvētku naudas, tu noguris dodies mājās, lai savā milzu atzveltnes krēslā uz platekrāna raudzītos kārtējo porno filmas sēriju ar mazajiem afrikāņu draudziņiem galvenajās lomās.. eskorta meitene šovakar nebūs, jo nogurums ir pārāk liels. Ieslēdzis savu platekrānu tu saproti, ka vakars nebūs pilnvērtīgs bez 1956. gada kaut kāda tur vīna. Svētīgas apņēmības pilns, dungodams 80.to gadu hītu, tu ievelcies savās izejamajās čībās un lēni dodies pa koridori uz liftu, lai nobrauktu uz pagraba stāvu. Ejot pa koridori, tikai retā dzīvoklī dzirdams kāds troksnis. Kādā dzīvoklī iedzīvotāji klausās klasisko mūziku, kādā dzirdamas saviesīgas čalas.. vēl citā virtuves trokšņi. Nobraucis līdz pašai apakšai, liftam atveroties pretī spiežas pagraba aromāts un melna necaurredzama tumsa. Tu ieraugi slēdzi ar sarkano, trīsuļojošo gaismiņu. Lifta durvis jau ir aizvērušās un tumsā tev rodas nebēdnīgs noskaņojums. Ak šī tumsa, tika melna kā Āfrikas bērneļu gludā āda. Bet te ir samērā publiska vieta, ja nu kāds sadomā iet caur pagrabu uz mašīnu novietnēm. Tu nospied gaismas slēdzi un ieslēdzoties dienas gaismas spuldzei, raustīdamās tā nogalina tikko radušos iekāres dzirksti. Tev aiz muguras ir aizvērtās lifta durvis, bet priekšā ar skārdu apsistas smagas, ar lielu atslēgu slēdzamas durvis uz koridori pa kuru var nokļūt līdz veļas mazgātavai elektrības transformatoru telpai un vēl visādām telpām, kas ir aizslēgtas un kurās ieeju rotā nelūgtus ciemiņus biedējošās plāksnītes ar uzrakstu "Privé" un durvis uz privāto pagrabu telpām. Tu atslēdz un atsperoties ar visu svaru, atver smagās durvis.. priekšā atkal ir tumsa. Divi soļi un smagās durvis aizkrīt ar apdullinošu troksni, kas vēl kādu laiku atskan un rezonē tavā galvā. Kad acis aprod ar tumsu, tu ieraugi metra attālumā trīsuļojošo sarkano slēdža spuldzīti. Tu lēnām cel roku, bet pirksts vēl nesteidzas nospiest slēdzi. Rokas pacelšanas brīdī āda sajūt silto gaisa plūsmu. Gaiss te ir silts un mitrs, blakus aiz sienas žūžo vaļas mašīnas. To žūžošana tev atmiņā atsauc reiz reklāmas klipā dzirdētās Āfrikas mūzikas skaņas.. mazie melnie afrikāņu bērneļi skatījās ar savām spulgajām actiņām operatora kameras objektīvā. Viņu melnajās, pavērtajās mutēs spīdēja perlamutra baltie zobiņi. Tavās biksēs pamazām, bet neatlaidīgi rodas sasprindzinājums un roka ir apstājusies pusceļā pie slēdža. Brīdī, kad lēnām sāc atvilkt roku atpakaļ, līdz smadzenēm nonāk kādas skaņas atbalss. Pakš.. atskan viena vienīga piliena troksnis, kas tevi atmodina un tu nevilcinoties ieslēdz gaismu. Norausis ar gaiši zilā krekla piedurkni siekalas no zoda, tu dodies tālāk. Erekcija traucē iet, bet tā ātri pāriet un kad tā pavisam ir cauri, tu jau esi pie durvīm uz pagrabu telpām. Tur arī būs tumšs un arī būs silts un mikls gaiss. Tikko to apjautis, sajūti biksēs atgriežamies tikko gaisušās sajūtas un mazās afrikāņu bērniņu atkailinātās miesas savā iztēlē nu skati koridora neintīmajā apgaismojumā. Ar uzbriedušu peni tu iebāz atslēgu slēdzenē, bet nez kādēļ tā negriežas. Tu to pagriez uz vienu, uz otru pusi, bet nekā.. nejauši nospied durvju kloķi un tās paveras. To tu nebiji gaidījis un jūties nedaudz kā izmests no laivas. Pavēris durvis tu dodies iekšā pagrabu koridorī - gaisma ir iedegta un brīdī, kad tu to saproti, tev virsū gāzelēdamies un rokas vicinādamas brāžas kaut kas melns un uz viena riteņa. Izbīlī tu sastingsti. Paiet krietns brīdis, līdz tu apjēdz, ka tas ko redzi ir kaut kāds kārns džeks uz vienriteņa. Svešais apstājas dažus metrus no tevis un turēdamies pie sienas saka "Hi!". Tā ir diezgan netipiska sasveicināšanās prakse Luksemburgā, kur tiek lietotas franču, vācu un luksemburgiešu valodas. Tu atbildi "hello" un lēnām, stīvā gaitā dodies pie sava pagraba telpas durvīm. Droši vien tas ir kaut kāds jauns mājas iedzīvotājs. Te viņi mainās kā hotelī. Daudzi dzīvokļu īpašnieki izīrē savus dzīvokļus Eiropas institūcijās un nez kur vēl strādājošajiem salašņām. Atslēdzis kārtējās durvis un iegājis telpā, bezdomu noteiktībā tu ieslēdz gaismu, aizej pie vīna skapja. Noskaņojums 1956. gada vīnam ir cauri un tu paņem virtuves vajadzībām iepirkto lēto 2012. gada Lisabonas reģionālo Quinta do Espírito Santo ražoto vīnu, kas bija domāts gaļas marinēšanai un dodies prom. Nevērīgi uzsauc svešajam "Čau!"uz ko tas bikli atmurkšķ ar to pašu, esi pie pagrabu telpu durvīm. Uz tām piesprausta lapiņa, kur rakstīts, ka drošības apsvērumu dēļ, iedzīvotāji aizejot tiek lūgti pieslēgt aiz sevis durvis. Savilcis sejā šķību smīniņu tu vienu roku ieliec kabatā, lai paņemtu tikko tur noglabāto atslēgu saišķi, bet ar otru atgrūd tās vaļā. Durvis aizveras, atskan atslēgu troksnis..

Šodien ir otrdiena. Otrdienās kāpņu telpas, liftu un ko nu tur vēl tīra apkopēja. Esmu pāris reižu to saticis un neticis skaidrībā ar viņas nacionālo piederību, nolēmis to sveicināt tikai portugāliski. Viņa ar mani nez kādēļ nesveicinās, bet ar citiem gan. Tā kā ir tīrības diena, tad esmu nolēmis iztīrīt ledusskapi no cidoniju burkas. Pirms kāda laika Luksemburgas parkos savāktās cidonijas ir sākušas rūgt. Laikam par maz cukura pieliku. Jāmet ārā.. ehh.