I am a pervert little bit.

I can't proceed with a book drawing that's why I decided participate at a comics competition. I'm sure, I will not become a winner at that contest. Therefore, I can be most delicate pervert of this contest. Contest is not about perversions by the way. Comics story will be about a fly with big.. snout.

Page one

Iegrāmatošanai: simtu gadu te neesmu neko rakstījis. Pie vainas varētu būt atkal uzplaukusī laika tērēšana lasot veco, labo cibiņu pļurkstoņas. Tas ir apbrīnojami, bet jūtos sasodīti patīkami dažkārt uzlūrēt sen zināmus cilvēkus, kuru pļurkstoņai pienāks gals tikai tad, kad vai nu izzudīs ciba vai paši teikumu pidžinātāji. Jā, esmu anonīmais lūrētājs.. atzīstos. Nekad tur neesmu reģistrējies vai ierakstījis jel ko un allaž manas lasīšanas spazmas beidzas ar pašpārmetumiem par izniekoto laiku. Saprotu, ka šai nodarbei nav diži lielas jēgas un es no tās negūstu ne izmantojamu pieredzi, ne īpašas iemaņas, ne ko tml. pat ne iedvestu pašam ko uzrakstīt. Tā ir tāda burbuļošana un man patīk skatīties uz citu prāta veidotiem burbuļiem.. ne pārāk ilgi gan, taču ar tieksmi atgriezties pie vieniem un tiem pašiem burbuļu avotiem. Nu labi, vieni dzer ļergu, bet citi skatās seriālus, taču es lūru svešos blogos. Katram savs.

Biju, jūnija beigās, dažas dienas ar Vitu uz viņas senča dzimeni Rīgā. Es atkal atlidoju incognito. Un atkal kaut kāda kļūme manos ceļos ieviesās, jo pēdējā dienā Ingus atsūtīja sms, ka viņš mani tikko ir redzējis pie Šmerļa. Sms mani izbrīnīja, jo tajā brīdī atrados jau ceļā uz lidostu un Šmerļa tuvumā kāju spēris, sava īsā atlidojiena laikā, nebiju. Es visp tās dažas dienas aizmuku no Vitas un viņas senčiem, lai sēdētu Teikā, šķūnī un beidzot grieztu mākslu. Mākslu es neizgriezu, jo pietrūka laika. Un vēlāk apskatījis fotčenēs sataisīto, sapratu, ka šo laiku esmu izčakarējis čika taisīšanai. Nu neko..
Rīga man atgādināja, kā deviņdesmito beigu pusē atgriezos no Francijas ceļojuma – toreiz man viss likās sarāvies mazāks, bezkrāsains un noputējis, cilvēku uz ielām gandrīz nemaz un tie, ko redz, arī tādi zombiji vien – bāli, neveselīgi, ar neskaidra, bet skumja vēstījuma zīmogu feisā. Toreiz, uz ielu stūriem vienīgā jautrā krāsa bija Šķēles partijas orandžie plakāti. Jūnijā man viss likās tieši tik pat bēdīgs, bet oranžās krāsa plakātus nomainīja nātrija lampu apspīdētās ielas pēc Saules rieta.

Nesen, pārsteidzošā kārtā, mūsu abu radinieki uzzināja, ka esam sareģistrējušies.. jau sen. Izrādās, cilvēkiem nepatīk, ka viņi netiek aicināti uz reģistrēšanās pasākumiem un asi reaģē, kad citi neveic ar to saistītās sabiedrībā noliktās, nesaprotamās ritualizētas darbības, ko sauc par kāzām. Lai jau.