Monday

 still experimenting

but I'm still stuck, even though it's better

Manas nesaprotamās pašsavainošanās turpinās. Vakar izgāju lūkot saullēktu un pavizināties ar frīskeitiem pie Forum Geesseknäppchen un norāvu salto uz asfalta uz, tā sakot, līdzenas vietas. Manas seno laiku spējas skaisti piezemēties, ko biju izkopis ilgajās aikido nodarbībās, nepalīdzēja. Es kūleņoju pa zemi tik graciozi, kā caura kaste ar apelsīniem varētu kūleņot lejā no kādas Alpu kalnu smailes, ja to tur kāds nejauši būtu palaidis pastaigāties. Nopriecājies, ka neesmu zaudējis nevienu sava ķermeņa izvirzījumu, es aizdevos mājās, lai pusdienlaikā izklibotu pastaigā ar meitu līdz bērnu spēļlaukumam, kur veiksmīgi nodīrātu no apakšstilba savas vecās, pagājušās nedēļas kreveles un iegūtu jaunus caurumus apakštilbos uz nevainīgas bērnu ložņāšanas virvju piramīdas. Vislielāko piepūli nācās pielikt, lai brīdi kad tas notika, nekauktu un smaidot mierīgi atbildētu uz bērna nemitīgo čalošanu.. tas man atgādināja kā reiz mēs ar Andrīti likām Japānas vēstniecībā parketu un es ar āmuri tiešā trāpījumā iemaucu pa īkšķi. Uz Andrīša jautājošo skatienu es atbildēju: “a, kad mums paredzēts iet pusdienās?” Drīz pēc tam man īkšķim nogāja nags un tādā garā. Un ja kas, Andrītis nebija no tiem, kurus tādas lietas satrauc, viņa karma bija tik tīra, ka ja šo iemestu Atlantijas okeāna vidū, brīdī, kad tur notiek vulkāna izvirdums, atombumbu izmēģinājums, un ekstrēma kosmiskā kuģa nosēšanās vienlaicīgi, viņam lielākais kas notiktu, būtu aizlūzis nags atverot alus bunžu, lai uz to visu mierīgi noskatītos. Šodien man viss sāp un ir grūti būt ,un, izskatos it kā es būtu knapi izbēdzis no kāda traka zaru smalcinātāja. Pilnmēness taču ir jau beidzies?