Labsirdīgais trusītis - pasaka

At fist I made design and then this fairy tale. Fairy tale is about good-tempered rabbit and it is in Latvian. I wrote it only yesterday and did no translated. It is not very nice fairy tale ;)

good-tempered rabbit

Reiz dzīvoja kāds labsirdīgs trusītis. Viņš bija ļoti labsirdīgs, mīļš un pūkains. Trusītis dzīvoja savā aliņā liela tumša meža vidū, kur nezināja ne bēdas. Savas dienas viņš vadīja ļepatojot pa ēnainajām meža pļavām, graužot zaķu kāpostus un apcerot ko tādu varētu apēst, lai pasaule kļūtu vēl skaistāka un jaukāka.

Tā dzīvojoties, pamazām iestājās ziema. Ēnainos meža laukumus pārklāja sniega kupenas, bet tumšajās eglēs sabira sidraboti mirdzošas sniega pārslas. Trusītis dzīvoja savā alā ne bēdu nebēdādams. Viņš grauza vasarā savāktos zaķu kāpostus, ko bija sasējis vienādās buntītēs un sakāris pie alas griestiem, kaltētas bekas, ko rudenī bija noplēsis no miegainu ežu, kas gatavojās lielajai ziemas guļai, kažokiem un dažādas saknītes, ko kurmji rokot savas slieku lamatas, bija izsvieduši. Vasaras saulē izkaltušas, saknītes lieti noderēja gardai graušanai vakaros pirms gulēt iešanas.

Kādu vakaru, kad trusītis jau stiepa ķepu pēc vakara saknītes, pie alas durvīm atskanēja brīkšķis. Tur bija ieradies kāds cits trusītis. Otrs trusītis bija pagalam nošņurcis un netīrs, viņš bija arī izbadējies un nelaimīgs.

Mūsu trusītim palika otru trusīti žēl. Viņš to paēdināja un, iztērējot ūdens krājumus, kas bija domāti veselam mēnesim, nomazgāja otru trusīti gluži tīru un pūkainu, kāds bija pats. Tā viņi sāka dzīvot kopā.

Lielāko daļu laika abi trusīši pavadīja mielojoties ar pirmā trusīša ziemas krājumiem, tikai dažreiz izlienot ārā sniegā sameklēt ko vēl graužamu. Sniegā graužamā meklējumi īsti nevedās, jo tas bija sakritis pārāk biezā slānī, turklāt, būdams pieklājīgs, pirmais trusītis, ko atradis, padalījās ar otro trusīti. Otrs trusītis nebija tik pieklājīgs. Viņš bija audzis nelabvēlīgā daudztrušu ģimenē, tādēļ nezināja, ko nozīmē jēdziens “labas manieres”. Ar laiku otrais trusītis vairs nepiedalījās graužamā meklējumos, bet palika alā un turpināja graust ātri izsīkstošos pārtikas krājumus. Šis trusītis bija kļuvis arī stipri apaļīgāks, tādēļ, ja kādam gribētos salīdzināt viņa izmēru ar tāda trusīša izmēru, kas varētu mierīgi izļepatot pa alas durvīm, tad.. nu, Tu jau pats saproti.. durvis aukstumā, atbilstoši fizikas likumiem, bija sarāvušās stipri mazākas. Uz pirmā trusīša mēģinājumiem kā izskaidrot sakarības, kas saistīja pārtikas apjoma samazināšanos un iespēju nesagaidīt pirmos pavasara saules starus, otrais trusītis nekā nereaģēja, tikai mirkšķināja acis un viltīgi smīnēja ūsās.

Drīz vien apaļīgais, nesaprātīgais, otrais trusītis ne tik vien viltīgi smīnēja, bet arī, vienmuļo, auksto ziemas vakaru dažādošanas nolūkos, mēģināja uzrāpties uz pirmā trusīša, ar nolūku veikt amorālas seksuāla rakstura darbības. Mūsu trusītis bija labi audzināts, tādēļ sākumā viņš tikai izteica dažas metaforām daiļotas sašutuma frāzes, iepriekš atvainodamies. Taču, kādā vakarā, reizē ar resnā trusīša sēklas straumi uz savas ļipas, trusīša galvā atskanēja bērnībā lasīts trusīšu – anarhistu aforisms par to, ka trusītim uz viņa alu ir tik lielas tiesības, cik viņš ir ar mieru tās aizstāvēt vardarbīgā veidā. Spēji apgriezies, tas pārkoda miega artēriju labsajūtas paralizētajam resnajam trusītim.

Skatoties, kā agonijā raustās neķītrais, nepieklājīgais, visus ziemas krājumus apēdušais, apaļīgais trusītis, mūsu trusītis saprata, ka kaut arī ir tikai janvāra vidus, pavasara pirmos saules starus viņš tomēr sagaidīs.

Pienāca pavasaris. Siltā pavasara saule ātri izkausēja aukstās ziemas segu un saulainajās dziļo mežu pļavās sadīga pirmie zaķu kāposti. Trusītis izlīda no savas alas un devās ļepatot pa saules pielieto mežu. Draiski lēkājot pa svaigi sadīgušo zaķu kāpostu laukiem trusītis domāja pie sevis: “ko gan lai apēd, lai pasaule kļūtu vēl skaistāka un jaukāka?” Bet apkārt bija tikai nesen dīgušu zaķu kāpostu lauki.