Even Not Funny I did for fun.
Iegrāmatošanai: šonakt Luksemburgā Muzeju Nakts. Pusvienpadsmitos vakarā paņēmu ķengursomā bēbi un devāmies cauri visai pilsētai uz laikmetīgās mākslas muzeju (Mudam) laikmetīgo mākslu lūkot. Gribēju uzmest aci Wim Delvoye sagudrojumiem. Pie ieejas apsargi jautāja pēc kaut kādas sprādzes un cik nu es tur sapratu, par muzeju nakti jāmaksā 15 eiras. “Ejiet ka jūs nahuj, buržuju sukas; nav man tāda piķa un ja būtu tad tērētu to kaut kā savādāk!” es sev netipiskā texta formā nodomāju un paņēmis bezmaksas brošūru devos ārā pie ieejas ēst arančīno, ko par četriem eiriem pārdeva jokainā (laikam, kaut kāda veida tradicionālā) ietērpā noformēti itāliski runājoši onkas no izbraukumu ātrēstuves vagoniņa ar tādu pašu nosaukumu. Siltais arančīno uz brīdi iepriecināja manu saskumušo sirdi un pavērojis tautu, devos atpakaļ mājup. Autobusa salonu apgaismoja zaļas gaismas. Braucot pa ielām, salona zaļo gaismu ik pa laikam pārmāca no ielu laternām nākošā oranžā gaisma. Bēbis sēdēdams klēpī, vērdamies manā sejā, sajūsmā par tādu gaismas rotaļu izplūda savā bezzobainajā smaidā līdz ausīm. Mani māca skumjas un pārdomas par jokaino dzīvi un vietu, kurā es tagad dzīvoju, par vientuļiem cilvēkiem svešās pilsētās un sapņiem, kam reiz beidzies derīguma termiņš. Es atsmaidīju bēbim – Tev viss vēl priekšā, sīkais.
No comments:
Post a Comment