Turpinu alcheimerēties. Ir uztapusi minī pasaka un arī ilustrācija tai gluži vēl silta.
Apelsīnkoks, kurā dzīvoja velns.
Kādā vecā dārzā auga apelsīnu koks. Tas bija milzīgs, vecs un tas auga dārza pašā tālākajā stūrī. Apelsīnu koka lapotne bija tumša un bieza, tā visu cauru gadu bija apelsīnu pilna. Šajā kokā dzīvoja velns.
Dažkārt gadījās, vecajā dārzā iemaldījās kādi bērni. Atraduši lielo apelsīnu koku, viņi vēlējas ņemt sev kādu no sulīgajiem augļiem. Tanī brīdī, kad kāds bērns pieskārās apelsīnam, velns viņu pārvērta par pundursivēnu. Velns bija ļoti neiecietīgs un negants, kā jau velns. Viņam nepatika bērni un viņam nepatika, ka to traucē. Pārvērtis bērnus par pundursivēniem, velns laida vaļā smejamo. Tā viņš tur smējās līdz pašam vakaram un pārtrauca tikai tad, kad pa radio sākās vakara ziņas.
Vecajam dārzam bija sirms dārznieks. Bērni nezināja, ka ir jāpalūdz dārzniekam atļauju paņemt apelsīnus, lai velns viņus nenoburtu. Tikai sirmais dārznieks zināja, kā pielabināt velnu. Kad kāds palūdza dārzniekam apelsīnus, viņš gāja pie velna un cienāja to ar melnajām lakricas konfektēm. Kamēr velns mielojās ar tām, visi mierīgi varēja lasīt apelsīnus. Kad konfektes bija cauri, tad jālasās prom bija pašiem - neviens taču negribēja kļūt par pundursivēnu!
Nu jau sen neviens velnu nav dzirdējis smejamies apelsīnu kokā. Varbūt bērni vairs neiet ņemt bez atļaujas apelsīnus, bet varbūt velns dzīvo tagad citur.
No comments:
Post a Comment