and one more
bird in process
Šopavasar man spiež sirdi. Savādā veidā, tas vairs nenotiek kaut kā metaforiski, bet pavisam naturāli un pa īstam. Un asinsspiediens pa dienu ir tik traks, kāds nekad nav bijis. Ar ko tas parasti beidzas?
Laurai skolā iedeva Lindgrēnes Rasmuss - klaidonis. Sieva viņai vakarā sāka lasīt un izdomāja to neturpināt, jo esot briesmīga grāmata. A man patīk un liekas forša. Laura noticēja mammai - varbūt viņai vienk negribas nodarboties ar tik neinteraktīvu nodarbi kā lasīšana.
.. Ar kaunu un savām nevīrišķīgajām asarām viņš bija devies uz ateju. Tā bija miera vieta ievainotām dvēselēm – vislabākā vieta, kur aizmirst nelaimes. Sagrieztā avīžu papīra kaudzē vienmēr varēja atrast kādu interesantu lasāmvielu, kas šai bēdu pilnajā pasaulē uz brīdi lika aizmirst visas skaistās tirgotāja kundzes un saulessargus.
No comments:
Post a Comment