Monday, September 20, 2010

Hārona snauda

While I'm still in the process of composing my thoughts on what to write in this blog, I'll publish a short story in Latvian (written by myself).


Stāsta pamatā ir patiesa, dziļa cilvēku dzīves traģika un visi stāstā minētie personāži ir vai nu mirušhi vai atrodas viena pirksta attālumā no tā.


Tas ir pavisam savādi, es nesaprotu, ko te daru. Turklāt, šie cilvēki ne velna nejēdz no laivas vadīšanas.
Tā tas jau turpinās kādu laiku. Viņi sēž pagriezuši galvas viena virzienā un klusē. Vispār šī ir viena nāvīgi klusa vieta. Visai ērmota es pat teiktu. Un ja man prasītu, kur es tagad atrodos, es melotu.
Es paņēmu airi. Tas bija viens sassodīti vecs un smags airis. Ja te būtu vieglāki airi, tad, droši vien, tas neko daudz nemainītu. Es tā pat nezinātu uz kurieni airēt. Jaatzīst, uz vispārējā bezcerības fona šis airis man likās visoptimistiskākais priekšmets, no tiem, kas te laiva atradās. Ne jau tādēļ, ka ar to varētu kur aizairēties, jo liekas, ka laiva pati zin uz kurieni peldēt, bet mēs visi tajā esam tikai tas nepieciešamais smagums, kas vajadzigs, lai tā kādas nejaušības dēļ neapgrieztos uz riņķi. Tos aklos jau nu noteikti neko vairāk kā par balastu nosaukt nevarēja. Bet ar airi var uzsist kādam no viņiem pa plecu.. aklais tad satrūktos un izbrīnīts sauktu: "jūs to redzējāt? Man kaut kas piesita pie pleca!" Kā es tad rēktu! Citreiz atkal viņi viens uz otru lamājās par to, ka, kā kadam likās, otrs grūstās, tad tik gāja ļembasts vaļā; "skaties, kur liec savas rokas.. dabūsi pa aci.. " nu un tamlīdzīgs marasms. Nu, bet jautri!
Tie vispār ir vieni jautrīši. Kādu reizi es sēžu savā nodabā, kustinu savā nodabā airi, skatos, kā viļnojas ūdens no aira kustībām. Te pēkšņi viens pieceļas kājās un sāk klibodams dejot pa laivu no viena gala līdz otram ar savu iedomu daiļavu. "Kas ta nu!" es šim uzsaucu un draudīgi paceļu airi(it kā viņam to vajadzētu redzēt, he!) "Zini, es kādreiz biju varen labs dejotājs. Mēs dejojām katru vakaru tur, kur mūs redzēja un visu pārējo dienas daļu, tur, kur mūs neredzēja, starp netīro trauku kaudzēm un restorāna atkritumiem. Mēs bijām dejojošais pāris. Bet tad kāds noorganizēja dejošanas čempionātu. Pilsētā ieradās vesela kaudze smalkāko un izveicīgko dejotāju. Mēs tikām līdz pašai augšai. Un td bija atlikusi tikai viena deja, līdz galvenajai balvai.." aklais mitējās. Atkal iestājās klusums. Nedaudz pastāvējis viņš atgriezās atpakaļ savā vietā, kur tas sēdēja pirms tam.
"Un, kas?"
"Ai, viņš paslīdēja uz banāna mizas," novilka cits no aklajiem.
Un tad atkal iestājās klusums. Un tas būtu vilcies bezgalīgi ilgi, ja tikai pēc laika otrs no aklajiem neuzdotu pagalam muļķīgu jautājumu: "Vai zināt, cik grūti ir iemācīt zilonim lekt?" Kā liekas, neviens no mums to nezināja. Vismaz, pēc stipri īsā klusuma brīža, ko atbildi nemaz nesagaidījis, pārtrauca šis pats runātājs, varēja spriest, ka neviens par to nebija informēts. ".. un es to izdarīju! Viņš leca gluži ka vāvere! Cilvēki brauca no malu malam skatīties, kā lec mans zilonis. Un tad mēs aizbraucām uz Parīzes cirka fetivālu. Tur sabrauca labākie no visas pasaules un viņi gribēja redzēt MŪS." Aklais ieturēja pauzi un spriežot pēc tā, ka pauzi viņš ieturēja ilgāk nekā parasti to mēdz ieturēt tādos gadījumos, kad kāds stāsta par lēkājošiem ziloņiem, es padomāju, ka viņš vairs neturpinās.
"Nu un ko?"
"Viņa numurs saucās "Zilonis - batuta pavēlnieks", atbildēja trešais aklais.
Un atkal iestājās klusums.. ko es atļāvos patraucēt ar vienmērīgām aira kustībām.
Tā mēs te, nevarētu gluži teikt, ka peldam. Kaut arī, nez kapēc, liekas, ka laiva slīd kaut kādā viņai vien zināmā virzienā. Nezinu, pēc kā to varēja pateikt, varbūt man tikai ta patīk domāt.
Varētu teikt, ka es gaidīju, kad ierunāsies trešais. Bet viņš klusēja tik ilgi, ka es sāku šaubīties, vai viņa patiesais akluma iemesls nav runas spēju neesamība. Un lai cik lielā mērā viņš nebūtu mēms es zinu, ka reiz es visu uzzināšu.
Pa šo laiku nekas nenotika, tikai migla tagad kļūst nedaudz retāka, bet gaimas paliek aizvien mazāk vai arī tās nepaliek mazāk, gluži vienkārši, tā paliek savādāka. Īsti nemācēšu pateikt, cik savādāka.
"Es izgudroju mehānismu, kam nebija līdzīgu visas cilvēces vēsturē. Tas bija revolucionārs izgudrojums. Īpašs, ložu necaurlaidīgs, nepārtverams gaisa balons parvadāja zeltu no raktuvēm vienā pasules galā pa taisno uz banku, kas atradās citā pasaules galā. Tajā bija ierīkotas īpašas zelta kausējamās krāsnis, kurās pa ceļam zelta rūdu pārkausēja mazās zelta ripiņās. Tās sakrāva kaudzēs un gaisa balonam nonākot pie galvenās bankas, īpašā vietā pa balasta izmetamajām šahtām nobēra lejā īpašās piltuvēs, kuru beigu gals atradās milzu seifā bankas dziļākajos pagrabos. No krāsnīm nākošās karstās gāzes nodrošināja gaisa balona lidotspēju, bet tā lidošanas virzienu regulēja ar īpašas tvaika dzinēja darbinātas dzenskrūves palīdzību. Tas bija kluss, no zemes nesasniedzams, nepārtverams transportlīdzeklis, kas vienlaicīgi darbojās kā zelta pārkausējamā rūpnīca un naudas kalve."
"Meteorologi solīja labu laiku vismaz mēneša garumā un nekas neliecināja, ka viniem nebūtu taisnība," apklusa trešais aklais.
"Un, kas?" es jautāju, bet aklais savu stāstu bija beidzis.
"Pēkšņi uznāca nez no kurienes uzradies neredzētas jaudas viesulis un, lai gaisa balons paceltos virs tā, tika atvērtas balasta lūkas. Kāds nospieda nepareizo sviru un parastā balasta vietā pār zemi lija zelta monētu lietus," leni novilka cits no aklajiem.
Es iebāzu roku kabatā un sataustīju tur četrus obolus.
Liekas, dzrīz jābūt krastam.

1 comment:

  1. Jāuzlūr kā te izskatās komenti ;)

    ReplyDelete