DRīz laiks

Tā ir sanācis, ka zīmējumi man vairs netop. Es šad tad skicēju “sviestu” kad štukoju, ko griezt no koka. Bet tie ir tik nabaga kroplīgi veidojumi bez jēgas un dvēseles un es nevaru saņemieties nevienu no sevis paša piešvīkātajām lapām pārskanēt kompī. Šobrīd es esmu piedzēries beļģu La Rullés alu no šampānietim līdzīgas pudeles ar virsū uzzīmētu jokainā beretē, šallē un maiciņā upē sēdošu jautrīti, kas ar makšķeri velk no ūdens ārā pudeļu attaisāmo. Austiņās skan Philip Jeck, iespējams, tā dēļ rudens manī pieņemas spēkā un atkaļ kļūst tumši ap sirdi. Šodien nosačkoju boksu, toties pavadīju pusotru stundu pagrabā dauzot boksa maisu. Vispār, es gatavojos braucienam uz LV. Pēc dažām dienām jādodas. Kā katru rudeni. Jāizved uz izstādēm darbi, jāapciemo kādi cilvēki. Varbūt tumsā jāpastaigā pa Biķernieku mežu, ebreju kapiem pieminot veco labo sunci Džū, ar kuru mums bija tik daudz burvīgu pastaigu tumsā. Ir tik zvērīgi skumji atgriezties Rīgā... rudenī, atmiņās, tumsā un tajā senajā bezcerībā, kas vēl joprojām snauž manī.