sketching
Iegrāmatošanai: Tā kā lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījis mazā mājelē Rīgā, Teikā, tad esmu gluži izbrīnīts par faktu, ka šajā daudzdzīvokļu mājelē, kur dzīvojam tagad Luksemburgā, nakts vidū nāk kaimiņi un pieprasa, lai mūsu bērns neskraidītu pa nakti, jo lūk viņa soļu dipoņa traucē visiem gulēt.. un viņi regulāri sūdzas saimniekiem par trokšņiem.. un kad es lēkāju gaišas dienas laikā ar vienriteni pa balkonu, arī atnāca un apgrieza mūsu kājslauķi ar kājām gaisā. Laikam mūsdienu dzīvojamā telpa ir paredzēta, lai tur dzīvotu pa kluso vai arī nedzīvotu nemaz. Vai arī, dzīvotu tikai dator-simulācijas kā arhitektu veidotajās māju vizualizācijās.
Vienreiz Laura, kamēr es brauzēju datorā dzīves jēgu, atvēra mazajā tualetē krānu, pavirzīja to virzienā ārpus izlietnes un plūdi sanāca tādi, ka apakšējie kaimiņi izsauca tehnisko dienestu, lai noskaidrotu kādēļ pa lifta sienu uz grīdas viņu stāvā līst ūdens. Bet brīdī, kad es aptvēru kas notiek un ar čībām īros pa koridori kaut ko darīt lietas labā, citi kaimiņi jau zvanīja pie durvīm jautājot visādus konkrētajam brīdim ļoti traucējošus jautājumus par no durvjapakšas plūstošo ūdeni.
Un vēl ,te istabas tagad ir pilnas ar maziem asinssarkaniem pikučiem, jo bērniem lūk vajagot dot spēlēties ar plastilīnu. Un kā smejies, plastilīns bērnam tika iedalīts tikai sarkans kā asinis.. tagad es tā dzīvoju nervozu kaimiņu un mākslīgo eritrocītu ielenkumā. Esi sveiks Jaunais gads!
No comments:
Post a Comment