Comic

For competition "Corporis Fabrica"

no words at all

Iegrāmatošanai: Vakardiena pagāja pavisam savādāk kā biju iztēlojies, kā tai būtu bijis jānotiek. Nav jau tā, ka es regulāri iztēlotos kā pavadīt attiecīgo dienu, bet bija svētdiena.. Kaut ar man, kā jau parazītiska un situatīva dzīves veida dzīvotājam dienas nosaukums reti kad ko nozīmē. Tā nu bija izplānots, ka diena paies montējot ar Aināru kādā biezo dzīvoklī mēbeles. Kā tas pēdējā laikā nereti gadās, Ainārs mani uzmeta un naudas man vairāk nekļuva. Toties es izmēģināju no Igaunijas atvesto Liberon šķidro vasku tik ļoti, ka divos naktī pabeidzu krāniņonkas skulptūru. Principā tāds vasks izrādījās daudz piemērotāks par to, ko izmantoju iepriekš - pirms miljons gadiem pirkto grīdu bonierējamo. Diemžēl biju nolažojis ar slīpēšanu, tādēļ vīriņam ir nedaudz redzamas nesmukas slīppapīra rises. Ja būtu lakojis, būtu labāk.. vai arī savādāk. Vienas kārtas uzklāšanas laikā istabā bija ienākusi muterīte un atkal iejaucās mana dzīvē ar norādēm. Šoreiz tas attiecās uz krāniņonkas krāniņu – es esot to apdalījis un krāniņam vajadzējis būt proporcionāli degunam. Jāatzīmē, ka es nestrādātāju akadēmiskā manierē un nekāds diskus mētājošus grieķu kultūristus neveidoju. Varbūt viņai vienk patīk lielāki krāniņi, padomāju es un turpināju apreibināties šķidrā vaska izgarojumos.
Tikmēr dienas pirmajā pusē man uzskaipojās Vita un norunāja pusotru stundu skaipā. Labi, ka man ir austiņas ar mikrofonu un nav jāsēž visu laiku pie kompja un ar atslēgtu video kameru var atslēgt arī savā galva uztveršanas režīmu tikai ik pa laikam izdvešot “mhm, mhm..” Tas lieti noder labo attiecību uzturēšanai, kā arī tam ir terapētisks efekts, jo cilvēkiem, kā rāda filmās, ir jāļauj izrunāties. Tas viss beidzās ar to, ka vakarā aizdevos uz Pārdaugavu pie viņas senčiem saņemt veselu spaini tomātu un, lai es izskatītos mazāk tievs, muterīte iedalīja divas pļitkas melnās šokolādes. Uh! Nu, to dēļ gan es biju priecīgs, ka trīs stundas mērķtiecīgi minu ciskudrilli.
Ieradies mājās atcerējos, ka brokastīs nebūs ko ēst. Vienus pašu tomātus ēst brokastīs likās pārāk veģetāriski un tā kā man vaģetārisms saistās tikai ar mentālām novirzēm, tad desoju uz Alfu, kamēr šī vēl vaļā. Piens, olas, baltmaize un pa pēdām sekojošs gremlinveidīgs apsargs. Pie kasēm, man par izbrīnu, bija diezgan garas rindas, bet fona balss ziņoja, ka līdz veikala slēgšanai palikušas vien desmit minūtes. Nostājos aiz postpanciska paskata meitenes. Viņai kājās bija nodriskātas kedas ar spaikiem, ap kreiso(?) kāju aplikts atstarojošais bikšu galu savācējs, ko parasti velk, lai bikšu galus neierautu ķēdē. Tā kā ķēde atrodas labajā pusē, tad meitenei acīm redzami tas bija uzvilks rūpējoties par atstarojošo drošību. Nesaprotamas krāsas džinsās ietērpts smukas formas dupsis, apspalvots, agrāk melnas krāsas garš jaceks, lielās austiņas un gaišu matu ērkulis, kur pašā virpuļviesuļa vidū – cigarete. Pastumjamies uz priekšu, paveros uz cigareti, bet tā jau pazudusi. Savādi.. paskatos no otras puses – toč pazudusi. Meitene tomēr nebija džongliere. Cigarete gozējās man paša zābaka purngala priekšā, nokritusi tā it kā novelkot strīpu aiz kuras spert nav brīv ne soli. Pacēlu, paskatījos uz saspaidīto filtru, mati bija galiņā iespieduši jocīgus iespiedumus, tādus kā alus pudeļu korķiem. Sāku lasīt markas nosaukumu un sajutu, ka veiklā solī man tuvojas depresija. Atcerējos skatu no Baumanes multenes “Akmeņi manās kabatās”, kur galvenā varone sajūt tās tuvošanos lielveikalā pie kases. Šī nejaukā sajūta lika man uzreiz aizmirst, ko tikko redzēju. Viegli divas reizes piebungāju meitenei uz labā pleca un kad tā pagriezusies raudzījās mazliet ieslīpi uz mani ar savām mazliet dūmakainajām acīm, rādīju, stulbu mietpilsonisku smaidu savilcis, viņas cigareti. Meitene izrādījās traki saprātīga un dzirdami izsecināja, kā esmu ticies pie viņas cigaretes. Es idiotiski pamāju apstiprinoši ar galvu un cigarete pārvietojās atpakaļ virpuļviesuļa viducī. Saņēmis visus plēnējošos spēkus balsenes apvidu, izdvesu, ka tā cigarete tūlīt atkal izkritīs. Meitene nepagriezusies atsacīija, ka tad viņai nākies atmest smēķēšanu. Es vairs nebiju ne uz ko spējīgs un piegrūdis nepieklājīgi tuvu viņas divām matu krāsas kastītēm un baklažānam (visp dīvains iepirkums gandrīz pusnaktī) savas olas, baltmaizi un pienu, kas izraisīja pārpratumu ar kasieri, ko meitene īsi un kodolīgi partrauca pasakot: “krāsa un baklažāns” pamazām atvadījos no adekvātas apkārt notiekošā uztveres, sajutos pavisam neērti ar savu nespeciālo uzmākšanos. Ejot garām velosipēdu novietnei, manīju, ka meitene iededzinājusi savu cīgu sēžas uz vienīgā divriteņa, ko nākot biju manījis nevīžīgi nomestu pie saslēgšanas stieņiem un kuram pie pakaļējās rumbas bija piesprausta putna spārna spalva.. iespējams, no jaunas sudrabkaijas spārna. Viņa aiztraucās, visam autonovietnes pleķim pa diagonāli, Brīvības un Stāmerienas ielu krustojuma virzienā. Es gāju nodūris galvu pa gājēju celiņu un grimu aizvien dziļāk savā apziņas naktī. Galvā vēl skanēja meitenes balss. Nopietna, nosvērta, pašpārliecināta un tieša. Balss, kurā bija tas, kā man nekad nav bijis, tas, kā man nekad nebūs, bet kā man tik ļoti pietrūkst. Kā es gribētu dzirdēt to vēlreiz.