Thursday, August 18, 2016

Book on walls

One my picture-book is out. Another one is in process.


Just look at these walls.. they become heavier

Iegrāmatošanai: kopš jūnija ir tik daudz kas noticis, ka slinkums ņem virsroku pār vēlmi to kā atspoguļot vai pat mēģināt to visu kā klasificēt un, izvelkot kādu dziļo domu, likt noprast, ka ir kas mainījies manī pašā. Nē, es esmu vēl joprojām tieši tāds pats nervozs, bezmērķīga dzīve veida piekopējs bez vēlmes mainīties un spējas to darīt, ja vēlme ko mainīt uzrastos. 21. jūnijā piedzima Laura – mans oficiālais bēbis. Kopš tā laika, es vēl neesmu normāli gulējis, lai arī ir pagājuši divi mēneši. Es esmu ticis apvemts no ausīm līdz zeķēm un vienreiz tāds apvemts lietus laikā ar vienriteni devies pakaļ mākslīgajam pienam uz aptieku, es norāvu bronhītu. Lūkošanās uz bēbjiem manī vienmēr rosina pārdomas par nāvi, cilvēka dzīves ritmiem un tamlīdzīgām blēņām, ko Nikolā Morskij Pas (Horvāts Nikolā Haizivs no vingrošanas) varētu nosaukt par intelektuālo masturbāciju. Bēbis piedzima ar grebeni – tas liekas kruti, lai arī neesmu gluži pieskaitāms pie panku subkultūras, taču blakus tai esmu blandījies un noskrandis es mēdz būt vēl joprojām. Nu, vārda došanai liela loma bija manai jaunības mīļotajai meitenei, kas bija stipri vien no mazajiem, foršajiem meža dīvainīšiem.. mēs iepazināmies kādu brīksni pirms Jaungada iestāšanās pie Laimas pulksteņa un pēc pāris stundām es jau līdu augšā pa apledojušiem balkoniem uz Baltās kazas ceturto stāvu, lai pa tualetes lodziņu nonāktu pie meitenes.. mums tā ari nekad nebija seksa, lai arī attiecības savdabīgā mākslinieciskā veidā ilga daudz gadus. Raksturs Laurai ir brīžiem briesmīgs.. tas arī ir daudzsološi. Kā jau cilvēks, kas dzīvē sevi nav realizējis, es cenšos saskatīt bēbī tās rakstura īpašības, kas palīdzētu viņa tālākajā dzīvē būt labākam par mani un re, bēbis nav bailīgs un nesabiedrisks.. tas patiesi priecē.

Ciemos, pa ceļam no LV uz Angliju, uz pāris stundām bija iegriezusies Ilona. Bija tik savādi redzēt viņu tādu pašu tikai mazliet resnāku, kā pirms gadiem, kad mēs visi gandrīz vienlaicīgi, draudzīgi pametām dzimtās āres. Viņa solīja padot ziņu, kad nonāks atpakaļ Anglijā, Linkolnā. Ziņa tā ari līdz manīm nenonāca. Bēdīgi, kaut arī viss likās tik labi un patīkami, kā vecos laikos, kad darījām savas brāļu un māšu palaidnības.

Pagājušā nedēļā atsāku Ving Tsun nodarbības. Nikolā The Absolut teica, cik labi, ka es esmu atpakaļ. Tas bija traki patīkami. Es viņam neatbildēju, bet patiesībā man tie džeki ir kā ģimenes locekļi – sviedri un asinis tuvina cilvēkus. Būtībā es jau arī necik daudz tautas nepazīstu, kur nu vēl Luksemburgā.

Islandieši izdevuši manis zīmēto grāmatu. Feisbukā izlikuši bildi un neko man nesaka. Tagad strādāju pie savas personīgās, tikai nezinu vai atradīsies tai kāds izdevējs. Kaut kā neiet man ar tiem kontaktiem..

  
islandiešu bēbis ar manu ilustrāciju grāmatu

No comments:

Post a Comment