it is not contemporary art
Iegrāmatošanai: Nostalģisku pārdomu, par trauslo matērijas dabu pārņemts, brīvdienās nocēlu no skapjaugšas savu pēdējo salūzušo portatīvo datoru. Izvilku viso no tā ko varēja izvilkt un pieslēdzu pie strāvas. Ko domājies, šis atsāka darboties! Es berzēju rokas jaunatrastās laimes pārņemts. Atjaunināju programmatūru, uzzināju, ka Windows 7 vairs neatbalsta laika apstākļu gadžetus, izgāju ko Maxthon konta gadījumā, ja dators atkal nosprāgst un kāds, kad to kādreiz (kad man būs nauda tam) labos, neieietu manā privātajā zonā un sāku baudīt klusa, labu bildi rādoša, nebojātu klaviatūras taustiņu un karšanas pārņemta portatīvā datora lietošanu, nirstot veldzējošajās interneta dzīlēs.. kad pēkšņi manu priekš-nirvānas stāvokli kā debila, piedzērušamies samuraja zobena cirtiena skaņa pārtrauca pazīstams klikšķis. Tas sūda draņķis nu bija atkal beigts kā jobanā Sniegbaltīte savā bļin kristāla klucī! Zin, kurš jau pēc skaita man tas ir dators?! ... a šitā te dauzītā Gauja, kura dūc pa visu māju, kura regulāri pārkarsusi izslēdzas un strādā bez akumulatora jau nez cik gadus un kuru nevar kustināt, jo atvienojas kontakts vai izslēdzas monitors.. Gauja, kuru capital teica, ka neremontēs, ir pārdzīvojusi visus dell, lenovo un manus trīs galda datorus... un nodzīvos varbūt vēl tik pat - 9 gadus, ja vien es pats pa to laiku neiešu bojā parādsaistību dēļ. Ai nu labi, tik un tā man ir pesimisms par visu to draņķa dzīvi ar visiem sūda ķīseļa krastiem. Gan jau būs arī vēl sliktāk.
No comments:
Post a Comment